Samarbetet med skogsnäringen är mycket värdefullt för fakultetens utveckling. Intervju med professor Vivita Puķīte, dekan för LBTU:s fakultet för skogs- och miljövetenskap

Līdz brīdim, kad ķērāties pie dekānes pienākumiem, šķiet, jūsu darba gaitas ar meža nozari saskārās maz.

Mans darbs līdz tam vairāk bija saistīts ar nekustamo īpašumu, tā vērtēšanu, zemes izmantošanu, mērniecību un, protams, ar tehnoloģijām, kuras jo dienu, jo vairāk apgūstam un iepazīstam. Esmu vadījusi un vadu vairākus zinātniskus pētījumus, arī doktora darbus.

Jau no studiju gadiem esmu piedalījusies zemes reformas procesu pirmsākumos, saistībā ar jautājumu tiesisko sakārtošanu. Tas bija laiks, kad daudzi vēlējās atgūt dzimtas īpašumus vai zemi privatizēt. Runājot par zemes izmantošanu, esmu iesaistījusies vairākos pētījumos, analizējot gan zemes izmantošanu, gan izmantošanas veidus. Ja visu iepriekšminēto saistām ar mērniecības darbiem, jāatceras, ka zemes lietošanas veida noteikšana ir mērnieka maizes darbs, kadastrālās uzmērīšanas procesā juridiski mērnieks ir vienīgā persona, kas to var noteikt.

Kadastrālā vērtība jau vairākus gadus skan kā zināms bieds zemes īpašniekam, jo laiku pa laikam izskan solījumi šīs vērtības pārskatīt, kas varētu rezultēties augstos zemes nodokļos.

Ir normatīvais regulējums, kā šie procesi tiek organizēti. Kadastrālā vērtēšana ir automatizēts process, kas balstās uz nekustamā īpašuma datiem, kas reģistrēti Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā. Protams, kadastrālās vērtības pārskatīšanu var iniciēt arī īpašnieks pats, jo instrumentālā kadastrālā uzmērīšana var nebūt veikta kopš zemes reformas, tātad apmēram 30 gadus. Lai visiem vienlaicīgi ierādītu zemi, tolaik pielietoja t.s. ierādīšanas metodi, un, ja īpašumā nekādas darbības pēc tam nav notikušas, dokumenti ir tieši tādi, kādi sagatavoti un tapuši tolaik. Protams, īpašnieks un tikai īpašnieks ir atbildīgs, lai dati par īpašumu būtu atbilstoši esošajai situācijai, jo nekustamā īpašuma nodoklis izriet no konkrētā īpašuma kadastrālās vērtības.

Nesen intervēju Latvijas Pašvaldību savienības padomnieci Sniedzi Sproģi. Savulaik, būdama pagasta vadītāja, viņa zināja teikt, ka joprojām Latvijā nepieejamās vietās ir zemes gabali, kas gadiem ilgi skaitās bezsaimnieka manta.

Esmu piedalījusies vairākās diskusijās par šiem jautājumiem. Gribētu akcentēt, ka Zemes pārvaldības un ģeodēzijas institūts organizē regulāras zinātniski praktiskās konferences (pēdējā notika relatīvi nesen – 14. martā), kurās piedalās arī nozares pārstāvji. 2024. gadā par šiem jautājumiem runājām, šai sakarā jāpiebilst svarīga lieta, ka ir noteikta normatīvā kārtība un finanšu resursu limits, lai šo situāciju sakārtotu un bezsaimnieka īpašumus reģistrētu.

Vai darbā vai pētījumos ir nācies vērtēt 90. gadu (Zemes reformas) kļūdas?

90. gados gājis traki, saimniekot nemācējām, ne vienam vien privātīpašums bija kas jauns un nezināms, pieredzes nekādas, padomdevēju ļoti maz utt. Attiecīgo problemātiku esam vērtējuši arī studentu darbos, esam konstatējuši kļūdas arī dabā. Piemēram, tagad robežmērījumus veicam instrumentāli un ir gadījies konstatēt, ka atsevišķos gadījumos konkrētā robeža “nostaigā” pat 30 m amplitūdā, kas dabā ir ievērojams attālums. Faktiski tas nozīmē, ka līdz šim vieni kaimiņi ir apsaimniekojuši otra kaimiņa teritoriju vai otrādi.

2000. gadu sākumposmā šie jautājumi tika aktualizēti un, lielākoties, sakārtoti. Piemēram, lielos, plašos laukus un tīrumus apsaimnieko zemnieki, kas ir ieinteresēti saņemt subsīdijas, līdz ar to šīs pieteiktās platības secīgi un atbilstoši tiek kontrolētas. Domāju, vairāk problēmu varētu būt “saglabājušās” nelielajos īpašumos, kur datus aktualizēt nav bijis nepieciešams. Bet, kā jautājumā minējāt, joprojām ir neatrisinātas situācijas, kas saglabājušās no zemes reformas laika.

Zemes un meža pārdošana. Par tirgu runā dažādi – te stagnējot, te – pēc brīža esot itin spraigs, te atkal klusums.

Pēdējos gados vērojama izteikta tendence izstrādāt zemes ierīcības projektus, kā rezultātā lauksaimniecības zemi atdala no meža zemes. Tajā pašā laikā aktualizējas jautājums par piekļuvi un tās nodrošināšanu jaunizveidotajām zemes vienībām. Uzsvēršu, šai ziņā ļoti būtiska ir skaidra situācijas juridiskās puses sakārtošana, jo nepietiek ar savstarpēju vienošanos ar kaimiņu vai potenciālo īpašnieku, jo kādā brīdī vienošanās var “pazust” un, ja šāda juridiskā nostiprinājuma nav... Ikvienam īpašniekam ar “juridisko nostiprinājumu” jāsaprot, ka ceļu servitūtam ir jābūt reģistrētam Zemesgrāmatā, jo jautājums par piekļuvi attiecīgajam īpašumam var negaidīti kļūt ļoti aktuāls.

Īsāk sakot: pirms 30 gadiem ar kaimiņu vienojāmies par ceļa izmantošanu, kaimiņi mainījās un jaunais kaimiņš par seno vienošanos neko nezina vai neņem to vērā

Tieši tā, minējāt pašu vienkāršāko situāciju.

Atgriežoties pie darba fakultātē, jūsu darba kabinets tagad atrodas bijušās Meža fakultātes (tagad Meža un vides zinātņu fakultāte) ēkā Akadēmijas ielā 11. Kā esat iejutusies vietā, kur krietnā pārsvarā skan valodas par un ap mežu?

Akadēmijas ielā 11 esmu jau vairāk nekā pusgadu, labākai izpratnei pasperšu dažus soļus atpakaļ.

Esmu absolvējusi Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Zemes ierīcības un hidromeliorācijas fakultāti, iegūstot inženiera kvalifikāciju zemes ierīcībā, turpmāk LLU ieguvu arī ekonomikas maģistra grādu (Mg. oec.) un ekonomikas doktora grādu (Dr. oec.). Pamatstudiju laikā studiju kursu ietvarā apguvu arī pamatzināšanas par mežsaimniecību.

Brīdī, kad LBTU (turpmāk arī – universitāte) sākās pārmaiņas un universitātes vadība ķērās pie fakultāšu apvienošanas, noslēdzās periods, kurā es vadīju Zemes pārvaldības un ģeodēzijas katedru (tagad Zemes pārvaldības un ģeodēzijas institūts). Biju domājusi gaidāmās pārmaiņas pārlaist mierīgi, strādājot ar studentiem un vairāk laika atlicinot zinātniskajiem jautājumiem, bet...

2023. gada vasarā saņēmu negaidītu piedāvājumu kļūt par Būvniecības un kokapstrādes institūta direktori. Ja kolēģi no būvniecības sfēras man ikdienā strādāja līdzās un bija skaidrs, ar ko un kā viņi nodarbojas, kokapstrādes joma man bija sveša. Protams, kokapstrādes nozares kolēģi man pietiekami daudz parādīja un paskaidroja, bija iespēja viesoties rūpnīcās, sastapties un iepazīties ar nozares pārstāvjiem, kas pavēra plašāku skatu koksnes un meža virzienā.

Pārmaiņām turpinoties, no LBTU rektores Irinas Arhipovas saņēmu uzaicinājumu kļūt par Meža un vides zinātņu fakultātes (turpmāk arī – fakultāte) dekānes pienākumu izpildītāju. Piedāvājums bija man pārsteigums un izaicinājums vienlaicīgi, jo šī tomēr ir lielākā fakultāte universitātē. Rūpīgi pārdomājot un ņemot vērā, ka man rūp LBTU un fakultātes turpmākā attīstība, šim izaicinājumam un uzaicinājumam piekritu.

Tagad jau zināms laiks pagājis, redzu un jūtu,– apkārt virmo daudzas un dažādas aktivitātes, fakultātei ir izveidojusies un nostiprinājusies lieliska sadarbība ar meža nozari, kas sekmīgi turpinās, palīdzot saprast gan struktūru, gan darbības, gan atsevišķus notikumus, kas mežsaimniecības un kokrūpniecības nozarēm ir svarīgi. Tās ir jaunas zināšanas arī man. Bet jāatzīmē, ka nu fakultātē skan arī valodas par un ap būvniecību, meliorāciju, mērniecību, ainavu arhitektūru un ģeoinformātiku.

Vai kā mācībspēks iepriekš esat mācījusi arī Meža fakultātes studentus?

Esmu pasniegusi izvēles studiju kursus “Darījumi ar nekustamo īpašumu” un “Nekustamā īpašuma tirgus vērtēšana”, kuros studēja arī tā laika Meža fakultātes studenti.

Minējāt, ka ar kokrūpniecības nozares kolēģiem esat iepazinusies jau agrāk.

Tas bija nepilns gads – no 2023. gada septembra līdz 2024. gada jūnijam, kad par šo nozari man radās vismaz nojausma.

Zinu, ka, turpinot profesora Linarda Siseņa iesākto, esat ļoti atsaucīga fakultātes iesāktajai sadarbībai ar nozari, studentu informēšanas un izglītošanas ziņā.

Tā ir Meža un vides zinātņu fakultātes komandas kopējā nostāja – balstīt studijas praktiskajās zināšanās. Arī studentiem ir interesanti saprast, kur augstskolā iemācīto teoriju var izmantot praktiski. Ja nozares pārstāvji nāk un stāsta par to, kas jau ir vai ļoti drīz būs svarīgi, students attiecīgajiem jautājumiem pievērsīs vairāk uzmanības arī nodarbībās. Lai zināšanas attīstītu, noteiktam pamatam ir jābūt, kā zināms, arī māju no jumta nebūvēsim.

Runājot par fakultāšu apvienošanu, savulaik tika spriests par augstceltni Akadēmijas ielā 19 un tās nākotni. Kas tur tiek plānots?

Fakultātē par to daudz diskutēts. Skaidrs, ka neesam tik bagāti, lai telpas stāvētu tukšas, jāskatās, lai to izmantošana notiktu racionāli un pilnvērtīgi. Turpmākā vīzija ir šāda – fakultāte pakāpeniski atsakās (atbrīvo) no ēkas Akadēmijas ielā 19, pārceļoties uz citām telpām, kas jau pielāgotas studiju procesam. Vienā no fakultātes Domes sēdēm šo plānu liku priekšā kolēģiem – būvniecības un kokapstrādes bloks atradīsies Dobeles ielā 41, izmantojot arī Starpnozaru laboratorijas ēku, pilnvērtīgi iekārtojot mācību korpusu, kurā šopavasar plānots beigt remontu.

Kas un kā turpmāk notiks Akadēmijas ielā 19, noteikti ir LBTU vadības kompetences jautājums. Kā zināms, universitātei ir apstiprināts nekustamo īpašumu attīstības plāns.

Sarunā ar LBTU Padomes priekšsēdētāju Laimdotu Straujumu skārām universitātes daudzos un dažādos īpašumus un Padomes iniciatīvu šo jautājumu sakārtot. Runa bija par īpašumu praktisku optimizāciju – paturēt tos, kas nepieciešami tiešajam darbam.

Saskaņā ar LBTU Padomes un vadības racionālu telpu izmantošanas nostāju, Meža un vides zinātņu fakultāte turpmāk izvietosies un strādās četrās ēkās – Akadēmijas ielā 11, kur atrodas Dekanāts un Mežsaimniecības institūts, būs galvenais korpuss; Dobeles ielā 41 darbosies Būvniecības un kokapstrādes institūts; Rīgas ielā 11, Valdekas pilī turpinās strādāt ainavu arhitekti (šobrīd tur strādājām pie ārtelpas sakārtošanas), J. Čakstes bulvārī 5 darba vietas jau iekārto Zemes pārvaldības un ģeodēzijas institūts un Ainavu arhitektūras un vides inženierijas institūta vides inženierijas bloks, telpas šim nolūkam jau ir gatavas un sakārtotas. Šie četri turpmāk būs mūsu “objekti”.

Vai esat domājusi, ko noteikti vēlētos no fakultātes sadarbības ar ministriju, nozari, nozares nevalstiskajām organizācijām? Patlaban aktuālā tēma – birokrātija, mūsu sarunā daudz runājām par darāmo, vai esat domājusi arī, ko varētu nedarīt?

Ko varētu nedarīt – ir labs jautājums, bet tam būtu jāveltī plašāka diskusija. Tā kā esmu LBTU patriote man ir svarīgi, lai notiktu darbības, kas būtu vērstas uz universitātes, studiju procesa un zinātnes attīstību, ne vienmēr priekšplānā izvirzot naudu, ko saņemsim, bet domājot par cēliem mērķiem.

Universitātei svarīga ir sadarbība studiju procesa pilnveidošanā. Profesionālās programmas nevar pastāvēt bez profesijas standarta, par kuru ir atbildīga attiecīgā nozare, lai tas būtu aktuāls, nozarei atbilstošs, tikai tad mēs varam pilnveidot studiju programmas. Diskusijas notiek, lielā mērā mums ir skaidrs, ko no mums gaida. Līdzšinējā pieredze un sadarbība ar nozari ir vērtējama pozitīvi, nozare ir ļoti atsaucīga. Tas nekādi nav izmērāms, bet ļoti vērtīgi fakultātes turpmākajai attīstībai.