Vai Zviedrija joprojām ir “Zviedrija”? Liberālā utopija cīnās ar identitātes krīzi

Zviedrija daudziem ilgu laiku šķitusi kā sociālās labklājības kapitālistu sapņa piepildījums, kur uzņēmumi un arodbiedrības harmoniski sadarbojas ar valdību. Zviedrijas iedzīvotāji ir vieni no turīgākajiem pasaulē, viņiem ir valsts nodrošināta veselības apdrošināšana un citi dāsni pabalsti.

Taču pēdējā laikā Zviedrija vairs nešķiet tik tradicionāli zviedriska. Galēji labējā Zviedrijas Demokrātu partija 2022. gada septembrī notikušajās vēlēšanās ierindojās otrajā vietā, izceļoties ar pret imigrantiem vērstu kampaņu. Šīs partijas balsis parlamentā ietekmē valsts politiku jaunajā centriski labējā koalīcijā, liekot jautāt, vai valsts attālinās no liberālās Sociāldemokrātiskās partijas, kas ir bijusi sistēmas etalons. Mazāk gados jaunu zviedru stājas arodbiedrībās, ir iesakņojušās amerikāņu stila privātskolas un medicīniskā aprūpe.

Vai tas varētu novest pie tā, ka beigsies “zviedru modelis” ar augstiem nodokļiem, ko līdzīgi domājošās valstis ir apbrīnojušas? Hārvarda Biznesa skolas profesore Debora Spāra (Debora Spar), kas plaši analizējusi Zviedrijas modeli, apgalvo, ka nē – zviedru modelis ir spēcīgs un, visticamāk, turpināsies. Patiesībā pati Zviedrija nav gluži tāda Zviedrija, kādu daudzi to iedomājas.

“Amerikāņiem, tostarp arī man, nav pilnīgas izpratnes par to, kāds ir zviedru kapitālisms,” skaidra Debora Spāra. “Mēs domājām, ka tas vairāk līdzinās sociālismam, bet tā nav. Tas ir dziļi kapitālistisks. Tas vienkārši darbojas citādi.”

Zviedrija cīnās ar imigrāciju

Lai gan Zviedrijā ir bagātīga augsto tehnoloģiju ekonomika un valstī turpina attīstīties liels skaits jaunuzņēmumu, tā cīnās ar īpaši iekļaujošas imigrācijas politikas ilgtermiņa sekām.

Zviedrija, kuras iedzīvotāju skaits ir tikai 10,6 miljoni, ir uzņēmusi lielāku nesen ieceļojušo migrantu īpatsvaru nekā jebkura cita Eiropas valsts. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) norāda, ka valstī šobrīd dzīvo 1,3 miljoni ārvalstīs dzimušo iedzīvotāju, kas ir 14% no kopējā valsts iedzīvotāju skaita. Zviedrija ir atvērusi savas durvis arī vairāk nekā 45 000 bēgļiem no Ukrainas. Šie skaitļi ļāva galēji labējiem paplašināt savu politisko platformu, saistot migrantus ar noziedzības līmeņa pieaugumu un citām nelaimēm.

“Tā ir problēma, kas izpaužas ne tikai Eiropā, bet arī ASV,” par pieaugošo imigrantu skaitu stāsta Debora Spāra . “Zviedrija ir piemērs gan tam, ka imigrācijas jautājums ir jārisina, gan tam, cik sarežģīti tas būs.”

D. Spāra norāda, ka sociāldemokrāti “centās rīkoties pareizi”, uzņemot migrantus. “Taču pastāv klusa vienprātība, ka šis process ir virzījies ātrāk un tālāk, nekā valsts varēja izturēt, tāpēc socialdemokrāti cenšas radušos situāciju labot.”

Nekas līdzinās Zviedrijai

Tajā pašā laikā profesore Spāra norāda, ka pašreizējās problēmas, visticamāk, nemazinās citu valstu cieņu pret Zviedrijas modeli. Tas ir daļēji arī tāpēc, ka nevienai no valstīm nav izdevies šo modeli nokopēt.

Lai gan profesore saskata spēcīgas zviedru modeļa atbalsis Taivānā, Singapūrā, Kostarikā un Vācijā, tomēr visām šīm valstīm ir savs stils. “Nekur citur nav nekā līdzīga Zviedrijai,” norāda Debora Spāra. “Viens no iemesliem, kāpēc modeļi darbojas, ir tas, ka tie atbilst [katras valsts] sociālajam kontekstam. Tāpēc Zviedrijas modelis Zviedrijai darbojas tik labi. ASV nevarētu pārņemt Zviedrijas modeli. Tas vienkārši nedarbotos.”

Zviedrijas atšķirīgais uzņēmējdarbības un labklājības modelis sakņojas valsts ilgajā un stabilajā vēsturē. Zviedrijā bija vikingu zeme, 11. gadsimtā izveidojās neliela karaliste Zviedrijas dienviddaļā. Riksdāgs, Zviedrijas parlaments, pirmo reizi sanāca 15. gadsimtā. Valsts sāka pārdot dzelzs rūdu un akmeņogles Vācijai un Lielbritānijai 19. gadsimta sākumā. Kad 19. gadsimta vidū Zviedrija sāka industrializāciju, “zviedri to darīja ātri un metodiski”. Viņi pārņēma veiksmīgākos ražošanas prakses piemērus no šajā jomā attīstītākajām valstīm.

Viens piemērs ir raksturīgs tieši Zviedrijai: 1898. gadā arodbiedrības izveidoja federāciju, ražotāji un citi darba devēji arī izveidoja apvienību – nevis opozīcijai, bet sadarbībai. Tas bija pirmais pamatakmens tam, kas kļuva par Zviedrijas modeli pēc Otrā pasaules kara.

Sociālo pakalpojumu izmaksas

Šis modelis uzplauka pēc Otrā pasaules kara, kad sociāldemokrāti īstenoja trīs politikas virzienus: Aktīva valsts pārvalde, kas vēlas panākt taisnīgu ienākumu un bagātības sadali, dāsna sociālās labklājības sistēma, ko finansē no nodokļiem un kopīga uzņēmumu kontroles struktūra, kurā piedalās uzņēmumi, darba ņēmēji un valsts. Izņemot smago 1991. gada lejupslīdi, šis modelis ir bijis veiksmīgs liberālajām un mērenajām valdībām. Tā notika nevis par spīti vienam no augstākajiem nodokļu līmeņiem Rietumeiropā un Skandināvijā, bet tieši pateicoties Zviedrijas valsts veiksmīgajam modelim (Kā teica valsts bijušais premjerministrs, “uzņēmējiem Zviedrijā ir drosme lēkt”, jo ir ”drošības tīkls.”)

Zviedrijā kopš 1948. gada ir noteikts liels īpašuma nodoklis, bet kopš 1956. gada – valsts veselības apdrošināšana. Pašlaik darba ņēmēji maksā 7% sociālās apdrošināšanas nodokļu, bet uzņēmumi – 31%. Vietējie tirdzniecības nodokļi sasniedz 25 procentus, bet pārtikas un citu preču nodokļi ir zemāki.

Amerikāņi, iespējams, necieš šādu nodokļu slogu, bet zviedri neiebilst, “jo viņiem šķiet, ka par to saņem pietiekami daudz atpakaļ”, norāda profesore Spāra. Piemēram, no 2022. gada Zviedrijas veselības apdrošināšana un citi pabalsti veido 30% no valdības izdevumiem, salīdzinot ar 10% sociālajai apdrošināšanai un Medicare ASV.

Zviedrijas modeļa nākotne

Zviedrija arī cīnās ar to pašu augsto inflāciju, kas nomāc citas valstis. To daļēji izraisīja C19 sekas un Krievijas iebrukums Ukrainā.

D. Spāra uzskata, ka, ņemot vērā esošās problēmas, Zviedrijas iedzīvotāji nav vienisprātis par to vai pāriet uz privātu izglītību un veselības aprūpi. Šāda pārmaiņa tādējādi sagrautu gadu desmitiem ilgušo stabilitāti. Iedzīvotāji lielākoties bija apmierināti ar valdību, kas nodrošināja šos pakalpojumus. “Vienotā sabiedrībā izglītībai ir izšķiroša nozīme nacionālās, kolektīvās identitātes sajūtas veidošanā. To nevajadzētu sadrumstalot,” uzsver D.Spāra. “Tad valsts sāk just, ka ir zaudējusi kaut ko nemateriālu.” (Zviedru vēsturnieks Larss Trēgārds domā, ka tad “Zviedrija vairs nebūtu vienota”.)

Neraugoties uz šaubām un stresu, profesore Debora Spāra apgalvo, ka Zviedrijas modelis joprojām ir spēcīgs. Valdība, uzņēmēji un darba ņēmēji turpina kopīgi pārvaldīt valsts ekonomiku. “Valdība neregulē tirgu,” D. Spāra norāda. “To pārvalda spēcīga darba devēju savienība un stabilas darba ņēmēju arodbiedrības. Tās ir veicinājušas izaugsmi valstī.”

Tāpēc Hārvarda Biznesa skolas profesore Debora Spāra uzsver: “Domājot par Zviedriju, joprojām esmu optimiste.”

Problēmas, kas 2023. gadā satrauc zviedrus: