Aizsargājot Austrālijas mežus, zinātnieki vēršas pret dezinformāciju

Austrālijas mežzinātnieki pievērsušies sešām dezinformācijas un ideoloģijas jomām, kas apdraud Austrālijas mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu.

Jau gadu desmitiem izskanējuši dažādi, nereti – strīdīgi – viedokļi, kā vislabāk apsaimniekot Austrālijas lielos un daudzveidīgos mežus. Laika gaitā meža aģentūru izmantotās meža apsaimniekošanas metodes gan rūpīgi pētītas, gan pārbaudītas praksē, gan uzlabotas. Arī Austrālijā saasinājušies strīdi par aktīvas meža apsaimniekošanas, jo īpaši koksnes ieguves, priekšrocībām un par to, kā vislabāk reaģēt uz arvien biežāk sastopamajiem meža ugunsgrēkiem un to radītajiem draudiem. Diemžēl, vides aktīvistu pretestība saprātīgai mežsaimniecības praksei ir kļuvusi pārlieku politizēta, koordinēta, ideoloģiska un balstīta selektīvā pieejamās zinātniskās informācijas izmantošanā, bieži vien neņemot vērā reālu praktisko pieredzi. Nevēlēšanās vai nespēja atzīt atšķirīgus zinātniskos pierādījumus, praktisko pieredzi un viedokļus manīta pat no akadēmisko aprindu pārstāvju puses. Šāda situācija veicina dezinformācijas izplatīšanos.

Saskaņā ar ABARES aplēsēm 2016. gadā Austrālijā bija 132 miljoni hektāru meža, no kuriem 28,1 miljons hektāru tiek uzskatīti par piemērotiem koksnes ieguvei valsts un privātajās zemes. Ņemot vērā vietējos ierobežojumus, mežizstrādei pieejamā daudzfunkcionālā publiskā meža platība varētu būt ap 5 miljoniem hektāru. No tās 2015.-2016. gadā tika izstrādāti tikai 73 000 hektāri (1,5%). Pēdējo 20 gadu laikā koksnes ieguve valstī no ir samazinājusies par 75%, proti, līdz 2,5 miljoniem kubikmetru 2022.-23. gadā. Apjoms starp zāģbaļķu un papīrmalkas sortimentiem sadalās aptuveni vienādi.

Rakstā aplūkotas problēmas un sniegti īsi komentāri par sešām galvenajām dezinformācijas jomām, ko izmanto iebildumiem pret vietējo mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu Austrālijā.

Dezinformācija un pretrunas. Svarīgākās jomas

1. Vietējo mežu izstrāde ir slogs nodokļu maksātājiem

Šajā primitīvajā apgalvojumā netiek ņemts vērā fakts, ka attiecīgās meža platības tiek apsaimniekotas lietderīgi. Kokrūpniecības un citas ražošanas nozares nodrošina ievērojamu nodarbinātību un rada ekonomisku labumu lauku iedzīvotāju kopienām. Piemēram, 2023. un 2024. gadā Jaundienvidvelsas štatā (NSW) aptuveni 23 miljoni ASV dolāru no mežsaimniecībā iegūtajiem 29 miljoniem tika iztērēti t.s. sabiedrībai nepieciešamajiem pasākumiem, piemēram, aptuveni divos miljonos hektāru valsts mežu – ceļu, tiltu un sliežu ceļu infrastruktūras uzturēšanai, ugunsdrošības nodrošināšanai, tīra ūdens nodrošināšanai un objektu uzturēšanai, lai veicinātu vietējo kopienu labklājību un tūrismu.

Ernest and Young veiktais pētījums par 2021.-2022. gadu liecina, ka lapu koksnes (vietējo mežu un plantāciju) audzēšanā un pārstrādē visā Jaundienvidvelsā tika nodarbināti teju 9000 cilvēku un radīti aptuveni 2,9 miljardi ASV dolāru lieli bruto ieņēmumi (pievienotā vērtība bija 1,1 miljards USD). Vietējie meži nodrošināja vairāk nekā 75% no šiem ieguvumiem. Turklāt, labi apsaimniekoti vietējie meži nodrošina ievērojamu ūdens daudzumu reģionālajām kopienām un pilsētu iedzīvotājiem. Ja vietējo mežu apsaimniekošanas kompānijas saņemtu ienākumus no ūdensapgādes, tās kļūtu ļoti rentabli uzņēmumi.

Arī aizsargājamiem mežiem (nacionālajiem parkiem un rezervātiem) to apsaimniekošanai ir nepieciešams ievērojams valsts finansējums, kas, rēķinot uz hektāru, var būt pat lielāks, salīdzinot ar apsaimniekotiem daudzfunkcionāliem vietējiem mežiem, kur ieņēmumi no koksnes pārdošanas sedz daļu apsaimniekošanas izmaksu.

2. Mežizstrāde ir “mežu izciršana” un “mežu iznīcināšana”

Kritiķi bieži un apzināti dezinformē (melo), apgalvojot, ka mežizstrāde uzskatāma par intensīvu koku izvākšanu no “veciem” mežiem ar augstu dabas (biloģisko) vērtību, lai gan jau gadu desmitiem gandrīz visi izstrādātie meži pēc veiktās mežizstrādes vai meža ugunsgrēka ir atjaunojušies. Mežizstrāde ir atļauta tikai plānveidīgi un precīzi noteiktos nelielos mežu nogabalos. Turklāt, tiek apgalvots, ka mežizstrāde izraisa pastāvīgu mežu izzušanu (jeb atmežošanu), lai gan saskaņā ar tiesību aktos noteikto meža apsaimniekošanas praksi katrs nocirstais hektārs ir jāatjauno.

Meža atjaunošanas metodes ir labi izpētītas un tiek attiecīgi piemērotas konkrētai vietai. Meža atjaunošanas rezultāti tiek uzraudzīti, lai vajadzības gadījumā varētu veikt koriģējošus pasākumus. Pašlaik vietējos mežos lielākoties tiek veikta izlases cirte, ne kailcirte. Skaidrs, ka ilgtspējīga mežizstrāde nav “meža izciršana”, kas netraucē turpināt ļaunprātīgu propagandu, kas ilgtspējīgu mežizstrādi un meža atjaunošanas praksi pielīdzina “meža izciršanai”. Meži ir atjaunojams dabas resurss. Daudzgadīgu mežu atjaunošana ainavā nodrošina lielāku dzīvotņu daudzveidību vietējiem dzīvniekiem un augiem.

3. Vietējo “mežu izciršana” kaitē mežu ekoloģijai, jo īpaši apdraudētajām sugām, piemēram, koalām

Arī šajā gadījumā nozares kritiķi apzināti ignorē zinātniskos pierādījumus un faktu, ka, lai piemērotu zinātniski pamatotus mežizstrādes noteikumus, mazinot ietekmi uz mežu un vidi kopumā, tiek pieliktas ievērojamas pūles. Piemēram, NSW Primary Industries veiktajā pētījumā, kas ietvēra koalu populāciju monitoringu 224 vietās septiņu gadu laikā, secināts, ka labi organizēta koksnes ieguve vai zemas bīstamības ugunsgrēki nesamazina apdzīvotības rādītājus koalām. Mežizstrādes noteikumi “nodrošināja koalām pietiekamu biotopu, lai saglabātu to blīvumu uzreiz pēc izlases cirsmu mežizstrādes un 5-10 gadu laikā pēc intensīvas mežizstrādes”.

Nesen veiktie apsekojumi, izmantojot lidaparātus, liecina, ka koalu blīvums un apdzīvotība gan nacionālajos parkos, gan blakus esošajos mežos, kuros notiek mežizstrāde, ir līdzīga. Tas liek apšaubīt ierosinātā Lielā koalu nacionālā parka (Greater Koala National Park, GKNP) izveides nepieciešamību Jaundienvidvelsas ziemeļaustrumos. Nesenie plašie CSIRO veiktie pētījumi Jaundienvidvelsas štata ziemeļu daļā liecina, ka koalu skaits varētu būt līdz pat 10 reizēm lielāks nekā iepriekš veiktās aplēses, kas liecina, ka koalas šai reģionā nebūtu uzskatāmas par “apdraudētām”.

Plaši un intensīvi meža ugunsgrēki ir daudz lielāks drauds meža bioloģiskajai daudzveidībai nekā mežizstrāde vai dedzināšana. 2019.-2020. gadā ugunsgrēkos gāja bojā miljardiem vietējo dzīvnieku un ievērojami samazinājās daudzu apdraudēto sugu populācijas. Papildus postījumiem veģetācijai un savvaļas dzīvniekiem augstas intensitātes ugunsgrēki izraisa būtisku augsnes eroziju un bojā ūdensteču un ūdens kvalitāti. Kaitējums videi var saglabāties gadu desmitiem vai gadsimtiem, bet vides aktīvisti par to aizmirst itin drīz pēc ugunsgrēkiem.

4. Paplašinot plantācijas, var ātri un viegli aizstāt koksni, kas pašlaik tiek iegūta no vietējiem mežiem

Ir ļoti naivi, pat muļķīgi, apgalvot, ka Austrālijā visu nepieciešamo koksnes produktu ražošanai ir viegli pāriet uz plantācijām. Pēdējo desmit gadu laikā lapu koku plantāciju platība ir samazinājusies (galvenokārt tāpēc, ka zemei mainīts lietošanas veids, atgriežoties pie lauksaimniecības). Skujkoku plantāciju platība pēdējo 30 gadu laikā palikusi nemainīga. Austrālijā ir aizvien pieaugošs koksnes trūkums, kas kavē un sadārdzina jaunu māju būvniecību. Ņemot vērā vērienīgos valsts plānus “mājokļu krīzes” risināšanai, paredzams, ka problēma saasināsies vēl vairāk. Meža un koksnes produktu pētījumi Austrālijā liecina, ka līdz 2034. gadam valstī jāuzbūvē aptuveni 2,5 miljoni jaunu mājokļu, lai spētu tikt līdzi iedzīvotāju skaita pieaugumam un apmierinātu augošo pieprasījumu. Prognozēts, ka koksnes deficītu segs vai nu ar importu, vai izmantojot tēraudu vai betonu, kas rada ļoti lielas oglekļa emisijas. Apgalvojumi, ka papildu būvmateriālus var viegli iegūt no esošajām vai jaunām plantācijām, ir kļūdaini un nereāli.

Neskatoties uz to, ka pēdējos divdesmit gados koksnes piegāde no vietējām mežu platībām ir samazinājusies par aptuveni 75%, plantāciju paplašināšana netiek atbalstīta. Nopietna problēma procesa nodrošināšanai ir atrast piemērotu zemi, kopienas atbalstu un privātus ieguldījumus. Turklāt, jāatceras, ka no plantācijas ierīkošanas līdz apaļkoksnes ieguvei, paies aptuveni 20-30 gadi, kas rada būtiskus finansiāla un loģistikas rakstura šķēršļus. Plantācijas tika izveidotas, lai apmierinātu ienesīgā eksporta tirgus vajadzības. Arī galvenās eikalipta sugas nav piemērotas komerciālai zāģbaļķu ieguvei.

Mežizstrādes samazināšanas rezultātā palielinās imports. Saskaņā ar Forest and Wood Products Australia aplēsēm lapu koksnes imports uz Viktorijas štatu laika posmā no 2019. līdz 2023. gadam palielinājās par 40%. Tas notika pēc paziņojuma par vietējās lapu koksnes ieguves pārtraukšanu. Lielākā daļa importa bija zāģmateriāli no Brazīlijas, Indonēzijas, Malaizijas, Ķīnas un ASV.

5. Mežizstrāde palielina meža ugunsbīstamību un meža ugunsgrēku draudus

Plaši savvaļas ugunsgrēki rada draudus dzīvībai un īpašumam, arī lielākajai daļai meža vērtību (augsnei un ūdenim, oglekļa krājumiem, kokmateriālu krājumiem, bioloģiskajai daudzveidībai). Pēc t.s. melnās vasaras ugunsgrēkiem Austrālijas dienvidaustrumos ir atjaunojušies miljoniem hektāru blīvi apaugušu eikalipta un akāciju jaunaudžu platību; kritiķi apgalvo, ka šādas platības būtu apsaimniekojamas daudzus gadu desmitus bez turpmākas koksnes ieguves. Pieņemot šādu stratēģiju, sagaidāms pretējais, meža ugunsgrēku risks vietējam kopienām un ekosistēmām palielināsies.

Pastāvīgi atkārtotie apgalvojumi, ka vietējo mežu izstrāde palielina ugunsbīstamību un augstas intensitātes meža ugunsgrēku riskus ainavā, ir zinātniski noraidīts trīs detalizētos pētījumos (tie ir publicēti) par ugunsgrēku intensitāti un izplatību “melnās vasaras” meža ugunsgrēku laikā 2019.-2020. gadā. Pētījumi pierādīja, ka iepriekš veiktā mežizstrāde būtiski neietekmēja meža ugunsgrēku apmēru un to intensitāti.

Nesenā “teorija”, kurā apgalvots, ka kontrolētā dedzināšana veicina zemsedzes degtspēju, padarot eikaliptu mežus ugunsbīstamākus, nevis palīdz ugunsgrēku ierobežošanai, tika stingri apšaubīta. Mežsaimniecības asociācijas publicētajā 2025. gada pārskatā secināts, ka pierādījumi šādus apgalvojumus neapstiprina. Ilgstoši nededzinātās platības deg ļoti intensīvi, bet platībās, kurās regulāri tiek veikta kontrolētā dedzināšana, gandrīz nav zemsedzes. Stratēģiski veikta obligātā dedzināšana ir svarīga pasākumu kopuma sastāvdaļa, lai pārvaldītu intensīvu meža ugunsgrēku risku un ietekmi Austrālijas vietējos mežos.

Kontrolētās dedzināšanas pretinieki aizstāv tikai t.s. reaģēšanas stratēģiju krūmāju ugunsgrēku pārvaldībai. Šāda metode ir izmēģināta ASV rietumu daļas mežos, kur gadu desmitiem īstenoja agresīvu ugunsgrēku ierobežošanas stratēģiju. Šobrīd tā atzīta par neveiksmīgu, jo negatīvi ietekmējusi mežu veselību un pēdējās desmitgadēs plaši izplatījušies postoši meža ugunsgrēki. Tagad tiek ieviesta zemas intensitātes dedzināšana un blīvu mežu retināšana. Viens no vadošajiem ASV ekologiem nesen žurnālā Nature ziņoja, ka “meža ugunsgrēku ierobežošana (ugunsbīstamās sistēmās) ir ļoti nepareiza un neilgtspējīga dabas aizsardzības stratēģija”.

6. Mežizstrāde rada lielas oglekļa emisijas un kaitē klimatam

Lai ticami novērtētu oglekļa bilanci, kas saistīta ar mežizstrādi, jāpiemēro pilna aprites cikla analīzes (LCA) sistēma, kurā ņemtas vērā oglekļa krājumu izmaiņas laikā mežizstrādes vietā; oglekļa emisijas, kas saistītas ar meža apsaimniekošanu un mežizstrādi, transportēšanu un novākto koksnes produktu (HWP) pārstrādi; oglekļa uzkrāšanos koksnes produktos ekspluatācijas laikā; visas oglekļa emisijas, kas ietaupītas, izmantojot atlikumus enerģijas ražošanai, kas citādi tiktu ražota, sadedzinot fosilo kurināmo; ieguvumus, ko dod koksnes aizstāšana ar oglekļietilpīgākiem materiāliem, piemēram, tēraudu, alumīniju vai betonu, būvniecībā; un no ārzemēm ievestu koksnes produktu “oglekļa nospiedumu”, lai aizstātu Austrālijas produkciju.

Plašā pārskatā 2024. gadā secināts, ka līdz šim tikai vienā Austrālijas pētījumā ir izmantota pilna oglekļa aprites cikla analīze. Šai pētījumā secināts, ka ilgtspējīgi apsaimniekotu vietējo mežu izstrāde un turpmāka meža biomasas izmantošana HWP vai enerģijas ražošanai var dot pozitīvu ieguldījumu valsts neto oglekļa emisiju samazināšanā. Citi pētījumi, kuros apgalvots, ka vietējo mežu izstrāde palielina neto oglekļa emisijas, ir vai nu nepilnīgi, vai tajos izmantoti nepiemēroti parametri, lai novērtētu kopējās oglekļa bilances komponentus. Ir arī pārvērtēti oglekļa pieauguma tempi vecākos mežos un neizstrādāto mežu spēja ilgtermiņā uzkrāt oglekli, ko apdraud meža ugunsgrēki. Līdz ar to ir nepietiekami novērtēti koksnes ieguves un izmantošanas radītie ieguvumi no oglekļa. Tas viss ir novedis pie kļūdaina secinājuma un attiecīgi sekojošas propagandas, ka mežizstrādes pārtraukšana it kā nodrošinātu labākus oglekļa piesaistes rezultātus nekā ilgtspējīga apsaimniekošana, kas ietver koksnes ieguvi atsevišķās teritorijās.

Šie secinājumi nozīmē, ka priekšlikumam izstrādāt jaunu INFM (Improved Native Forest Management) metodoloģiju, lai novērtētu oglekļa emisiju ietaupījumu, ko rada mežizstrādes pārtraukšana vietējos mežos, trūkst jebkādas zinātniskas loģikas. Metodes izstrādi ir atbalstījis Jaundienvidvelsas valdības Klimata pārmaiņu, enerģētikas, vides un ūdens departaments. Austrālijas federālā valdība ar Emisiju samazināšanas nodrošināšanas komitejas starpniecību ir noteikusi prioritāti tās turpmākai izstrādei. Apgalvojumi, ka pilnīgs aizliegums izstrādāt vietējos mežus ļaus iegūt lielu daudzumu naudas izteiksmē izteiktu oglekļa kredītu, ir ilūzija.

Secinājumi

Austrālijas vietējo mežu ilgtspējīgai apsaimniekošanai un atbalstam tiek izmantoti daudzu gadu desmitu pētījumi un praktiskā pieredze. Neraugoties uz to, daži joprojām aizstāv pilnīgu vietējo mežu izstrādes aizliegumu un apgalvo, ka zinātne pamato mežizstrādes aizlieguma nepieciešamību. Tomēr “teorētiskie” apgalvojumi, ka koksnes ieguve palielina meža ugunsgrēku intensitāti, izraisa lielākas oglekļa emisijas, samazina sateces baseinu ūdens daudzumu un apdraud koalas, ir noraidīti vairākos detalizētos zinātniskajos pētījumos aizvadīto gadu laikā. Pēdējos 60 gados ir attīstījusies stratēģiski plānotas dedzināšanas izmantošana, kā daļa no integrētas ugunsgrēku pārvaldības pieejas, kas palīdz savlaicīgi ierobežot un mazināt savvaļas ugunsgrēku ietekmi, kā arī uzlabot ugunsdzēsēju drošību.

Mums ir zināšanas, praktiskās iemaņas un tiesiskais regulējums, lai ilgtspējīgi apsaimniekotu vietējos mežus, tostarp, lai veiktu koksnes ieguvi nelielās, rūpīgi izvēlētās platībās. Lielākajai daļai izstrādāto vietējo mežu šobrīd tiek veikta ilgtspējas sertifikācija, izmantojot labākās starptautiskās prakses metodes. Lauku kopienas un valsts var gūt labumu vairākos veidos, pieņemot zinātniski pamatotu politiku un apsaimniekošanas praksi. meža prakses sistēmas, kādas tiek izmantotas, piemēram, Tasmānijā, ir pasaulē vadošās. Tās arī nodrošina pastāvīgus uzlabojumus šajā jomā.

Sabiedrībai, zemes izmantošanas politikas veidotājiem un politiķiem kopumā būtu jāuzmanās no aizvien pieaugošās selektīvās un nelīdzsvarotās zinātnes atziņu izmantošanas, kas ietērpta ideoloģijā, kas veicina pret mežsaimniecību vērstus uzskatus.
https://woodcentral.com.au/scientists-call-out-misinformation-fuelling-the-native-forest-debate/

Par autoriem

• Dr. Džons Raisons un Dr. Sadanandans Nambiars ir bijušie CSIRO (https://www.csiro.au/en/about) galvenie pētnieki. Vairākus gadu desmitus viņi ir vadījuši pētījumus un palīdzējuši politikas veidotājiem un mežu apsaimniekotājiem Austrālijā un starptautiski.

• Dr. Glens Kile AM ir bijušais CSIRO Mežsaimniecības un meža produktu nodaļas vadītājs. Viņš pārraudzīja nozīmīgus CSIRO veiktos pētījumus par vietējiem mežiem un krūmāju ugunsgrēkiem.

• Dr. Tonijam Bartletam ir liela pieredze vietējo mežu apsaimniekošanā, viņš ir vadošais eksperts meža ugunsgrēku pārvaldībā un apkarošanā.