När underliga och fullkomligt kortsiktiga ambitioner slutar i intet... Samtal med Andrejs Ķeizars, medgrundare av Rubenis stiftelse

Andrejs Ķeizars ir kurzemnieks no Usmas pagasta, nacionāli noskaņots cilvēks, kas ir ļoti dziļi ieinteresējies un pētījis daudz dzirdētu, bet mazāk pētītu Latvijas vēstures laikposmu, kas saistīts ar Latvijas Centrālo padomi (LCP). II Pasaules kara beigu posmā cilvēku kopa, ko varētu nosaukt par toreizējo Latvijas eliti, mēģināja vērtēt, kā, vāciešiem pozīcijas zaudējot un sarkanajai armijai tuvojoties, atjaunot neatkarīgo Latviju. Jāpiebilst, ka šiem cilvēkiem bija zināma arī 1918. gada pieredze. Viens no LCP aspektiem ir bruņotais spārns jeb t.s. Kureļa grupa, kas izveidojās Skrīveros, bet kuras turpmākā darbība risinājās Kurzemē. A. Ķeizars šo jautājumu pētījis dziļi un mērķtiecīgi. Šai sakarā savulaik tika izveidots Rubeņa bataljonam veltītais muzejs Ugālē, ir atjaunota bataljona apmešanās vieta pirms kaujām, kurās tika sakautas SS karaspēka daļas. Pētot tālāk un interesējoties par Rubeņa bataljona vīriem pēc II pasaules kara beigām,– kas viņi bija, kur palikuši, pētījumos iesaistoties vēstures entuziastiem un interesentiem, tie aizveduši arī līdz Kabilei, Āpūznieku kaujai (zināmā mērā unikāla kauja – 65 kritušu čekistu pret 3 kritušiem partizāniem). Kaujas lielākais panākums, kas būtu jāstāsta un jāuzsver teju katrā vēstures grāmatā: pēc kaujas padomju vara šai pusē pusgadu palika kā kliba vista, daudzi “istrebiķeļi” (padomju iznīcinātāji) nolika ieročus, varas piekritēju balsis krietni pieklusa.

Iedziļinoties tā laika notikumos Kabilē, radās atziņa, ka neatkarīgas Latvijas ideja nav saistāma ar Latvijas Centrālo padomi vien, tā bijusi daudz vērienīgāka, plašāka un turpinājusies arī pēc kara. To apjaušot, tika secināts, ka iespējami tuvu Āpūznieku kaujas vietai nepieciešams muzejs, kurā plašāk informētu par nacionālās pretošanās kustību (savulaik par nacionālo pretošanos runāja, rakstīja, bet koncentrētas informācijas vienkop nebija). Rendenieks, tagad Nacionālās pretošanās kustības muzeja oponents Juris Grasmanis informēja A. Ķeizaru, ka kādreizējo Abavas mežniecības ēku ir atstājis Valsts meža dienests, telpas ir tukšas un pieejamas, nodotas pašvaldībai. Vietējie labi atceras, kāda tobrīd izskatījās tukšā mežniecība. Andrejs Ķeizars kopīgi ar Juri Grasmani nokārtoja formalitātes, pašvaldība līgumiski šīs telpas nodeva Rubeņa fonda rīcībā, un 2013. gadā sākās telpu atjaunošana. Kā sākotnējos ziedotājus un atbalstītājus piesaistot nacionāli noskaņotus cilvēkus, lēnām, soli pa solim, muzeja attīstībā iesaistījās arvien vairāk un vairāk cilvēku, dažiem kļūstot jau par pastāvīgiem atbalstītājiem. Visi atjaunošanas un sakārtošanas darbi ritēja brīvprātīgi, līdzīgi talkām. Sākot no 2014. gada, no daļējiem graustiem ir tapušas muzeja ekspozīcijas telpas, konferenču zāle, krātuves, darba telpas.

Domājams, dzīves un darba gaitās ne vienam vien Latvijā ir gadījies satikt vai saskarties ar cilvēkiem, kas burtiski deg par konkrētu ideju. Piemēram, Gundars Freimanis, kas iniciēja otrā Īles bunkura tapšanu, piemēram, Ivars Zorgenfreijs, kas sadabūja līdzekļus Čevera bunkura atjaunošanai, piemēram, Sergejs Maksimovs un Roberts Reblis, kas panāca baznīcas bunkura atjaunošanu Stompaku purvā. Līdzīgi varam raksturot Andreju Ķeizaru. Jāpiebilst, un tas nav mazsvarīgi, ka visiem minētajiem vīriem nav viegls raksturs, ar viņiem nereti ir pagrūti komunicēt, bet viņus vieno degsme, ideja un konkrēts mērķis.

Ritēja laiks, sākās ar pretošanās kustību nesaistīti stāsti... Piemēram, “muzeju it kā pārdošot”... Tika radītas vārdiskas, lai gan neesošas pretrunas starp Rendas un Ugāles muzejiem, īsāk sakot, pilienu pa pilienam tika veidots iespaids, ka muzeja vadība Rendā “nav uzticama”. Runātāji (muzeja oponenti) allaž uzsvēruši savu patriotismu, ir labi stāstītāji un pārliecinātāji un... Šādā veidā, ar pašizdomātiem stāstiem un netiešām norādēm, Andreja Ķeizara tēls un vārds tika kritizēts un burtiski dzīts grīdā, jo īpaši to manīja, tuvojoties telpu līguma pagarināšanas laikam, kad nez no kurienes parādījās ziņa, ka A. Ķeizars vēlas atkāpties no muzeja vadības par labu minētajiem opozicionāriem, kas tika ierakstīts arī it kā sanāksmes laikā tapušā protokolā, kas faktiski ir kāda sacerēts, bet... nezināmu iemeslu dēļ tieši šis nekorektais (viltotais) protokols bija pamatā samērā straujai Nacionālās pretošanās kustības muzeja oponentu biedrības nodibināšanai, oponenti devās uz Kuldīgas novada domi, paužot nostāju, ka arī jaundibinājuma pārstāvji vēlas piedalīties muzeja darbā un organizatoriskajos pasākumos. Sak, Andrejs Ķeizars ir ienācējs Rendā, bet jaundibinātās biedrības pārstāvji ir vietējie, kas allaž būs uz vietas. Rezultātā radās absurda situācija, kad Kuldīgas novada dome pēc 3 mēnešu ilgas vilcināšanās piedāvāja “Rubeņa fondam” līguma pagarinājumu uz trim mēnešiem, līgumā iekļaujot faktiski neizpildāmus punktus.

Šobrīd daļai vietējo aktīvistu “patrioti” ir iestāstījuši, ka tālāka līdzdalība muzeja aktivitātēs nav jēgpilna, jo “kāds tāpat to visu piesavināsies” utt. Sliktākais, ka iepriekšminētās dīvainās un absolūti netālredzīgās ambīcijas rezultējušās tukšā vietā tiem, kam šis muzejs bija veltīts, proti, nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem un atbalstītājiem. Muzeja ēkas patlaban ir tukšas, ekskursijas tur nenotiek, neviens par varonīgo un gadiem ilgo pretošanos nestāsta. Ja vēl zinām, ka šāda satura muzejs Latvijā ir vienīgais, mākslīgi radītā situācija izskatās ļoti nelāgi.

2025. gada notikumi ap muzeju liek domāt, ka jaundibinātās biedrības iecerētāji un aktīvisti iecerējuši atbrīvoties no Andreja Ķeizara un “pie visa gatava” ienākt citu sagatavotās telpās un ekspozīcijā. Neviens nebija gaidījis, ka ekspozīzija tiks izvesta (jo līguma par telpu nomu vairs nav). Pieļaujami, Kuldīgas novada domē kāds tomēr jūt, ka situācija var pārvērsties nopietnā skandālā, jo līguma pagarinājums vai jebkāda skaidrība par turpmāko, vienkārši sakot, tika marinēta 8 mēnešus, kā rezultātā Latvijā vienīgais Nacionālās pretošanās muzejs no līdzšinējām telpām ir izvācies.

Oponenti, izskatās, nebūs spējīgi izveidot ko līdzīgu, turklāt, tam vajadzīgi gadi. Vietējie, kolēģi un sadarbības partneri lieliski zina Andreja Ķeizara raksturu, kas, kā minēts, nav no vienkāršajiem, bet viņa dedzīgā pārliecība par ideju aizrauj un tam ir rezultāts. Visi muzejam ziedotie finanšu līdzekļi ir pārvērtušies taustāmās lietās, ko muzeja apmeklētāji un atbalstītāji varēja apskatīt. Jāpiebilst (līdzīgās situācijās tas parasti tiek aizmirsts), ka A. Ķeizars muzejā ir ieguldījis pietiekami daudz personisko līdzekļu, kas, diemžēl, nevienu neinteresē.

Spilgta un nozīmīga Andreja Ķeizara rakstura īpašība ir spēcīga nacionālā identitāte, kas mūsdienās kļūst jo retāka, bet joprojām ir un būs ļoti svarīga. Cilvēki, kuru vecvectēvi un vectēvi, un tēvi cietuši no svešām varām vai ir piedalījušies cīņās, ir atbalstījuši muzeja darbu. Latviskajām saknēm tas ir nozīmīgi, jo tiek pretstatīts darbs parastai papļāpāšanai. Ja atceramies nesenos, sacerētos un izdomātos uzbrukumus Egilam Helmanim, kas Ogrē cēla godā Vili Janumu, jāatgādina, ka Nacionālās pretošanās kustības muzejā saturiski notika līdzīgs darbs. Jāpiebilst, ka muzeja aktivitātēs daudzreiz mēģināts uz pretošanās kustību un ar to saistītajām situācijām palūkoties savādāk, jo karš teju vienmēr nozīmē arī lielu haosu, par ko tikai nākamajām paaudzēm ir lemts tikt skaidrībā.

Lai šos jautājumus aktualizētu, Latvijā nepieciešama pietiekami liela uzņēmība un, jāteic, pat drosme, jo pretestība šādas informācijas aktualizēšanai joprojām ir jūtama visai spēcīga; to redzam gana bieži. Pieļaujami, konkrētu partiju ideoloģijā nav intereses par nacionālo pretošanos, kas atsaucas arī ārpus Rīgas, lai mēdz sacīt, ka Rīgā aktuālais nav aktuālais novados un otrādi. Varbūt šajā gadījumā Jaunās Vienotības un Nacionālās Apvienības vēlētāji to novērtēs pareizi, jo tieši šo partiju pārstāvji Kuldīgas novada domē kopā ar jaunizveidotās biedrības ideologiem noteica muzeja iznīcināšanas gaitu un līdzekļus.

Kad vienojāmies par sarunu, minējāt, ka Rendas pusē, kā gadījies, kā ne, izveidojušies divi muzeji vai, precīzāk, divas organizācijas – Nacionālās pretošanās kustības muzejs, ko pazīstam jau krietnu laika sprīdi, jo īpaši tāpēc, ka muzejs izmanto kādreizējās Abavas mežniecības telpas, un biedrība “Rendas nacionālās pretošanās kustības muzejs”, kas faktiski ir cilvēku kopa, kas it kā vēlētos ko darīt saistībā ar esošo muzeju.

Precīzi pamanīta un nosaukta nianse – ir Nacionālās pretošanās kustības muzejs, kas darbojās bijušās Abavas mežniecības ēkā, un tā sauktie muzeja oponenti – Rendas nacionālās pretošanās kustības muzejs. Kādreiz visi bijām domubiedri. (Vai tiešām tas bija falši?)

Vai pareizi saprotams, ka bijusī Abavas mežniecības ēka un tai līdzās esošā saimniecības ēka, kurā atradās ekspozīcija, tagad ir tukši?

Aizbraucot turp, atradīsit tukšas ēkas un kailas sienas. Tieši tā!

Kas ir jūsu opozīcija, ko tā pētī, par ko tā interesējas? Vai ir atklāti citi nacionālie partizāni un cita pretošanās kustība?

Nevaru apgalvot, ka oponenti ko pētītu. Viņi vēlas strīdēties. Jāpiebilst, ka mūsu oponentiem, kas nosaukumā izmanto vārdu “muzejs”, nekāda muzeja nav, ir tikai vārds – “muzejs”. Daži t.s. opozicionāri gadu gaitā ir epizodiski piedalījušies muzeja darbos (galvenokārt, saimnieciskajos).

Pirms vairākiem gadiem, viesojoties Rendas pusē, muzeja komanda izskatījās pietiekami vienota, lepojoties ar līdz tam (un šim) vienīgo pašu rokām radīto nacionālās pretošanās kustībai veltīto muzeju Latvijā. No gida stāstītā atmiņā saglabājies spilgts teikums – daudz tiek runāts par drūmo pēckara laiku, izsūtīšanām, kolhoziem utt., aizmirstot, ka bija pietiekami daudz cilvēku kas nesamierinājās ar situāciju, cīnījās un pretojās, to ir svarīgi atgādināt, stāstīt, par to jārunā daudz un skaļi.

Strīdus vai šķelšanās iemesli nav skaidri arī man, lai gan par to nācies daudz domāt. Viens – ambīcijas, otrs – vienkārši neprāts, trešais – varbūt kādas materiālās intereses. Par pēdējām runājot, esmu dzirdējis pietiekami daudz runu par muzeja pārņemšanu, jūtu, ka oponenti par muzeju uzskata tikai priekšmetus, kas izvietoti vitrīnās, proti, materiālo daļu, ne vēstījumu, ne intelektuālo pusi, ne apkopoto un sniegto informāciju. Muzeja priekšmetiem, piemēram, Ikšķiles tirgū ir zināma vērtība, kas varētu būt mērāma arī tūkstošos eiro.

Nacionālās pretošanās kustības muzejs (turpmāk tekstā – muzejs) pieder nodibinājumam “Rubeņa fonds”. Nodibinājumam nav biedru, ir fonda dibinātāji, kas attiecīgi ieceļ valdi, kas pārvalda nodibinājumam piederošo īpašumu. Nemiera cēlāji, pieļauju, uzskata, ka nodibinājums ir teju identisks biedrībai, kas nebūt tā nav.

“Rubeņa fonds” pārvalda divus muzejus – t.s. mazo, kas veltīts leitnanta Rubeņa bataljonam un atrodas Ugālē, un lielo, kas veltīts arī pēckara pretošanās kustībai un atrodas Rendā. Abi muzeji veidojušies un veidoti sabiedriskā kārtā, ja neskaitām cilvēkus, kas mūs dažādās talkās atbalstījuši vienu vai divas reizes, muzeja tapšanā piedalījušies ne mazāk kā 200 cilvēku no dažādām Latvijas vietām, protams, visvairāk kurzemnieku. Absolūtais vairākums muzeja ekspozīcijas priekšmetu (~300 vienību) pie mums nonākuši dažādā ceļā, bet tie visi ir dāvinājumi, mums ir ap 40 dāvinājuma līgumu, bet dāvinātāju skaitā diemžēl nav opzīcijas pārstāvju.

Kas tieši notika 2025. gadā? Ja pareizi saprotams, pienāca laiks, kad ar Kuldīgas novada domi vajadzēja atjaunot līgumu par telpu (bijusī Abavas mežniecība) izmantošanu.

Rit 9. mēnesis kopš uzrakstījām iesniegumu (12. maijā) Kuldīgas novada domei, lūdzot pagarināt iespēju izmantot telpas. Šai laikā skaidru atbildi saņēmuši neesam, ir bijušas sapulces, strīdi, asākas vārdu pārmaiņas, vēstuļu apmaiņa, intervijas presē un avīžraksti. Kuldīgas dome ar jaunizveidoto biedrību ir izveidojuši stipru tandēmu, tas strādā.

Kā zināms, Kuldīga ir Latvijas pērle, kuras zīmols ir arī vēsturisku namu atjaunošana un saglabāšana, tātad vēstures jautājumi novadā nav sveši.

Ja mazliet atkāpjamies no iespējamajām ambīcijām, nesen manās rokās nonāca, manuprāt, līdz šim labākais Latvijā tapušais promocijas darbs par reiderismu; tā autors Jānis Joksts problēmu aplūko pietiekami rūpīgi un detalizēti. To lasot, saskatīju zināmas līdzības ar mūsu situāciju. Kā tikt pie mantas, kas pieder citam? Var shēmot, var šmugulēties, var uzdāvināt. Par nopirkšanu, kā saprotamāko risinājumu, šķiet, neviens šeit nebija domājis.

Kā zināms, pie mums reiderisms ir sasniedzis nopietnus apjomus, bet tiesībsargājošās iestādes ar šo nav gatavas normāli cīnīties. Izlasot promocijas darbu, secināju, ka esmu nonācis līdzīgā situācijā: “man kaut kas pieder, es to varu pierādīt, bet būs pretinieks, kas centīsies iestāstīt, ka mani pierādījumi ir nepareizi, viltoti, sarunāti utt.” Reiderisma organizētājs situāciju vēlas mainīt par 180°, maksimāli daudziem cenšoties iestāstīt, kāds blēdis ir pašreizējais ipašnieks utt. Reiderisms zināmā mērā ir absurda padarīšana.

Manis aprakstītā situācija rezultējās vienkārši – 31. oktobrī no muzeja telpām izvācāmies, līdz ar to jebkādas attiecības ar Kuldīgas novada domi ir pārtrauktas. Saprotams, izvākšanās, sašķirošana, saiņošana arī prasīja naudu – piecas lielās kravas mašīnas, 10 mazās, tie ir vairāki tūkstoši eiro. Mani kolēģi un studiju biedri ir gatavi vākt ziedojumus jaunai ekspozīcijai citā vietā. Eksponāti ir sadalīti pa vairākām vietām. Ņemot vērā situācijas nedrošību, kad tiesiskums pārstāj eksistēt un mūsu rīcībā ir unikālas lietas, tās bija nepieciešams saglabāt.

Tā kā Kuldīgas novada dome un Valsts policijas Ziemeļkurzemes iecirknis nereaģēja uz Rubeņa fonda iesniegumiem par jaunās biedrības blēdībām un dokumentu iespējamu viltošanu, un oponentu rīcības arsenālā ienāca arī atslēgu bojāšana, durvju laušana un Rubeņa fonda mantu zagšana, lai izvairītos no jaunām provokācijām, vērtīgākos eksponātus pārvietojām. Par transporta maršrutiem un vešanas laiku nolēmām informēt prokuratūru.

Opozicionāri, kas tāpat vien cerēja tikt pie ekspozīcijas un pārējiem muzeja priekšmetu krājumiem, bija ļoti pārsteigti par mūsu operatīvo rīcību.

Ar ko Kuldīgas novada domē skaidro neizlēmību – muzejs ir darbojies, tas ir zināms, kāpēc šāda vilcināšanās?

…jo ir parādījusies otra biedrība, cita skaidrojuma nav. Muzeja līdzšinējais devums un darbība sarunās skarta netiek.

Sabiedrībā runā, ka pašreizējai Kuldīgas novada domes priekšsēdētājai ir ļoti labas attiecības ar skaļāko oponentu ģimeni. Manuprāt, vilcināšanās notika, pirmkārt, gaidot otras biedrības nodibināšanu, otrkārt, tika ļoti uzmanīgi uzklausīts otras biedrības vēstītais, ka viņus muzejā it kā neielaiž, kas nav tiesa, treškārt, tiek uzturēts mīts, ka “svešais” Ķeizars – atnācis no Ugāles – “nu ir visu savācis un veiksmīgi pārdos”, bet īstie muzeja patrioti ir tie, kas tagad, pie visa gatava, vēlas nākt un darboties. Ekspozīcija nevienam nav pārdota, bet es (Andrejs Ķeizars) visu aizvadīto gadu biju gatavs strādāt un burtiski lauzties darbu turpināt pagaidām tukšajā ēkā un veidot muzeju tālāk.

Netālu no muzeja ir arī trešā ēka, kas pieder “Latvijas valsts mežiem”, tika sāktas sarunas, lai rastu iespēju to iegādāties muzeja īpašumā, radot Rendas novadpētniecības muzeju. Kāpēc? Pētot nacionālās pretošanās kustību, kā sēnes no sūnām nāk viens, otrs, trešais... stāsts par Rendas notikumiem bagāto pagātni. Piemēram, Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā Rendā bija metāllietuves, pulvera dzirnavas. Aktīvi strādājot pagastā, runājot ar cilvēkiem, interesējoties par viņu rīcībā esošajiem materiāliem un iespējamajiem eksponātiem, iespējams paveikt daudz. Diemžēl, paplašināšanās jautājums līdz ar novada domes radīto neskaidrību, tālāk nav risināts.

Rezumējot, jāteic, ka Kuldīgas novada domes attieksmes un tīšas neizlēmības rezultātā no mūsu patriotiskās audzināšanas un izglītošanas iespējām ir izrauta nozīmīga lappuse, kas šodienas ģeopolitiskajā situācijā ir nepieļaujama.

Vai vēsturnieki šai absurdajā situācijā nav iejaukušies?

Ir. Vienā no sanāksmēm, kas notika Kuldīgas novada domē, piedalījās Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta direktors Uldis Neiburgs, paužot profesionāla vēsturnieka pozīciju. Savu nostāju pauduši Latvijas Kara muzeja un Latvijas Okupācijas muzeja vadītāji.

Kā situāciju vērtē Rendas pagastā?

Vietējie muzeja atbalstītāji stāsta, ka viņu attieksmei pret jauno biedrību punktu pielikusi kāda situācija. Šogad 1. jūnijā Kuldīgā atjaunoja Nacionālo karavīru biedrību, dibinot Kuldīgas nodaļu. Piedalījās arī cilvēki, kas darbojās muzejā, pasākums bija patrotisks, noskatījāmies filmu par Eduardu Pāvulu.

3. jūnijā pie muzeja piebrauca velosipēdists, pie stūres piestiprināta planšete, daudz somu. Pienāk un teic: esot no ASV. Izrādās no Vašingtonas un viņa vectēvs ir piedalījies karā, bijis Normandijā. Amerikānis nesen apceļojis Franciju, meklējot sava priekšteča cīņu vietas. Iedziļinoties vēsturiskos rakstos, atradis stāstu par Kurzemi, kur līdz kara beigām bijuši vācieši (Kurzemes cietoksnis). Kā tā? Atbraucis uz Latviju, plānojot mest lielu loku – sācis ar Vaiņodi, bijis Lestenē, Zantē un no turienes caur mežu atbraucis līdz mūsu muzejam, kas atrodams Baltijas valstu militārā mantojuma kartē. Muzejā pavadītajās divās stundās, viesis visu filmēja, fotogrāfēja, bija patīkami pārsteigts, ka burtiski nekurienē, meža vidū ir šāds muzejs, kas stāsta par pretošanos no 1940. līdz 1990. gadam. Muzeja pirmajā stāvā bija ekspozīcija – Partizānu bunkurs, kurā atradās manekeni, tērpti partizānu drēbēs. Stāsta laikā gids ierauga, ka... manekeni ir bez cepurītēm. Kā izrādās, viens no 1. jūnija pasākuma dalībniekiem secinājis, ka cepurītes savācamas... Pie muzeja bija četri karogi, “patrioti” paņēmuši arī tos.

Amerikānis ierakstīja sajūsmas pilnu atsauksmi viesu grāmatā, dodoties tālāk uz Sabili un Tukumu. Kāpēc šo stāstu? Cilvēks vienu mēnesi pavada Latvijā, interesējoties par nozīmīgām vēstures lappusēm, bet mēs, kā idioti, norokam labu lietu. Nožēlojami!

Svarīgs ir jautājums par Ukrainas 14. brigādes dāvinājumu muzejam, kas tika saņemta 2024. gada vasarā. Kas un kad to paņēmis?

Dāvana no Ukrainas karavīriem arī ir dāvana, kas un kādam nolūkam to paņēmis, nav zināms. Zināms tikai tas, ka Ukrainas dāvana pazuda pēc viena no “patriotu” pasākumiem.

Pirms sākām sarunu, minējāt, ka jums pārmesta Aivara Lemberga ierašanās muzeja otrās ēkas (ekspozīcijas) atklāšanas pasākumā.

Uz muzeja otrās mājas atklāšanu par godu Latvijas simtgadei uzaicinājām visu apkārtējo novadu – Tukuma, Talsu, Ventspils, Saldus, Kuldīgas – vadītājus. Ieradās arī A. Lembergs. Šai sakarā piebildīšu, ka daudzas viņa darbības sabiedrība neatbalsta, bet karā dzimteni aizstāv ne tikai paipuisīši vien.

Rubeņa fonda pirmajos gados viņš bija viens no pirmajiem un ieinteresētākajiem izstāžu un lekciju apmeklētājiem par kureliešu tēmām, kas notika Ventspils galvenajā bibliotēkā un muzejā.

Vai ir kas piebilstams sarunas nobeigumā?

Esmu dzirdējis domas, ka dažas šajā jezgā iesaistītās amatpersonas varēja apdomīgāk rīkoties ar sabiedrības doto mandātu, taču to lai vērtē novada iedzīvotāji paši. Par sevi varu teikt, ka muzeja ierīkošana jaunajā adresē prasīs savu laiku un enerģiju. Garlaicīgi nebūs!
Izmantotas Andreja Ķeizara, Rubeņa fonda un zemeunvalsts.lv fotogrāfijas