Ännu efter 50 år känns krigets följder i Vietnam. En dyster framtid väntar Ukraina och Gaza

1975. gada 30. aprīlī beidzās karš Vjetnamā, aiz sevis atstājot ainavu ar skaidri redzamiem videi nodarītajiem postījumiem. Plašas mangrovju platības piekrastē, kur savulaik mita bagātīgi zivju un putnu sugu resursi, gāja bojā. Meži, kuros bija sastopamas simtiem augu sugu, bija pārvērtušies par izžuvušiem to fragmentiem, aizaugušiem ar invazīvām zālēm.

Termins “ekocīds” tika ieviests 20. gadsimta 60. gadu beigās, lai aprakstītu ASV armijas izmantotos herbicīdus, piemēram, “Agent Orange”, un dedzināšanas līdzekļus, piemēram, napalmu (viegli uzliesmojoša aizdedzinoša kaujas viela, kuras pamatā ir ar dažādām vielām sabiezināti naftas produkti), lai cīnītos pret partizāniem, kas izmantoja džungļus un purvus kā aizsegu.

Piecdesmit gadus vēlāk Vjetnamas degradētās ekosistēmas un ar dioksīniem piesārņotā augsne un ūdeņi joprojām atspoguļo kara radītās ilgtermiņa ekoloģiskās sekas. Centieni bojātās ainavas atjaunot un novērtēt ilgtermiņa kaitējumu ir bijuši ierobežoti.

Kā vides zinātniece un antropoloģe, kas strādāja Vjetnamā kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem, uzskatu, ka nolaidība un lēnie atjaunošanas pasākumi satrauc. Lai gan karš veicināja jaunu starptautisku līgumu noslēgšanu, kuru mērķis bija aizsargāt vidi kara laikā, šie pūliņi nespēja panākt pēckara atjaunošanas pasākumus Vjetnamā. Pašreizējie kari Ukrainā un Tuvajos Austrumos liecina, ka šie likumi un līgumi joprojām nav efektīvi.

Agent Orange un “margrietiņu griezēji”

ASV pirmo reizi nosūtīja karaspēku uz Vjetnamu 1965. gada martā, lai atbalstītu Dienvidvjetnamu cīņā pret komunistu spēkiem un Ziemeļvjetnamas karaspēku, karš gan bija ildzis jau vairākus gadus pirms tam. Lai cīnītos ar grūti notveramo ienaidnieku, kas slepeni darbojās naktīs no slēptuvēm dziļi purvos un džungļos, ASV militārie spēki sāka izmantot vides pārveidošanas tehnoloģijas.

Vispazīstamākā no tām bija operācija “Ranch Hand”, kuras laikā Dienvidvjetnamā tika izsmidzināti vismaz 19 miljoni galonu (75 miljoni litru) herbicīdu aptuveni 6,4 miljonu akru (2,6 miljoni hektāru) platībā. Ķimikālijas nonāca mežos, arī upēs, rīsu laukos un ciematos, pakļaujot riskam civiliedzīvotājus un karavīrus. Vairāk nekā puse no izsmidzināšanas līdzekļiem bija ar dioksīniem piesārņotais defoliants “Agent Orange”.

Herbicīdus izmantoja, lai no koku vainagiem noņemtu lapu klājumu, uzlabotu redzamību gar transporta ceļiem un iznīcinātu kultūraugus, ar kuru produktiem, domājams, tika apgādāti partizāni.

Kad ziņas par šīs taktikas radītajiem postījumiem nonāca ASV, zinātnieki prezidentam Lindonam Džonsonam pauda bažas par kampaņas ietekmi uz vidi, aicinot izvērtēt, vai ASV tīši izmanto ķīmiskos ieročus. Amerikas militārpersonu nostāja bija: herbicīdi nav uzskatāmi par ķīmiskajiem ieročiem saskaņā ar Ženēvas protokolu, kuru ASV vēl nebija ratificējušas.

Arī zinātniskās organizācijas kara laikā Vjetnamā uzsāka pētījumus, kuros konstatēja plašu mangrovju iznīcināšanu, ekonomiskos zaudējumus kaučuka un kokmateriālu plantācijām, kā arī kaitējumu ezeriem un ūdensceļiem.

1969. gadā iegūties pierādījumi liecināja, ka “Agent Orange” sastāvā esošā ķīmiskā viela 2,4,5-T izraisīja iedzimtus defektus, jo tā saturēja īpaši kaitīgu dioksīnu TCDD. Rezultātā 1970. gada aprīlī tika aizliegts lietot šo vielu iekšzemes tirgū un 1970 . gada aprīlī tika pārtraukta “Agent Orange” lietošana armijā, pēdējā misija tika veikta 1971. gada sākumā.

Aizdedzinošās kaujas vielas un mežu izciršana izpostīja bagātīgās Vjetnamas ekosistēmas

ASV Meža dienests plašā mērogā izmēģināja džungļu dedzināšanu, aizdedzinot no lidmašīnām nomestas mucas ar dīzeļdegvielu. Īpašas bailes civiliedzīvotājiem radīja napalma bumbas, kurās kara laikā tika izmantots vairāk nekā 400 000 tonnu sabiezinātās naftas. Pēc šiem postījumiem sacietējušajās, neauglīgajās augsnēs bieži vien iesakņojās invazīvas zāles.

“Romas arkli” – masīvi buldozeri ar bruņām nostiprinātu griezējnazi – varēja attīrīt 1000 hektāru platību dienā. Milzīgās triecienbumbas, pazīstamas kā “margrietiņu griezēji”, burtiski nolīdzināja mežus līdz ar zemi un izraisīja triecienviļņus, iznīcinot visu, kas atradās 3000 pēdu (900 metru) rādiusā, līdz pat augsnē mītošajām sliekām…

ASV iesaistījās arī laikapstākļu pārveidošanā, laikā no 1967. līdz 1972. gadam īstenojot projektu “Popejs” – slepenu programmu. Programmas ietvarā mākoņos tika iestrādāts sudraba jodīds, lai pagarinātu musonu sezonu, mēģinot pārtraukt kaujinieku aktivitātes un apgādes plūsmu no Ziemeļvjetnamas pa Ho Ši Mina ceļu. Visbeidzot, 1973. gadā Kongress pieņēma divpartiju rezolūciju, aicinot noslēgt starptautisku līgumu, kas aizliedz laikapstākļu pārveidošanu izmantot kā kara ieroci. Līgums stājās spēkā 1978. gadā.

ASV militārie spēki apgalvoja, ka šī taktika bija sekmīga arī no operatīvā viedokļa, jo meži tika likvidēti kā “garants amerikāņu drošībai.”

Neraugoties uz Kongresa iebildumiem, ASV militāro operāciju un tehnoloģiju ietekme uz vidi tika maz pārbaudīta. Pētniecības vietām bija grūti piekļūt, netika veikta regulāra vides uzraudzība.

Atjaunošanas pasākumi bijuši lēni

Pēc Saigonas krišanas Ziemeļvjetnamas karaspēka rokās 1975. gada 30. aprīlī ASV noteica tirdzniecības un ekonomisko embargo visai Vjetnamai, atstājot valsti gan karā cietušu, gan bez naudas līdzekļiem.

Vjetnamas zinātnieki pastāstīja par neliela apjoma pētījumiem. Vienā konstatēts, ka mežos krasi samazinājusies putnu un zīdītāju daudzveidība. A Lši ielejā Vjetnamas centrālajā daļā 80. gadu sākumā 80% mežu, kas tika apstrādāti ar herbicīdiem, līdz minētajam laikam nebija atjaunojušies. Biologi šajās teritorijās konstatēja tikai 24 putnu un piecas zīdītāju sugas, kas ir daudz mazāk nekā parastos apstākļos mežos, kas nav apstrādāti ar herbicīdiem.

Tika mēģināts īstenot tikai dažus ekosistēmu atjaunošanas projektus, ko kavēja nelielais budžets. Ievērojamākais projekts sākās 1978. gadā, kad mežsaimnieki sāka ar rokām stādīt mangrovju audzes pie Saigonas upes ietekas Cần Giờ mežā, tobrīd pilnībā noplicinātā teritorijā.

Iekšzemes apgabalos 20. gadsimta 80. gadu beigās un 90. gados beidzot tika sāktas vērienīgas koku stādīšanas programmas, taču tajās galvenokārt tika stādīti Vjetnamai eksotiski koki, piemēram, akācijas, kas neatjaunoja dabisko mežu sākotnējo daudzveidību.

Joprojām notiek ķīmiskā attīrīšana

Gadiem ilgi ASV noliedza atbildību par “Agent Orange” ķīmisko vielu attīrīšanu, neraugoties uz to, ka tika konstatētas ar dioksīniem saistītas slimības ASV veterānu vidū un veiktas pārbaudes, kas atklāja, ka dioksīnu iedarbība, iespējams, joprojām skar desmitiem tūkstošu vjetnamiešu.

Pirmo vienošanos par piesārņojuma likvidēšanu abas valstis noslēdza tikai 2006. gadā, kad veterāni, zinātnieki un nevalstiskās organizācijas neatlaidīgi aizstāvēja savu viedokli un panāca, ka Kongress piešķīra 3 miljonus ASV dolāru Da Nangas lidostas piesārņojuma likvidēšanai.

Ar šo projektu, kas tika pabeigts 2018. gadā, tika attīrīti 150 000 kubikmetru dioksīniem piesārņotas augsnes, kas izmaksāja vairāk nekā 115 miljonus ASV dolāru un ko galvenokārt apmaksāja ASV Starptautiskās attīstības aģentūra jeb USAID. Tīrīšanas darbiem bija nepieciešams nosusināt ezerus un attīrīt piesārņoto augsni, kas bija saindēta 3 metrus dziļāk, nekā prognozēts. Augsne bija jāsakrauj kaudzēs un jākarsē, lai dioksīna molekulas sadalītos.

Vēl viens būtisks “karstais punkts” ir stipri piesārņotās Biên Hoà aviobāzes rajons, kur vietējie iedzīvotāji turpina uzņemt lielu daudzumu dioksīna, lietojot uzturā zivis, vistas un pīles.

Bāzē tika uzglabātas “Agent Orange” mucas, no kurām liels daudzums toksīna noplūda augsnē un ūdenī, kur tas turpina uzkrāties dzīvnieku audos, pārvietojoties pa barības ķēdi. Sanācijas darbi sākās 2019. gadā, tomēr ASV prezidenta Trampa administrācija jau tuvākajā laikā likvidēs USAID, tāpēc nav skaidrs, vai Vjetnamā būs amerikāņu eksperti, kas atbildēs par šī komplicetā projekta administrēšanu.

Tiesību akti, lai novērstu turpmāku “ekocīdu”, ir sarežģīti

Lai gan “Agent Orange” ietekme uz veselību, kā redzams, ir pievērsusi uzmanību, tā ilgtermiņa ekoloģiskās sekas nav pietiekami labi izpētītas.

Mūsdienās zinātnieku rīcībā ir daudz vairāk iespēju nekā pirms 50 gadiem, tostarp arī satelītuzņēmumi, kurus, piemēram, Ukrainā izmanto, lai noteiktu ugunsgrēkus, plūdus un piesārņojumu. Tomēr tas viss nevar aizstāt novērošanu uz vietas, kas bieži vien ir ierobežota un kara laikā ļoti bīstama.

Juridiskā situācija ir problemātiska

Ženēvas konvencija, kas reglamentē rīcību kara laikā, 1977. gadā tika pārskatīta, lai aizliegtu “plašu, ilgstošu un smagu kaitējumu videi”. Ar 1980. gada protokolu tika ierobežotas aizdedzinošās kaujas vielas. Tomēr naftas ugunsgrēki, ko 1991. gadā Persijas līča kara laikā izraisīja Irāka un nesen nodarītais kaitējums videi Gazas joslā, Ukrainā un Sīrijā liecina, ka uz līgumiem nevar paļauties, ja nav stingru mehānismu, kas nodrošinātu to ievērošanu.

Pašlaik rit starptautiska kampaņa, kurā tiek aicināts grozīt Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus, lai pievienotu ekocīdu kā piekto krimināli sodāmu noziegumu līdzās genocīdam, noziegumiem pret cilvēci, kara noziegumiem un agresijai.

Dažas valstis ir pieņēmušas savus likumus par ekocīdu. Vjetnama bija pirmā, kas kriminālkodeksā juridiski noteica, ka “ekocīds, vides iznīcināšana neatkarīgi no tā, vai tas izdarīts miera vai kara laikā, ir noziegums pret cilvēci”. Tomēr, neraugoties uz vairākām smagām apsūdzībām piesārņojuma lietās, šis likums nav izraisījis nevienu kriminālvajāšanu.

Gan Krievijā, gan Ukrainā arī ir likumi par ekocīdu, taču tie nav novērsuši kaitējumu vai saukuši kādu pie atbildības par nodarīto kaitējumu notiekošā konflikta laikā.

Mācība nākotnei

Vjetnamas karš ir atgādinājums, ka nespēja novērst ekoloģiskās problēmas kara laikā, gan pēc tā, radīs ilgtermiņa sekas. Joprojām trūkst politiskās gribas nodrošināt, lai postoši nodarījumi dabai netiktu ignorēti vai atkārtoti.