Portugāles mežsaimniecībai jāatbrīvojas no dogmām un mītiem

Portugāles Lauksaimnieku konfederācijas priekšsēdētājs aizstāv meža nozares atgriešanos Zemkopības ministrijas pārziņā, lai varētu sekmēt šīs jomas saimniecisko attīstību.

Portugāles Lauksaimnieku konfederācija (CAP) no jauna pastiprinās savu darbību mežsaimniecības sektorā, jo uzskata, ka ir svarīgi, lai valdība atzītu, ka šai nozarei ir jāattīstās. Priekšsēdētājs Eduardo Oliveira e Sousa uzskata, ka ilgtspējības mērķi netiks sasniegti, ja papildus sociālajam un vides balstam nebūs arī ekonomiskā pīlāra

Vai Portugāles mežsaimniecības politikā vēl ir vieta ekonomikai, ņemot vērā, ka, jūsuprāt, mežsaimniecības nozarē ir vērojama pret ražošanu tendēta politiskā vide?

Šis jautājums bija dažu mūsu organizēto semināru pamatā, un tā nolūks bija būt nedaudz provokatīvam, lai rosinātu diskusiju un politisko vidi un teiktu: “Klausieties, ja notiek nepārtraukta attīstība, un tas ir redzams skaitļos, tad jūs nesaprotat, kādu postu jūs radāt vienā no galvenajām ekonomikas nozarēm.”

Ko atklāj šie skaitļi?

INE dati liecina, ka apmežošana un mežu atjaunošana strauji un regulāri samazinās, jo ir mainījusies mežsaimniecības nozares pārraudzība. Mežsaimniecības preču ražošana ir samazinājusies par 14% salīdzinājumā ar desmitgades augstāko līmeni. Kopš 2015. gada meža nozarē meža krājumu vērtība katastrofāli samazinās, jo tos nevar aizstāt ar tādu pašu apjomu, ar kādu tie tiek izstrādāti. Tas pats notiek arī ar mežsaimniecības bruto pievienoto vērtību (BPV), jo viens ir tieši saistīts ar otru. Tāpēc šajos četros punktos, kas atspoguļo 2015. gadā sākto politikas pārmaiņu sekas ( tās kulmināciju sasniedza 2017. gada sākumā, kad stājās spēkā tā sauktā Meža tiesību aktu pakete, kas tika saistīta ar pat nedaudz neveiksmīgu izteicienu, ka tā ir “lielākā mežsaimniecības reforma kopš D. Dinisa laikiem”), nav saskatāma pozitīva zīme. Par laimi, mums ir celulozes un papīra rūpniecība, kas Portugāles eikalipta produkcijai piešķir pievienoto vērtību, taču ar to nepietiek, tā ir jāimportē. Vai eikaliptu stādīšanas aizlieguma saglabāšana ir atbalstāma?

Kas nav izdevies?

Diemžēl, kad mežsaimniecības nozare tika nodota no Lauksaimniecības ministrijas Vides ministrijai, tā tika atdalīta no ekonomikas, un rezultāti ir skaidri redzami. Ja Vides ministrija, paužot savu mežsaimniecības politiku, kaut vienreiz būtu lietojusi vārdu “fomento” (attīstība), viss būtu bijis citādi. Taču šis vārds ir svītrots no tā, ko valdība sauc par mežsaimniecības politiku. Mežs ir pārstājis būt ekonomikas dzinējspēks un ir kļuvis galvenokārt par ainavas pārveidošanas, bioloģiskās daudzveidības veicināšanas nozari, kas, protams, ir apsveicami, un oglekļa un vides mērķu noteikšanu, kas ir gandrīz nesaistīta ar visiem pārējiem vektoriem, kuri veido mežsaimniecības nozari kopumā.

Konkrēti, kas ir mainījies attiecībā uz ražotājiem?

Zemkopības ministrija ir viena no tautsaimniecības ministrijām, un tās uzdevums ir veicināt un aizstāvēt lauksaimniecisko ražošanu, kas ietver arī mežsaimniecību. Tāpēc tādiem skaitļiem kā meža ieaudzēšana un meža atjaunošana ir augšupejoša līkne no 2011. līdz 2013. gadam, kas skaidrojams ar Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) instrumentiem, kas paredzēti produktīvas mežsaimniecības darbības atbalstam, iepriekšējo PRODER. Tad mēs nonācām RDP, un līnija sāka arvien samazināties un sarukt. 2019. gadā mēs bijām par 36% zemākā līmenī nekā desmitgades augstākajā rādītājā attiecībā uz ieguldījumiem apmežošanā un mežu atjaunošanā, kas atspoguļo nozares piespiedu nīkuļošanu.

Meža politikas pamatlikumā teorētiski ir iekļauta paplašināšanās un produktivitātes palielināšana, bet Nacionālajā mežu stratēģijā ir iekļauta apsaimniekošanas uzlabošana, internacionalizācija un vērtības radīšana. Kopš 2015. gada nostāja ir pretēja. Pēc 2017. gada ugunsgrēkiem tika ieviesti arī pasākumi, ar kuriem civilās aizsardzības pasākumu, piemēram, aizsargjoslu ap ciematiem, izmaksas sedz meža īpašnieki. Šī atbildība jāuzņemas valstij.

Vai jūs piekrītat, ka visa pamatā ir “aizspriedumi” pret atsevišķām koku sugām?

Jā, mums ir jālikvidē mīts, ka eikalipts ir zemei kaitīgs koks, kas patērē vairāk ūdens nekā citi koki. Tas viss ir nepatiesi un zinātniski pierādīts. Es zinu par vīna dārziem un augļu dārziem, kas ierīkoti zemē, kura bijusi apmežota ar eikaliptiem, un kas ir saglabājuši zemi labākā stāvoklī nekā tad, kad tur bija krūmāji. Dabā nav sliktu koku. Tas pats var notikt arī ar priedi, lai gan tas būtu grūtāk, jo tā aug smilšainās zemēs, kas ir mazāk piemērotas lauksaimnieciskajai darbībai. Priedei ir nepieciešams labi pārvaldīts aizsardzības plāns, lai reizi par visām reizēm izskaustu arī priedes kaitēkļus, kas mazina tās vērtību.

Zināšanām ir jābūt politikas priekšplānā, lai politiskie lēmumi būtu ilgtspējīgi, pretējā gadījumā mēs atkāpjamies ar vienu kāju no ilgtspējības, proti, ekonomikas līmeņa.

Koksnes produkcija nav pietiekama tirgus vajadzībām.

Uzņēmēji vēlas plašāku pieejamību koksnes resursiem. Portugālē, kas ir salīdzinoši maza, ir noslēgti līgumi ar mežsaimniecības nozari, un valdībai būtu jāskatās uz to un jāsaka: “Jā, tā ir mūsu valsts ekonomikas veicināšana, tā ir cilvēku noturēšana teritorijā, tā rada vērtību un darbavietas. Par laimi, mums ir celulozes un papīra rūpniecība, kas Portugāles eikalipta produkcijai piešķir pievienoto vērtību, taču pat ar to nepietiek. Vai eikalipta stādīšanas aizlieguma saglabāšana ir lietderīga? Šī valsts pārsniedz zinātnes un tehnikas robežas un lēmumos liek uzsvaru uz politiku. Tas ir novedis pie primārā sektora noplicināšanas. Mežsaimniecības nozarē ir tāds teiciens: “Es stādu korķa ozolus saviem mazbērniem, es stādu priedes saviem bērniem, un es stādu eikaliptus sev””. Ir jāatrod vieta visiem trim, jo eikalipta ekonomika man ir vajadzīga, lai uzturētu priedi, un pēc tam ar līdzekļiem, kas iegūti no priedes, lai uzturētu korķa ozolu. Ja nav ekonomikas, man nav nekā, un ar to ir saistāma arī zemes atstāšana novārtā.

Ko var darīt?

Portugāles Lauksaimniecības konfederācija nolēma, ka tā pastiprinās savu darbību mežsaimniecības jomā, jo tā nevar normāli sadzīvot ar šo rādītāju atspoguļojumu. Valdībai jāatzīst, ka nozarei ir jāattīstās. Mums ir jāatbrīvojas no dogmām un mītiem. Zināšanām ir jābūt politikas priekšplānā, lai politiskie lēmumi būtu ilgtspējīgi, pretējā gadījumā mēs ar vienu kāju atkāpjamies no ilgtspējības, kas ir ekonomikas līmenī. Neatkarīgi no tā, cik daudz naudas tiek saņemts – tas ir tas pats, kā piepildīt peldbaseinu, kam ūdens aizplūdes korķis ir vaļā... Šis ir piemērots brīdis pārdomām, jo ir absolūts vairākums un nav vajadzības risināt sarunas parlamentārā vidē. Ja valdībai būs vēlme kopā ar nozari pārstrādāt mežsaimniecības politiku, situācija var mainīties.
Intervija sākotnēji publicēta žurnālā Forest Producers Nr. 9, 2022. gada novembrī, to pilnībā var lasīt digitālajā izdevumā https://produtoresflorestais.pt/quero-receber-a-edicao-da-revista-em-papel/
Avots: https://produtoresflorestais.pt/precisamos-de-retirar-dogmas-e-mitos-do-caminho/