I Norge jagades valar redan för 5000 år sedan

Ne tikai lielie sauszemes dzīvnieki

“Ilgstoši valdīja uzskats, ka mednieki-vācēji vēstures gaitā pārtika galvenokārt no lielajiem sauszemes medījumiem,” stāsta Stavangeras Jūrniecības muzeja vecākais kurators Sveins Vatsvogs Nīlsens. Šis pieņēmums balstās pētījumos par mūsdienu mednieku-vācēju kopienām, kuras gadsimtu gaitā apmetās uz dzīvi nomaļos un mazāk auglīgos reģionos. Pēc ledus laikmeta beigām, palielinoties iedzīvotāju skaitam, cilvēki sāka pielāgoties dzīvei piekrastē, kur par izšķiroši svarīgu pārtikas avotu kļuva zivis. “Tagad mēs zinām, ka lielas mednieku-vācēju populācijas ļoti bieži orientējās tieši uz jūras resursiem, izteikta paļaušanās tikai uz lielajiem sauszemes dzīvniekiem patiesībā ir raksturīga mazākām kopienām,” skaidro pētnieks.

Iesprostoti lagūnā...

Kā tunči un vaļi tur nokļuva? Pētnieki secinājuši, ka pirms 5000 gadu pašreizējais purvs bija lagūna. Apkārtējā teritorijā atradās akmens laikmeta apmetnes, kas mūsdienās “pacēlušās” aptuveni 12 metrus virs jūras līmeņa. Dzenoties pakaļ siļķu bariem, tunči un zobenvaļi iepeldēja lagūnā un tika iesprostoti, nespējot atrast ceļu atpakaļ. Vietējie iedzīvotāji nekavējoties sēdās laivās, bruņojušies ar zvejas rīkiem un harpūnām. Ideja bija vienkārša – sašaut zobenvaļus un tunčus ar harpūnām, ļaut tiem noasiņot un neļaut aizbēgt.

Austeru čaulu kalni

Pētījumā minētie vaļu kauli tika uzieti mākslīgi veidotos gliemežvāku un zivju kaulu uzkalnos, ko dēvē par sambaquis. Līdzīgas vietas jeb t.s. virtuves produktu atlieku vietas, atrodamas arī Dānijā. Tika atklāti milzīgi austeru un citu gliemežvāku krāvumi, kas saglabājušies no Ertebelles kultūras perioda, kas no 5200. līdz 4000. gadam pirms mūsu ēras bija plaši izplatīta Skandināvijas dienvidos un Vācijas ziemeļos.

Jortveitas saimniecība Norvēģijas dienvidos

...ir viena no unikālākajām akmens laikmeta arheoloģiskajām atradnēm Skandināvijā. Pirmie atradumi datējami ar 1931. gadu, kad purvainā apvidū Jortveitas saimniecībā strādnieki pirmo reizi uzgāja senus kaula rīkus, kā arī lielu daudzumu zivju un vaļu kaulu. Mūsdienās izrakumi notika 2018.-2019. gadā. Stavangeras Jūrniecības muzeja arheologs Sveins Vatsvogs Nīlsens sāka detalizētākus izpētes darbus.

Dubļu slānis ~1,2-1,3 metru dziļumā radīja vidi bez skābekļa, tāpēc 5000 gadu vecie organiskie materiāli – nesadedzināti kauli un koka rīki – saglabājušies nevainojamā stāvoklī, kas akmens laikmeta arheoloģijā ir milzīgs retums.

Ko tieši atrada?

Pētnieki dubļos konstatēja gan veselu neolīta laika zvejnieka “arsenālu”, gan lomu. Tika atrastas t.s. grozāmās harpūnas ar īpaši veidotiem harpūnu uzgaļiem no kaula, kas pēc ietriekšanās upurī pagriežas šķērsām, neļaujot dzīvniekam norauties. Šī tehnoloģija Skandināvijā ienāca no tā laika tirdzniecības tīkliem ar Centrāleiropu un Austrumeiropu. Lielākā daļa atrasto kaulu pieder Atlantijas zilajai tunzivij (Thunnus thynnus). Tas pierāda, ka senie iedzīvotāji nebija tikai pasīvi krasta zvejnieki, bet spēja jūrā organizēti medīt ļoti ātras un spēcīgas zivis. Līdzās tunču kauliem atrasti arī zobenvaļu kauli, kas apstiprina teoriju, ka lagūnā iesprostotos jūras zīdītājus mērķtiecīgi medīja pārtikai un materiāliem.

Vēsturiskā nozīme

Zinātnieki datē šo vietu ar periodu starp 3700. un 2500. gadu pirms mūsu ēras. Tas apgāž veco teoriju, ka, ienākot lauksaimniecībai jeb t.s. neolīta revolūcijai, cilvēki uzreiz pārtrauca medības un zveju. Jortveitas atradumi pierāda, ka senie norvēģi bija “zvejnieki-zemkopji”, kuri lieliski apvienoja primitīvu lauksaimniecību ar augsti specializētām un bīstamām jūras medībām.