I Norge är ekorrjakt tillåten. Det är en gammal tradition

“Ļaujiet vāverēm dzīvot!” ir 2025. gada 1. novembrī, Norvēģijas lielākajā avīzē Aftenposten, kas iznāk norvēģu valodā, publicētā raksta nosaukums. Daudzi cilvēki sociālajos tīklos asi reaģējuši uz faktu, ka vāveru medību sezona Norvēģijā sākās tieši 1. novembrī.

Aizliegtas Zviedrijā, atļautas Norvēģijā

Vāveru medības kaimiņvalstī Zviedrijā ir aizliegtas. Savukārt Norvēģijas Mednieku un makšķernieku asociācija (NJFF) uzskata, ka vāveru medības jāturpina, jo tā ir sena norvēģu tradīcija. Asociācija uzskata, ka vāveru populācija ir stabila un var izturēt kontrolētu medību sezonu. Gada laikā Norvēģijā nomedī nedaudz vairāk kā tūkstoti vāveru. Saskaņā ar Norvēģijas Statistikas pārvaldes datiem šis skaits svārstās no 800 līdz 1800.

“Norvēģijā ir laba medību statistika, ko sniedz Norvēģijas Statistikas pārvalde. Taču trūkst precīzu datu, cik daudz ir vāveru,” norāda Lasse Frosts Ēriksens, Norvēģijas Dabas pētniecības institūta (NINA) pētnieks. Pirms dažiem gadiem pieci NINA pētnieki publicēja ziņojumu, kurā nonāca pie līdzīga secinājuma. Pētniekiem nav pierādījumu, kas liecinātu, ka vāveru medības mūsdienās apdraudētu to populāciju.

Norvēģijas nozīmīgākais kažokzvērs

Tiesa, kas tiesa, vāveru medības Norvēģijā ir ļoti sena tradīcija. Ne tik sen vāveres neapšaubāmi bija Norvēģijas nozīmīgākais kažokzvērs. Ekonomiski labvēlīgos laikos, 20. gs. 30. gados, no Norvēģijas uz citām valstīm eksportēja aptuveni 600 000 vāveru ādas. Saskaņā ar izdevniecībā Cappelen 1945. gadā publicēto grāmatu Jaktzoologi (Medību zooloģija), vāverādas cena tolaik bija apmēram trīs Norvēģijas kronas. Citi avoti norāda, ka pirms Otrā pasaules kara par vāveres ādu varēja saņemt pat piecas kronas, kas bija aptuveni tikpat, cik varēja nopelnīt, strādājot sabiedriskajos darbos pirmskara laikā, 2004. gadā Alfarheim, Elverumas vēstures biedrības gadagrāmatā raksta Tore Fosums. Pieredzējuši mednieki dienā varēja nomedīt līdz pat 20 vāverēm. Daudzas nabadzīgas ģimenes Norvēģijā bijušas pilnībā atkarīgas no šiem papildu ienākumiem. Par to un citām lietām var lasīt Norvēģijas Meža muzeja vietnē publicētajā rakstā.

Sastopamas visā valstī

Pircēji vēlējās iegādāties vāveru ādas to pievilcīgā tumšā un blīvā apspalvojuma dēļ. Tās norvēģiski sauc par gråverk vai gråpels.

Vāveres medīja lielā daļā Norvēģijas. Vāveres bija un joprojām ir sastopamas lielākajā daļā valsts mežu. Senāk, tāpat kā mūsdienās, medības notika no 1. novembra līdz marta beigām.

Sākoties vasarai, vāveru ādas kļuva teju bezvērtīgas, jo mainīja krāsu un blīvumu. Pēdējais laikposms, kad vāveres medīja ādu ieguvei un pārdošanai, bija 20. gs. 50. gadi.

Vikingu karalis Haralds Pelēkā Spalva

Haralds Pelēkā Spalva bija Norvēģijas karalis no ~960. līdz 970. gadam. Teikts, ka viņš savu vārdu ieguvis no vāveru “ziemas” ādām – gråpels. Haralds valkāja vāverādu apmetni, viņš valdīja Hālogalandā Ziemeļnorvēģijā un, kā tiek uzskatīts, veica ienesīgu tirdzniecību ar vāveru ādām ar biarmiešiem – somugru tautu, kas dzīvoja Baltās jūras krastos tagadējā Arhangeļskas reģionā. Vāveru ziemas kažokādas, kā tiek uzskatīts, bija tajos laikos visprestižākās un vērtīgākās.

Vāveru medības

Norvēģu mednieki medīja vāveres ziemā krēslas laikā. Viņi bieži izmantoja suņus, vai arī viens cilvēks – šāvējs, nekustīgi stāvēja pie koka, kamēr otrs gāja apkārt kokam. Vāvere, izvairoties pārvietojās, dodot šāvējam iespēju trāpīt. Visbiežāk izmantotais ierocis bija 22 kalibra medību šautene (mazkalibrene), vai bise ar smalkām lodēm, lai pēc iespējas mazāk bojātu vāveres ādu, raksta autors Bjorns Brands rakstā par Gråverk – vāveres ziemas kažoku, vietnē Sollia.net.

Pēc nomedīšanas vāvere tika nekavējoties nodīrāta un ādu izvērsa uz āru, izstiepjot uz neliela stenda, lai tā izžūtu. Mednieki ļoti rūpīgi izturējās pret ādām, lai tās būtu iespējami mazāk bojātas. Interese par vāveru medībām strauji samazinājās pēc Otrā pasaules kara, kad pieauga lapsu un ūdeļu audzēšana.

Vai medīt vāveres ir pareizi vai nepareizi?

Vāveru galvenais barības avots ir egļu un priežu sēklas. Labos sēklu ražas gados vāveru populācija var strauji pieaugt. Parasti vāverēm gadā ir divi metieni, sēklām bagātā gadā to var būt vairāk. 1922. gads bijis īpaši bagāts ar koku sēklām un, iespējams, vāveru medību kulminācijas gads Norvēģijā.

“Aptuveni tūkstoš vāveres, kas tagad Norvēģijā tiek nomedītas katru gadu, ir tālu no tā pusmiljona īpatņu, kas tika medītas atsevišķos gados pirms kara,” norāda Lasse Ēriksens. “Tas varētu liecināt, ka tolai vāveru bijis daudz vairāk nekā šodien. Mums trūkst precīzu aplēšu par vāveru populāciju Norvēģijā. Lai gan mums ir diezgan laba medību statistika un daudz novērojumu Norvēģijas sugu kartē Artskart, mēs nezinām, cik precīzi šie dati atspoguļo kopējo vāveru populāciju.”

Pētnieks, tomēr, nekomentē, vai vāveru medības ir “pareizas vai nepareizas”. “Mēs esam zinātnieki, kas strādā, lai nodrošinātu informācijas bāzi. Regulatīvās iestādes ziņā ir izlemt, vai atļaut vāveru medības, vai ne. Jāatzīst, ka pretestība vāveru medībām ir nepārprotama, vismaz Aftenposten redakcijas rakstā, kurā teikts: “Diemžēl Norvēģijas medniekiem joprojām ir atļauts visu ziemu šaut vāveres, lai viņi varētu izvēlēties to nedarīt. Tā vietā mednieki varētu koncentrēties medījumiem, kas ir piemērotāki patēriņam. Izvēle būtu diezgan vienkārša.”

Atsauces un avoti:

Pedersen, H.C., Follestad, A., Lorentsen, S.-H., Nilsen, E.B. & Stokke, B.G.: Statusoversikt for jaktbart småvilt: Bestandsstatus og utviklingstrender siste 5 år. (Pārskats par medījamo mazo dzīvnieku stāvokli: populācijas stāvoklis un attīstības tendences pēdējos piecos gados), NINA ziņojums Nr. 1917, publicēts 2021. gadā.

Grundsetmarten, jakten og skinnhandelen (Grundsetmarten tirgus, medības un ādu tirdzniecība), Tore Fossum raksts, publicēts Elverumas vēstures biedrības gadagrāmatā Alfarheim 2004. gadā.