Lettlands företrädare borde sitta vid varje förhandlingsbord så att situationen i framtiden blir så gynnsam som möjligt för oss. Samtal med Didzis Šmits, ledamot av 14:e Saeima

Ar Didzi Šmitu sarunājas Māris Liopa, Latvijas meža un saistīto nozaru portāla zemeunvalsts.lv direktors, un Pauls Rēvelis, zemeunvalsts.lv redaktors.

Tuvojoties oktobrim un Saeimas vēlēšanām, publiskajā telpā jau krietnu laiku manāmas dažādas aktivitātes, kas, diemžēl, lielākoties saistāmas ar ikdienas norišu vērtējumu un kritiku, mazāk – jaunām, interesantām idejām.

Kā negaidītāks pārsteigums uztverama iniciatīva par iespējamu vēlēšanu sistēmas maiņu, domājot par vēlētāja izvēles iespēju paplašināšanu. Par to un arī ģeopolitiku un Latvijas vietu taajā, sarunā, kas notika 2025. gada nogalē, kad Saeima vēl sprieda par valsts budžetu.

Kā tu raksturotu 2025. gadu ne tikai kā cilvēks, kas labu laiku ir darbojies un turpina darboties politikā?

Pirmais jautājums un uzreiz tik plašs temats. Atbildēt vēlos, mazliet pārfrāzējot Kurtu Vonnegūtu, proti, 2025. gads ir laiks, kad mēsli vēl tikai tuvojās ventilatoram, bet virzība – tuvāk un tuvāk – ir acīmredzama.

Mani ļoti satrauc situācija Ukrainā un ap to. Pēdējo mēnešu aktivitātes, saprotams, varam vērtēt dažādi, bet, manuprāt, tās liecina par ASV vēlmi situāciju mainīt. Protams, tas var neizdoties, bet vismaz ir kāda nebūt virzība. Tai pašā laikā ir pilnīgi skaidrs, ja Ukrainā tiks rasts risinājums, tas iekļaus arī mūs. Ja tiek slēgts šāda veida miers vai pamiers, tas iekļauj arī plašāk vērtējamu uzvedību vai nostāju – viens, kā slēdzam mieru kara laikā, otrs, kāda būs dzīve pēc kara. Vai mums pie austrumu robežas būs dzelzs priekškars, “robeža starp divām Korejām”, vai business as usual. Šie iespējamie varianti ir ļoti atšķirīgi.

Ja mums jāceļ dzelzs priekškars un jānojauc dzelzceļa sliedes, par to nav jābēdājas, bet tas prasa būtiski pārkārtot valsts dzīvi un saprast, piemēram, ka ostas pārvērtīsies rūpnieciskajās teritorijās ar piestātnēm, no kurām var kaut ko eksportēt vai izmantot militāriem nolūkiem. Piemēram, Liepājas Karosta šādā gadījumā tiek atjaunota militārajām vajadzībām. Kā minēju, šāds lēmums nav uztverams traģiski, bet tam būs jāpārkārto valsts dzīve. Ja atceramies, savā laikā Rietumberlīnei visapkārt bija siena, bet cilvēki tur nedzīvoja slikti.

Kas vēl mani satrauc? Brīdī, kad lēmums par dzelzs priekškaru un sliežu nojaukšanu varētu tapt, mums ir politiskā vara, kuras pārstāvji nesaprot, ka pasaulē jau notiek ietekmes sfēru dalīšana. Latvijas pārstāvjiem vajadzētu nevis “plānot kaut kad doties”, bet jau atrasties pie ikviena sarunu galda, vai tas atrastos ASV, vai citur, un rīkoties, lai situācija nākotnē drošības, ekonomikas un citu apsvērumu ziņā būtu mums maksimāli izdevīga un labvēlīga!!!! Ko redzam? Mūsējie joprojām nesaprot notiekošo un nezinu, vai ir pamats cerēt, ka varētu skaidri noteikt valsts intereses. Patlaban lasu vēsturnieka Aivara Strangas grāmatu “Latvija. Liktenīgo lēmumu laiks. Okupācija. 1939.-1940.”, kur iespējams salīdzināt – tolaik Latvijā netic Molotova-Ribentropa pakta slepeno protokolu esamībai; tas nekas, ka amerikāņi un francūži toreizējai varai atsūta tekstu... mūsējie netic.

2025. gada politiskais līmenis, kurā darbojāmies un dzīvojām, vērtējams īsi – “Tramps ir slikts” pret “Tramps ir labs”. Tik sekli. Nav jāapspriež ASV prezidents, bet jātiek viņam klāt. Savā ziņā varbūt ir arī labi, ja viņam netiek klāt pašlaik, jo Latvijas pārstāvjiem nedz ir ko sacīt, nedz ir, ko piedāvāt.

Runājot par politisko situāciju Latvijā, no vienas puses es domāju, ka pašreizējai valdībai būtu jānodzīvo līdz tās “oficiālajam” galam, vēlēšanās saņemot pēc nopelniem, bet... notikumu līdz nākamā gada novembrim, kad sanāks jaunā Saeima, noteikti būs daudz, un jauna kārtība pasaulē var tikt iedibināta pirms politiskajām pārmaiņām Latvijā.

Atkārtošos, vai nu mēs šo situāciju pasaulē nesaprotam, bet, ja saprotam, nav skaidri redzamas vēlēšanās un spējas rīkoties labākajās Latvijas interesēs.

Īsāk sakot, mani satrauc, ka aiz Latvijas robežām kaut kur nepārprotami tiek zīmēta jauna pasaules kārtība, kurā mēs esam objekti, ne subjekti. Varam dažādi vērtēt pašreizējo valdību, bet tās nostāja šai situācijā citiem pasaulē skaidri rāda – “šis ir mūsu spēju līmenis kara laikā, tas ir labākais, ko kara laikā esam varējuši paveikt”. Ja tu to rādi pārējai pasaulei, citiem rodas jautājumi – ko tu vari gribēt un prasīt, vai ar tevi ir vērts runāt utt.

Mūsu saruna notiek 2026. gada valsts budžeta pieņemšanas laikā. Ko man sacīt, ja premjere domā, ka budžets ir lielisks, vienīgi mēs pārlieku daudz aizņemamies? Salīdzinājumam: ģimenē visi priecājas par Ziemassvētku dāvanām, visi jūtas aizkustināti... tas nekas, ka šo dāvanu iegādei ir paņemts kārtējais ātrais kredīts. Ko pārmest, ja dāvanas ir?

Salīdzinājumam vēsturiska līdzība ar Konstantinopoles krišanu. Kad osmaņu karaspēks jau lauzās pilsētā, Bizantijas augstmaņi piedalījās konferencē, kurā sprieda kāda dzimuma būtnes ir eņģeļi. ... Tas viss jau reiz ir bijis. Četrus gadus pēc kara sākuma Eiropas Komisija lepojas ar klimata neitralitātes sasniegumiem un to, ka plastmasas pudelēm vairs nevar pilnībā noskrūvēt korķīti. Tiek nopietni diskutēts vai ieguldījumiem aizsardzībā būtu jābūt klimatneitrāliem. Viena lieta, ka to dara Eiropas ierēdņi, cita, ka Latvijas politiķi mērkaķojas tam līdzi.

Kā, tavuprāt, vajadzētu būt? Ko vajadzētu darīt?

Atceros, ka Lehman Brother krīzes sākumā (2009.-2010.) toreizējais premjers Ivars Godmanis sasauca nozaru pārstāvjus, interesējoties, cik smagi krīze varētu skart mūs un ko varētu prognozēt. Tā, šķiet, bija pēdējā reize, kad premjerministra vadībā notika šāda satura saruna.

Manuprāt, būtu nepieciešama valdības sēde vai sēdes, kur spriestu, kā labāk izmantot mums pieejamos resursus. Piemēram, 53% Latvijas klāj mežs, ko darīt, lai no tā iegūto labumu daudzkāršotu. Līdzīgs jautājums būtu par kūdru. Starp citu, jautājumā par mežiem pat nevajadzētu uzklausīt uzņēmējus, pietiktu ar īsu mežzinātnes institūta “Silava” direktora skaidrojumu par koku caurmēriem, formulām un darāmo, lai mēs kokus cirstu, pirms tajos iemetusies trupe. Krietni pasen, runājot ar zviedru mežkopi, viņš minēja, ka Latvijas iedzīvotāju skaits pret koksnes apjomu Latvijas mežos ir tāds, ka visi iedzīvotāji un valsts kļūtu turīgi tikai no meža vien, nerunājot par citiem resursiem.

Bēdīgs ir fakts, ka Brisele visus kara gadus nav atteikusies no zaļā kursa. Patlaban it kā sācies atpakaļceļš, ir kā neprātīgākās idejas tiek apturētas, bet, ja visa zaļā kursa nauda tiktu dota Ukrainai, mēs nešaubīgi piedzīvotu pavisam cita satura miera sarunas. Protams, Brisele ir Brisele, bet līdzīga rīcība vērojama arī Latvijā, pie mums zaļā kursa jautājumi nav pārskatīti vai nolikti malā.

Tas ir konkrētu cilvēku, politiķu mērķis un uzstādījums.

Manuprāt, tā vietā, lai, piemēram, kūdru pārdotu Nīderlandei, mums turienes ziedu audzētāju būtu jādabū strādāt Latvijā. Lēnām tas mainās, dzirdam skaļāku ar klimata naudu neapmaksātās zinātnes balsi. Domāju, šis trakums reiz beigsies un daudzi to atcerēsies kā lielu murgu. Zaļais kurss jau tiek koriģēts, gaidu laiku, kad daudzi “pēkšņi” atklās, ka šī procesa kļūdainība viņiem bijusi labi zināma, bet...

Redzot tavu kritisko attieksmi, kas tev liek turpināt darboties politikā?

Manuprāt, Latvijā pie varas nonākot spēcīgam premjeram, izveidojot spēcīgu valdību un izvēloties stingras nostājas prezidentu, “valstiskais vilciens” ir ātri atgriežams uz sliedēm. Svarīgo lēmumu nemaz nav tik daudz, mēs (un tas ir labi) neesam paspējuši sev sagādāt tik lielas problēmas, kā gadījies citiem. Latvijā pietiekami ātri var paveikt to, ko minēja iepriekšcitētais zviedrs – pareizi un saprātīgi lietojot savus resursus, tapt bagāti. Valsts pārvaldībā nepieciešams veselais saprāts. Vadības sēdēs jāskata iespējas, ko var izdarīt mežos, kūdras purvos, laukos utt. Mums nav tikai dabas resursi. Mums ir Rīga, vēsturiski lielākā metropole Baltijas reģionā. Ir lieliskas iespējas Rīgu pārvērst par studentu pilsētu, kā, starp citu, rīkojusies Prāga, kas ir pārvērsta par ārvalstu augstskolu filiāļu pilsētu. Mana meita vēlējās studēt Anglijā, kur viss ir ļoti dārgs, skatoties iespējas, atradām attiecīgās augstskolas filiāli Prāgā, kur izmaksas ir teju trīsreiz mazākas. Lieliska iespēja Latvijai!

Tu esi iesaistījies sabiedriski un politiski aktīvu cilvēku grupā, kas nopietni spriež par vēlēšanu sistēmas maiņu.

Domubiedru grupā ar šo jautājumu strādājam aptuveni pusgadu. Pašreizējā vēlēšanu kārtība likumā tika nostiprināta 1995. gadā. Nevaram teikt, ka nav pārmaiņu, nesen Saeimas vēlēšanās ievēlēja 76 jaunus deputātus. Ir bijušas Saeimas, kurās ievēlējām virkni jaunu partiju. Rezultāts gan nav cerētais, kā sarunas sākumā minēju, “problēmas tuvojas ventilatoram”.

Kādreiz biju mažoritārās vēlēšanu sistēmas atbalstītājs, pat fans. Domubiedru grupā par šo sākām runāt un spriest, piesaistījām arī vēlēšanu sistēmu pārzinātāju. Runājot par jaukto vēlēšanu sistēmu, radās jautājums, kā saprotam Satversmē rakstīto “vēlēšanas notiek proporcionāli” un vai tas, ka daļu deputātu ievēlē no partiju sarakstiem, daļu – tiešās vēlēšanās, ir saderīgi ar vārdu “proporcionāli” vai nav.

Ja sāktos strīdi par Satversmes grozījumiem, nebūtu jēga virzīt strīdīgu normu, jo tās apstiprināšana ievilktos un pārvērstos tiesiski ilglaicīgā murgā, savukārt, ja vēlies grozīt Satversmi vēlēšanu sakarā, tā ir faktiska neiespējamība, jo jābūt 2/3 deputātu atbalstam, kas turklāt vēl jāapstiprina referendumā, kam noteikts maksimālais slieksnis. Šāds referendums Latvijas vēsturē ir bijis vienu reizi (Valodas referendums), tajā piedalījās 52% vēlētāju. Skaidrs, balsojumā par vēlēšanu sistēmas grozījumiem piedalījušos skaits būs mazāks.

Līdz ar to pārmaiņu iespējas bija meklējamas esošajā Satversmē proporcionālu vēlēšanu sistēmas ietvaros vērtējot, kas varētu mainīt spēles (vēlēšanu) rezultātu. Iedziļinoties t.s. Īrijas modelī, šaubas izgaisa, jo arī īru konstitūcijā ir noteikta proporcionālā vēlēšanu sistēma, kā mums, kas ir spēkā un lieliski darbojas jau gadsimtu.

Kāda ir atšķrība? Latvijā cilvēks ieiet vēlēšanu iecirknī un saņem kaudzīti biļetenu, no kuriem viņam jāizvēlas vienas partijas veidots saraksts. Īru variantā partijas un (vai) individuālie kandidāti piesakās CVK, valsts tiek sadalīta noteiktā skaitā vēlēšanu apgabalu un katrā apgabalā visi kandidāti tiek apvienoti vienā biļetenā. Biļetens ir derīgs, ja vēlētājs atzīmē vismaz vienu kandidātu, proti, vēlētājs izveido savu sarakstu. Svarīga nianse šādā izvēlē – partijas būs spiestas izvirzīt spēcīgas personības un neaizrauties ar kandidātu skaitu. Partijām nāksies konsolidēties gan iekšēji, gan savstarpēji. Pozitīvo iespēju ir pietiekami daudz. Nedomāju, ka šādas izmaiņas ko mainīs jau rīt, bet tās noteikti dos iespēju pārmaiņām tuvākajā nākotnē.

Pieļauju, daudzām partijām šādā sistēmā būtu viena – partijas lokomotīves – iegūtā balss Saeimā.

Kāpēc esam pievērsušies noteikumu (vēlēšanu sistēmas) maiņai? Man patīk salīdzinājumi. Pieļauju, daudziem mazāk zināms ir fakts, ka 50. gados basketbols Amerikas Savienotajās valstīs faktiski bija beidzies. Kāpēc? Skatītāji pārstāja nākt uz spēlēm, NBA spēles ritēja bez skatītājiem. Iemesls? Toreizējos spēles noteikumos nebija iekļauts maksimālais uzbrukuma laiks. Komanda, kas ieguva pārsvaru, bieži vien savstarpēji saspēlējās, nedodot iespēju pretiniekam. Esmu lasījis par kādu NBA spēli ar 6 pagarinājumiem, kur katrā pagarinājumā pa grozu meta tieši vienu reizi. Ar šādiem noteikumiem un attieksmi spēle faktiski tika degradēta. NBA vadība vērtēja, kāds būtu optimālais uzbrukuma laiks, galu galā nonākot pie 24 sekundēm (Eiropā kādu laiku tās bija 30 sekundes). Spēle kļuva baudāma, atgriezās skatītāji.

Saprotams, noteikumu maiņa ne vienmēr garantē rezultātu, bet šāda iespēja ir. Latvijā ir nepieciešams atjaunot interesi par politiku, interesi piedalīties vēlēšanās, gan balsojot, gan kandidējot. Tas ir galvenais piedāvājums. Rēķinām, ka no brīža, kad manis aprakstītais priekšlikums sāktu ceļu Saeimā, varētu paiet 1-2 gadi. Skaidrs, būs daudz darāmā. Droši vien mums jādomā par labākajiem premjera un prezidenta kandidātiem utt.

Latvijā prezidenti nesaprotami izvēlas tikai reprezentatīvo vai “valstiskās uzslavas” funkciju, izņemot Vairu Vīķi-Freibergu, kuras lieliskās valodu zināšanas deva priekšrocības darboties starptautiski.

Kā ir tagad... Prezidents nominē premjeru, bet nevar viņu atsaukt vai uzņemties atbildību par savu izvēli. Cik tas ir atbildīgi?

Domubiedru grupā esam runājuši arī par tautas vēlētu prezidentu, šķiet, tam ir pienācis laiks. Jāuzsver, ka tautas vēlētam prezidentam nav nepieciešams palielināt funkciju vai pienākumu apjomu. Manuprāt, šādam prezidentam būtu jānominē premjers, kuru (vienu pašu) apstiprinātu Saeima. Premjers pats izveidotu valdību, apstiprinot to kopā ar prezidentu.

Ja runājam par nākotni, man galvenais, tā sakot, nultais kritērijs 15. Saeimā – lai nebūtu atkāpšanās (“uzmetiena”) vēlēšanu sistēmas maiņas sakarā. Citos jautājumos domas var dalīties, bet šis jautājums ir pamatu pamats, jātur cilvēkiem dotais solījums. Protams, par šo mēs dzirdēsim daudz arī nepatiesas kritikas, bet, ja to uzklausīt nespēj, politikā nav, ko darīt.

Līdzīgi kā lielā uzņēmumā...

Valsts pārvaldes reforma ir veicama ļoti vienārši – būtiski samazināt fianansējumu, pretim dodot naudu un brīvību. Daudz esam dzirdējuši par Igaunijas ieņēmumu dienestu, kura vadītāju, vadītāja algu un budžetu apstiprina Igaunijas valdība. Viss.

Pie mums bieži gadās amatam ļoti piemērots cilvēks, bet kāds tomēr, tomēr atradīs, kur piesieties, ko iebilst.

Ja šo nepārvar, uz priekšu netikt!

Nacionālais jautājums, lojalitāte un imigrācija. Kā rīkoties?

Ja kādā sistēmā ieviešas haoss, tas faktiski ieviešas visā sistēmā. Runājot par imigrāciju, skaidrs, ka mums vajadzēs cilvēkus, kas strādā, bet nekas nav jāizgudro no jauna. Kā rīkojas citi, piemēram, Zviedrija un Dānija? Zviedri situāciju ir atstājuši pašplūsmā un radījuši ļoti nopietnas problēmas. Dāņi stingri kontrolē, kas pie viņiem iebrauc. Situāciju redzu šādi – lai strādātu kādā lielā uzņēmumā, Latvijā uz noteiktu laiku iebrauc 200-300 cilvēku, šis darbaspēks rotē, tas notiek kontrolēti. Ja visu dara saprātīgi, problēmas neredzu.

Piemēram, Āzijas valstu pārstāvjiem svarīga ir dzimtu un kastu sistēma – ja viens uz Eiropu dodas studēt, pieci brauc līdz, lai studējošajam nodrošinātu studijas (t.s. supporting team). Šiem pieciem nopietna pamatojuma pie mums atrasties nav.

Runājot par pēdējā laika aktualitātēm saistībā ar migrāciju, Latvija nav tik liela valsts, lai kāds izliktos nezinām, kas un cik daudz, un uz cik ilgu laiku, un kādēļ iebrauc. Kontrole nav un nevar būt sarežģīta.

Kad pats maģistrantūrā studēju Francijā, man piešķīra studentu vīzu un bija pilnībā skaidrs, ko es drīkstu un cik ilgi ar to darīt, un ko nē.

Stāsti par citu valstu lielisko un it kā bez ierunām pārņemamo vai pielāgojamo pieredzi gadu gaitā dzirdēti jau simtām reižu. Ņemiet! Izmantojiet! Neviens neņem un neizmanto. Piemēram, 2017. gadā Latvijas Mežu sertifikācijas padome VARAM iesniedza pašu tulkotu materiālu par somu pieredzi saistībā ar saimnieciskās darbības ierobežojumiem un kompensācijām. Nekas nenotika un nenotiek. Tikpat ilgi, šķiet, slavē somu un igauņu izglītības sistēmas, ministriju ļaudis brauc pieredzes apmaiņā un... tukšs.

Runājot par skolām, pārmetumi nav adresējami tikai Izglītības un zinātnes ministrijai, bet arī attiecīgās nozares arodbiedrībai, ja runājam par vidējo izglītību. Piekritīšu, ka par somu izglītības modeli dzirdēts un runāts daudz, priekšlikumi to ieviest (pārņemt, pielāgot) izskanējuši ne reizi vien, bet... ir kāda ļoti būtiska lieta, ko nevēlas dzirdēt ne ministrijā, ne arodbiedrībā.

13. Saeimas laikā kā deputāts biju vairāku dienu ilgā vizītē Somijā. Viņu par izglītību atbildīgajā ministrijā runājām par somu vidējās izglītības modeli. Painteresējos par aptuveno skolotāja algu. Somu pārstāve apsolīja noskaidrot un devās pie datora, pie kura pavadīja apmēram 30 minūtes. Atbildē dzirdējām aptuvenus skaitļus – ap 4500-5000 eiro, atkarībā no valsts reģiona. Ministrijas darbiniece paskaidroja, kāpēc pie datora pavadīts ilgs laiks – Somijas izglītības ministrijai nav nekāda sakara ar skolotāju algām, skolas atver un uztur pašvaldības, skolotāju algas koplīgumā nosaka pašvaldības un arodbiedrības.

Kad par šo runāju Latvijā, arodbiedrību pārstāvji neko nevēlējās dzirdēt. Labi, nedzirdat, bet tad nerunājiet par somu modeli! Šai ziņā man radies secinājums: kolīdz mūsu izglītības nozares arodbiedrībai pazudīs “sliktā valsts, kas nedod naudu”, pazudīs pamatojums arī daudz kam citam...

Somi gadu gaitā ir nostiprinājuši sistēmu, kurā visas skolas ir saņemtās izglītības un zināšanu ziņā līdzvērtīgas – vērtējot skolu Helsinkos, Tamperē un tālu ziemeļos, tās pārlieku neatšķirsies.

Atkārtošos, bet, manuprāt, somu modeļa neieviešana ir tieši atkarīga no iepriekšminētā iemesla. Starp citu, šai situācijā pašvaldību vēlēšanās noteikti svarīgs būtu jautājums – vai tu kā pašvaldības vadītājs sava novada skolās esi dabūjis labākos skolotājus un nodrošinājis augstāko izglītības kvalitāti. Pieļauju, pilsētas ar labākajām skolām spētu piesaistīt vairāk iedzīvotāju.

Man patīk nesen lasīta doma – nez kāpēc mums ir radies priekšstats, ja runā par skolu, obligāti jābūt ēkai. Patiesībā visos laikos ir bijis svarīgi, lai līdz jaunajam cilvēkam tiktu skolotājs, līdz 6. klasei skolotājs var būt arī viens. Attālumi ir dažādi.

Atgriežoties pie Saeimas un veicamajiem darbiem, radies ne pārāk labs priekšstats. Iepriekšējās Saeimas deputāti ne reizi vien minējuši, ka koalīcijā panākta vienošanās par administratīvi-teritoriālo reformu (citas plašākas vienošanās nav). Pašreizējā Saeimā koalīcija vienojās ievēlēt prezidentu, apstiprināt dzīvesbiedru likumu un Stambulas konvenciju. Viss. Vai citu darbu nav un nav vairāk darāmā, par ko vienoties?

Mūsu galvenais piedāvājums 15. Saeimai, kā minēju, ir vēlēšanu sistēmas maiņa, kas arī tehniski prasīs laiku. Jāpiebilst, ja pēkšņi paveiksies un sistēma tiks mainīta operatīvāk, vēl kādu laiku darboties Saeimai, kas ievēlēta pēc vecās kārtības, nebūtu pareizi un būtu jāizsludina ārkārtas vēlēšanas. Skaidrs, ka šis ir tikai viens no scenārijiem. Mēs neveidojam milzīgu ideoloģiju, jo ideoloģijas nesēji un sistēmas mainītāji parasti nav vieni un tie paši. Jaunās vēlēšanās, lai cīnās ideoloģijas, kura uzvarēs, tā uzvarēs. Politika allaž būs cīņa par uzskatiem. Man ir svarīgi, lai Saeimā nonāktu cilvēki, kas būs gatavi izvēlēties vissaprātīgāko prezidentu un premjeru.

Runājot par t.s. Stambulas konvenciju, jāatceras, ka bīstamas mēdz būt starptautisku vienošanos sekas. Piemēram, starpkaru periodā bija Briāna-Keloga pakts, starpvalstu līgums, kas paredzēja atteikties no kara, kā nacionālās politikas līdzekļa, un visus konfliktus risināt vienīgi mierīgā ceļā. Šis pakts, starp citu, neparedzēja, ko darīt, ja kāds karu sāks. Kad Vācija sāka bruņoties un bija jāsāk dot naudu Francijas un Anglijas armijām, sākās nopietna pretestība, jo... “nupat (1928. gadā) parakstījām dokumentu, ka kara nebūs”. Rezultātā teju 6 gadus neviens karam negatavojās. Redzēja, kas notiek, bet... Faktiski Briāna-Keloga pakts nevis aizliedza karu, bet radīja iespēju lielam, ilgstošam un postošam karam.

Kā tu vērtē pēdējā laika diskusijas un strīdus par un ap plašsaziņas līdzekļu neatkarību? Vai pietiek ar to, ka medija pārstāvji publiski pauž – esam neatkarīgi un punkts, un mēs tam labprāt ticam?

Mans uzskats par plašsaziņas līdzekļiem ir atšķirīgs. Cik dzirdēts, daudzi uzskata, ka Latvijas Radio vai Latvijas Televīzija – sabiedriskie mediji – ir “Vienotības” rupors, es uzskatu, ka “Vienotībai” ideoloģijas nav, ideoloģiju veido un rada žurnālisti, kas ir spējīgāki to darīt. “Vienotība” žurnālistu pausto tikai atkārto.

Sabiedriskā medija uzdevums ir nodrošināt viedokļu dažādību, strīdus starp dažādām idejām, ņemot vērā godīgus un saprotamus spēles noteikumus. Ja neskaitām Jāni Domburu Latvijas Televīzijā, objektīvi šo funkciju labāk veic komerckanāls TV24 (Preses klubs un Armands Puče), kas aicina runāt dažādus cilvēkus un strādā, lai būtu domu dažādība.