En organiserad minoritet kommenderar en oorganiserad majoritet

Eiropas Parlamenta deputāts, bijušais Latvijas Ministru prezidents (1998.-1999.), bijušais satiksmes ministrs (1995.-1998.), mednieku kluba “Sudrabkalni” prezidents Vilis Krištopans uzskata, ka Eiropas Savienībā notiekošais atgādina parunu: “No labas dzīves nezina, ko darīt, tāpēc paši “vāra” ziepes.”

Kāda ir situācija ar Eiropas Savienības (ES) Zaļo kursu? Kā zināms, ASV prezidents Donalds Tramps, sākot pildīt amata pienākumus, paziņoja par izstāšanos no Parīzē parakstītās ANO klimata vienošanās?

Gan Eiropas Parlamenta (EP), gan Saeimas deputātiem trūkst izpratnes, kas īsti ir ES Zaļais kurss, kāda ir tā reālā (ne “soctīklu burbuļu”) ietekme, kādas ir tā sekas šodien un kādas tās būs nākotnē. Manuprāt, ja ES vēlas saglabāt savu ražotāju konkurētspēju pasaules tirgū, tai no Parīzes klimata vienošanās bija jāizstājas jau nākamajā dienā pēc tam, kad to izdarīja pasaulē lielākā ekonomika – ASV. Jau šobrīd un vēl jo vairāk perspektīvā, Eiropā strādājošajiem ražotājiem nebūs iespējams sekmīgi konkurēt ar analogu izstrādājumu ražotājiem (vai pakalpojumu sniedzējiem) ārpus ES. Kāpēc? Eiropā ražoto produktu pašizmaksa jau tagad ir “apgrūtināta” ar dažādām papildus prasībām, kuras attiecīgi rada izmaksas un burtiski grauj kompāniju konkurētspēju. Sporta terminoloģijā vērtējot, sportists ar svaru bumbu pie kājām nevar apsteigt konkurentu, kuram kājas ir brīvas. Protams, ir manāmi pirmie saprāta asni, piemēram, tiek atlikti ES Zaļā kursa izvirzītu birokrātisku prasību ieviešanas termini, tiek piedāvāts pārskatīt attiecīgos nosacījumus utt.

Piemēram, no 2025. gada 1. janvāra uz 2026. gada 1. janvāri ir pārcelta prasība (apliecinājums), ka liellopu gaļas, kakao, kafijas, palmu eļļas, gumijas, sojas, koksnes un produktu, kas no tiem iegūti, ieguve (ražošana) nav saistīta ar atmežošanu un meža degradāciju. Ceru, veselais saprāts uzvarēs un šo bezjēdzīgo prasību atcels. Tas ir kārtējais birokrātiskais slogs bez jebkāda ieguvuma Latvijas un citu ES dalībvalstu ražotājiem.

Pašlaik tiek piedāvāts uz diviem gadiem atlikt un pārskatīt prasības iepriekš pompozi, kā teju klimata glābšanas panaceju izraudzīto ilgtspējas ziņojumu sagatavošanai un iekļaušanai uzņēmumu gada pārskatos (vadības ziņojumā). Šo prasību izpilde it kā tiek attiecināta uz lielajiem uzņēmumiem, taču tiek ignorēts fakts: lai šādu ziņojumu sagatavotu, dati jāsavāc no vidējiem un mazajiem uzņēmumiem, kuri ir iesaistīti lielo kompāniju piegāžu ķēdēs. Faktiski, mazāka kalibra spēlētājiem prasības ilgtspēju atspoguļot gada pārskatā nebūs, bet dati tik un tā jāiegūst. Vai no šo datu ieguves un ar to saistītajām izmaksām pieaugs konkurētspēja? Nekā nebij'! Tieši pretēji – tā kritīsies, jo pieaugs izmaksas, kurām jāatspoguļojas preču un pakalpojumu cenās. Tas arī notiks, ja vien neuzvarēs veselais saprāts.

No 720 Eiropas Parlamenta deputātiem Patriotu grupā pašlaik ir tikai 85, labējie kopumā ir aptuveni 200, arī daudzu ES dalībvalstu priekšgalā ir lēmēji, kuri neredz, nevēlas redzēt vai nespēj ieraudzīt skaudro realitāti. Tikai viens piemērs – nevaram savākt pietiekami daudz EP deputātu parakstu, lai izveidotu parlamentārās izmeklēšanas komisiju saistībā ar bijušā Eiropas Komisijas viceprezidenta paspārnē notikušajiem miljoniem eiro vērtajiem maksājumiem Zaļā kursa atbalstītājiem – propagandistiem. Manuprāt, par Zaļo kursu iestājas tie, kuri vēlas nopelnīt naudu, kuri jau ir nopelnījuši naudu vai arī, maigi izsakoties, dīvaiņi. Ir vēlme, lai visas ES dalībvalstis, visi uzņēmumi un cilvēki maksātu gaisa (CO₂) nodokli, iekasēs demitiem vai pat simtiem miljardu eiro, kurus dalīs cilvēki, kaut kādu, viņu ieskatā, “tīru” produktu virzīšanai tirgū.

Diemžēl, ja turpināsim rīkoties, kā līdz šim, pēc vairākiem gadiem ES ekonomiskā varenība, salīdzinot ar ASV, nebūs 1:2, kā pašlaik, bet 1:3. Bija laiks, kad ES un ASV bija līdzsvarā (1:1). ES savas pozīcijas pret ASV ir zaudējusi un nav pārliecības, ka nezaudēs arī Ķīnai. Jārēķinās, ka ASV dzīvo nedaudz vairāk kā 340 milj. iedzīvotāju, savukārt ES ir ap 448 milj. iedzīvotāju, kas nozīmē, ka IKP uz vienu iedzīvotāju jau pašlaik ir vairāk nekā divas reizes augstāks. Ja ASV prezidentam D. Trampam izdosies iecerētais plāns par ražotņu atgriešanu ASV, tā būs jau cita valsts. Līdz ar ražotņu izveidi, viņš solīja samazināt ASV federālo nodokļu likmes, kas arī pozitīvi ietekmēs ASV strādājošo ražotāju konkurētspēju pasaules tirgos. Tas nozīmē, ka reālā dzīve piespiedīs ES atlikt Zaļā kursa prasības un nosacījumus, jo lauksaimnieki un autorūpnieki jau skaļi protestē, turklāt pēdējie spiesti slēgt ražotnes, bez darba atstājot desmitiem tūkstošu cilvēku, kuru vienīgais risinājums ir “uzsēsties” uz valstu sociālajiem budžetiem, palielinot izmaksas, ne ienākumus, ko rada strādājošs cilvēks.

Tiek sludināta tēze, ka militārās rūpniecības izaugsme absorbēs no autorūpniecības atbrīvotos, darbspējīgos cilvēkus.

Nav manīti “zaļo” tanku vai pašgājēju ražotāji. Interesanti, vai tanku ražotājiem (uzņēmumiem) arī būs jāgatavo ilgtspējas ziņojums. ReArm plāns būtībā paredz aizņēmumu militārās varenības stiprināšanai, ir vairākas ES dalībvalstis, kuru parāds pārsniedz šo valstu IKP. Tas nozīmē, ka tās jau ir aizņēmušās pietiekami daudz, vēl vairāk aizņemties iespēju nav, kritiskas kļūst arī valsts parāda apkalpošanas izmaksas. Šāda pieeja nav īsti godīga pret valstīm, kurās bijuši ļoti rūpīgi saimnieki, piemēram, Igauniju, kam ir mazs valsts parāds; nav skaidrs, kāpēc ziemeļu kaimiņiem būtu parāds jāpalielina. Tā kā citas iespējas bez valstu parāda palielinājuma neredz, visticamāk, eirozonā un visā Eiropas Savienībā nāksies piedzīvot inflācijas uzliesmojumu, kā rezutātā maizes un degvielas cenas pieaugs, iedzīvotāji būs neapmierināti ar situāciju, kad maks pilns banknošu, bet par tām neko daudz nopirkt nevar. Vēl jāsaprot, kur militārām vajadzībām saražoto izmantos: krājumiem noliktavās vai kaujas laukos, protams, būs jautājums, kur – Eiropā, Āfrikā, vai citviet.

ES, protams, var lepni paziņot, ka apgādās Ukrainu ar militāro aprīkojumu un nodrošinās tās finansējumu arī bez ASV līdzdalības, lai Statista dati liecina, ka 2022.-2024. gadā, ASV atbalsta apmērs bija nedaudz vairāk par 119 miljardiem ASV dolāru, kamēr ES institūciju atbalsts – 52 miljardi ASV dolāru, Vācijas – 18,1 miljards ASV dolāru, Lielbritānijas – 15,4 miljardi ASV dolāru, Japānas – 11 miljardi ASV dolāru, Kanādas – 8,7 miljardi ASV dolāru, Dānijas – 8,4 miljardi ASV dolāru, Nīderlandes – 7,7 miljardi ASV dolāru, Zviedrijas – 5,7 miljardi ASV dolāru, Francijas – nedaudz vairāk par 5 miljardiem ASV dolāru. Šie dati ir jātur acu priekšā, nevis jāsola un jācer uz brīnumu, jo šāds milzīgs atbalsts ir spējis nodrošināt nosacītu neizšķirtu, kur jau ļoti daudz cilvēku ir gājuši bojā, un Ukraina zaudējusi savas teritorijas. Taču ir tādi, kas uz kara rēķina ir kļuvuši stāvus bagāti. Karš – militārā rūpniecība – nevar būt valsts izaugsmes pamatā, tas var būt tikai sava veida tautsaimniecības papildinātājs. Manuprāt, daudz būtiskāks ir jautājums, vai ES, kas ļoti mīl uzsvērt ilgtspēju, pati atbildīs izvizītajai tēzei, nemainīgi turpinot uzsākto kursu.

Ko darīt?

Visvienkāršākais – mainīt vadību, kas vēl nenotiek, tāpēc vienīgais risinājums pašlaik ir mainīt pieeju, attieksmi, līdz ar to sākotnēji varbūt atlikt, bet laika gaitā atcelt ES Zaļā kursa prasības, kuras būtībā likvidē ES ražotāju konkurētspēju ne tikai globāli, bet arī ES iekšējā tirgū. Jā, Eiropas Komisija pašlaik ir atlikusi dažus ES Zaļā kursa prasību izpildes termiņus un solījusi pārskatīt attiecīgās prasības, taču tas ir mazs solis, jo prasību uzturēšana laikā, kad lielākā pasaules ekonomika – ASV – to nedara, (pievienojot iedzīvotājiem bagāto Indiju un ekonomiski ļoti spēcīgo Ķīnu) ir bezjēdzīga. Kāpēc? ES strādājošie ražotāji zaudē konkurētspēju, būtisku ieguvumu nebūs klimata pārmaiņu mazināšanai, jo Eiropas “pienesums” siltumnīcefekta gāzu emisiju īpatsvarā ir relatīvi niecīgs. Būtu interesanti ieraudzīt datus, cik daudz CO₂ ražo pati daba, piemēram, vulkāni, purvi utt., kāds ir šīs gāzes īpatsvars kopējā atmosfēras (gāzu) sastāvā.

Būtu lietderīgi papētīt, kas tieši finansē – apmaksā – tā dēvēto zaļo kustību aktivitātes, piemēram, Latvijā – pašmāju turīgie cilvēki, dalībnieki – entuziasti, valsts budžets, vai arī kādi ārvalstu “mecenāti”, fondi un kāpēc viņi to dara. Par naudu, kā zināms, pats nelabais danco. Ja šādas aktivitātes tiek finansētas no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem, jājautā, kāpēc valdošie politiķi sabiedrības naudu novirza, lai sabiedrība dzīvotu sliktāk, lai būtu mazāk naudas ļoti nozīmīgiem pakalpojumiem.

Nav pārliecības, ka nevienā ES dalībvalstī tā dēvētās zaļās organizācijas ar savām aktivitātēm “neatstrādā” ārvalstu finansējuma saņemšanu. Baidos, ka šāda “atstrādāšana” nodara kaitējumu visiem – valstu tautsaimniecībām ar jauniem liegumiem vai ierobežojumiem, tātad mazāk darba vietām, kuras lielākoties ir reģionos, kas atsaucas uz pašmāju patēriņa apjomu un arī samaksāto nodokļu lielumu. Kam tas ir izdevīgi? Vietējiem iedzīvotājiem? Nebūt, nē! Valsts budžetam?! Nebūt, nē! Kam tad? Tiem, kas vēlas kaitēt valsts budžetam (mazāki ieņēmumi, lielāks valsts parāds), strādājošajiem un ikvienam iedzīvotājam. Ungārijā, starp citu, jau tiek aizliegtas organizācijas, kuras finansē no ārzemēm.

Lai mainītu pieeju un attieksmi, nepieciešama pie varas esošo partiju nomaiņa teju visā Eiropā, izņemot Ungāriju, Itāliju, kur pie varas ir spēki, kuri apzinās zaļā kursa purvu, no kura būs ļoti grūti izrāpties. Līdztekus tam nepieciešams beigt īstenot bezjēdzīgus un šodienas reālijām neatbilstošus projektus.

Kas tie par projektiem?

Eiropā tādi ir vairāki. Arī Latvija nav izņēmums.

Dzīve Eiropā jāpadara lētāka, ne dārgāka. Diemžēl, visu laiku gan ES kopumā, gan arī Latvijā dzīve mērķtiecīgi tiek padarīta dārgāka, kas samazina iespējas. Piemēram, 95 markas benzīns ASV maksā apmēram 0,8 eiro/litrā, Latvijā ap 1,6 eiro/litrā; paredzams (līdz ar CO₂ nodokļa palielināšanu degvielas akcīzes nodoklī), tā cena pēc kāda brīža jau būs ap 2 eiro/litrā, bet pēc vairākiem gadiem pat 2,5-3 eiro/litrā. Kādi tad būs ekonomiski izdevīgi kravu pārvadājumu attālumi?! Kā šāda politika ietekmēs Latvijas tautsaimniecību? Tie ir ļoti nozīmīgi jautājumi, uz kuriem pašreiz valdošie politiķi nespēj vai nevēlas atbildēt. Vienlaikus tiek turpināts apšaubāmais Rail Baltica projekts, kurš jau ir “apēdis” vairākus simtus mijonu eiro un kam vajadzēs vēl vairākus miljardus.

Jautājums: kur šīs ieceres realizācijai ņemt līdzekļus, jo neviens nav garantējis ES līdzfinansējumu. Iecerētais vilcienu braukšanas ātrums Rail Baltica ir lēnāks, nekā, piemēram, Ķīnā vai Japānā, vai Francijā. Tātad īstenosim pagājušā gadsimta projektu, kurš, visticamāk, nespēs atpelnīt savas uzturēšanas izmaksas. Kāpēc?

Jautājums: cik daudz būs pasažieru un kravu, kuru apjoms pēc austrumu robežas aizvēršanas jau ir būtiski sarucis. Jāatceras, ka kravu pārvadājumu apjoms ar vilcienu pieauga līdz brīdim, kad parādījās konkurētspējīgi kravas auto, kā rezultātā, šķiet, jau pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados kravu pārvadājumu apjoms pa dzelzceļu un ar kravas auto “krustojās” un kopš tā laika pārvadāto kravu apjoms ar auto pieaug, bet pa dzelzceļu – sarūk. Ar administratīvām metodēm nav iespējams piespiest kravu īpašniekus izmantot dzelzceļu.

Ja kravas auto tiks aplikti ar ļoti augstu vinjetes maksājumu, vai arī tiks ieviesta prasība par bezemisiju auto, krava, kura šodien no Latvijas tiek piegādāta, piemēram, uz Vācijas vidieni tiks transportēta pa Rail Baltica.

Tā ir tikai teorija, kam nav ne racionāla, ne ekonomiska pamata. Pašlaik kravu pārvadājumi pa dzelzceļu ar autotransportu var sacensties tikai ļoti lielos transportēšanas attālumos. Daudzi ražotāji un patērētāji Eiropā un Latvijā ir pārgājuši uz precīzām piegādēm – konkrētā laikā un vietā, tā samazinot izejvielu noliktavas apmērus un līdz ar to arī izmaksas, toties audzējot konkurētspēju. Šaubos, vai jau tā paplucināto Vācijas ražotāju konkurētspējai šāds komplektējošo materiālu vai detaļu transportēšanas risinājums būs ar dzīvinoša eleksīra efektu.

Vēl Rail Baltica nav uzbūvēts un nav zināms, vai tiks un ja tiks,– kad. Nav zināms, kas būs šī sliežu ceļa operators, kas un par kādu naudu pirks atbilstošu vilcienu ritošo sastāvu un kas segs infrastruktūras uzturēšanas izmaksas. Visticamāk, katras valsts valdība par savā teritorijā esošajiem kilometriem. Jebkurā gadījumā var izvirzīt dažādas tēzes un izteikt nākotnes prognozes, tikai pašlaik tā ir bezjēdzīga nodarbe. Protams, Rail Baltica ir ieguvums, Igaunijai, bet ne Latvijai! Kāpēc? Ar šo līniju Tallina tiek savienota ar Pērnavu un vēl atliek apmēram 70 km sliežu ceļa līdz Latvijas robežai, savukārt Latvijā visa iezīmētā pamattrase iet pa mazapdzīvotām vietām, kuru savienošanai ar dzelzceļu nav ne ekonomiskās, ne racionālās jēgas, jo Rīgas cilpa ir Latvijas vēlme. Saeimas izmeklēšanas komisijā skanēja jautājums: ko teiks Igaunija, ja Latvija šo dzelzceļa līniju nebūvēs; parlamenārieši kautrīgi neatbildēja, vai viņus ir vēlējuši Latvijas vai ziemeļu kaimiņvalsts balsstiesīgie iedzīvotāji. Latvijas interesēm ir jābūt pirmajā vietā. To labi pierāda daudzi piemēri, kur Latvija savas intereses kautrīgi nolikusi maliņā un iestājas par citu valstu interesēm vai tādām, kuras ir “kaitīgas” Latvijas valstij un šeit dzīvojošajiem.

Ko ar to domājat?

Jau vairākus desmitus gadu dzīvoju laukos, visapkārt tīrumi un meži, kur mīt daudz dažādu putnu un zvēru, novērošanas kamerās nepilna kilometra attālumā ir manīti lāči. Ķepaiņu esamība liek būt ļoti uzmanīgiem, jo dzīve nav multfilma, kur cilvēks “sarunājas” ar lāci vai lūsi. Diemžēl, bruģa “slīpētāji” šo dzīvi nesaprot, neredz un nevēlas ieklausīties atšķirīgos viedokļos. Kā rāda notikumi citās valstīs, par vilku, lūšu, lāču upuriem kļūst arī cilvēki. Vai Latvijai ir vajadzīgi šādi precedenti, lai lēmēji “atmostos” un pārtrauktu spēlēties ar “sprāgtsvielām”? Vienam lūsim gadā vajag 50 stirnas – izdzīvošanai, šo sugu starpā nekādas “sarunas” nenotiek.

Mans kaimiņš kļuva vecs un nespēja nopļaut savu tīrumu, dažu gadu laikā tur jau ir 5-7 m augstu koku jaunaudze; tas tikai apliecina – daba savā pārziņā paņem visu, ko var. Tajā pašā laikā virkne mazskaitlīgu organizāciju kliedz par dabas vērtību izpostīšanu. Mežu platība pēdējo 100 gadu laikā Latvijā ir dubultojusies, bet no šīm organizācijām atskan saucieni par dzīvās dabas iznīcināšanu Latvijā, par neatgriezeniska kaitējuma nodarīšanu dabai, mežam, putniem, dzīvniekiem, augiem. Kā tas iespējams, ja pērn, nenopļaujot tīrumu, šogad tur dabiski “ienākusi” koku jaunaudze? Varbūt šo organizāciju vadītāji dzīvē maz ko redzējuši, nekur nav bijuši un neko īsti nezina, piemēram, kas un kā notiek Āfrikā vai Dienvidamerikā, un vai no šīm teritorijām Eiropā produkti nenonāk? Paradoksāli, kā šīs mazskaitlīgās organizācijas spēj pievērst lēmēju – politiķu, ierēdņu, iestāžu vadības uzmanību; tie bieži vien kaut kādu iemeslu dēļ šiem izmisuma “saucieniem” pakļaujas, lai gan tam nav nekāda pamata.

Varu piekrist investīciju baņķiera Ģirta Rungaiņa savulaik teiktajam, ka “organizēts mazākums čakarē neorganizētu vairākumu”. Interesanti, kas šo organizēto mazākumu finansē – kādas valsts budžets (ja Latvijas, tam draud mazāki ieņēmumi), ārvalstu konkurenti Latvijā strādājošajiem uzņēmumiem vai citi, kuru nolūki pret Latviju nav cēli un nevainīgi. Kas notiktu ar šīm organizācijām, ja Latvijā ieviestu ārvalstu aģentu likumu, kā Ungārijā, liedzot iespējas pastāvēt NVO, kuras saņem finansējumu no ārzemēm? Nereti, klausoties tā dēvēto dabas draugu iniciatīvas un palūkojoties uz sasniegto vai iespējamo rezultātu sekām, rodas sajūta, ka tas ir tikai un vienīgi naudas apguves pasākums, kur vienkāršie aktīvisti tiek akli izmantoti. Latvijas politiķiem Latvijas sabiedrības intereses jāliek pirmajā vietā un uz jebkuru jautājumu vai problēmu jāraugās tieši no šī skatpunkta – ko iegūsim vai ko zaudēsim, nevis – kā izskatīsimies ārzemnieku acīs.

Kādai vajadzētu būt rīcībai, lai lēmumi taptu Latvijas iedzīvotāju interesēs?

Divritenis nav jāizgudro, ļoti sarežģīti risinājumi nav jāmeklē. Dzīve ir jāpadara lētāka, ko var panākt, atsakoties gan no nemitīgas izdomātu pseidoproblēmumu risinājumu meklēšanas, gan nevajadzīga birokrātiskā procesa nodrošināšanas. Piemērs: Latvijā, šķiet, ir 16 nodokļi un 110 nodevas; 98% ieņēmumu ģenerē seši nodokļi, pārējie “ienes” atlikušos 2%. Tas nozīmē, ka 2% ienākumu nesošie nodokļi/nodevas ir tikai un vienīgi birokrātijas barotnes, kurus var atcelt (likvidēt), un visiem, kuri grib ko darīt, būs vieglāka dzīve un labvēlīgāka vide uzņēmējdarbībai. Tā vietā “profesori no Saeimas” piedāvā paaugstināt jau esošo nodokļu likmes un palielināt valsts parādu, aizmirstot 2009. gada rūgto pieredzi, kad valsts kopprodukts saruka, parādi palika, to īpatsvars pret sarūkošo IKP strauji pieauga. Protams, nekas nav vienkāršāk, kā tērēt svešu naudu. Bieži skandina, ka valstij vajag vairāk naudas daudzu sabiedrībai nepieciešamu pakalpojumu finansēšanai, bet notiek pretējais – nosaka jaunas, nepamatotas prasības, bezjēdzīgus ierobežojumus, liegumus, veic nevajadzīgus kapitālos remontus, kas samazina attīstības iespējas un valsts budžeta ieņēmumus.

Piemēram, 2018. gadā īstenoja finanšu sistēmas kapitālo remontu, kā rezultātā nerezidentu naudas pamatmasa Latviju pameta, finanšu pakalpojumu eksporta apmēri saruka, toties Lietuva šai laikā finanšu pakalpojumu eksportu palielināja par, šķiet, 420%. Kapitālā remonta veicēji Latvijā laikam darbojās Lietuvas finanšu pakalpojumu eksportētāju interesēs, tiem atbrīvojot attiecīgas nišas. Godīgi būtu, ja attiecīgo struktūru vadītāji par to saņemtu kaimiņvalsts augstākos apbalvojumus. Jāņem vērā, ka finanšu sistēmas kapitālā remonta sekas joprojām jūtamas, jo Latvijā nozares prasības ir daudz augstākas nekā Lietuvā. Nav pārsteigums, ka Viļņā tiek atvērtas jaunas finanšu iestādes vai to struktūrvienības. Protams, kapitālā remonta laikā Latvijas bankās neatrada ne skaļi izbazūnēto Ziemeļkorejas naudu, nedz arī no šīs valsts, nedz arī uz šo valsti veiktos pārskaitījumus. Nez', ar ko pašlaik nodarbojas cilvēki, kuri savulaik biedēja ar kaut kādu Ziemeļkorejas naudu.

Jau kādu laiku Latvijā ir uzsākta pārspīlēta cīņa pret skaidras naudas izmantošanu, lai tā ir tieši tikpat legāls norēķinu veids, kā bezskaidra nauda. Tajā pašā laikā, tiklīdz rodas problēmas ar internetu, par pirkumiem norēķināties nav iespējams, kaut arī bezskaidrā naudā cilvēkam kontā ir desmitiem vai simtiem reižu vairāk par attiecīgā pirkuma summu. Nav pārsteigums, ka tepat Eiropā ir valstis, kuras “iekalušas”: skaidra nauda ir un būs legāls maksāšanas līdzeklis un vēl jo jo vairāk tā nav uzskatāma par kaut kādu netīru, noziedzīgi iegūtu, utml., kā nereti Latvijā to daži “kadri” mēdz pasniegt. Kas notiek, ja pēkšņi nav elektroenerģijas? ...vispār viss apstājas – jo kases aparāts nestrādā, interneta nav un nevar ne ieliet degvielu, ne nopirkt maizi. Vai to var dēvēt par ilgtspējīgu rīcību? Ikviens pats var atbildēt uz šo jautājumu, bet, manuprāt, nebūt nē!