Międzynarodowy system polityki klimatycznej jest dokładnie oceniany – branża leśna jest kluczem do rozwiązania

Pagājušais gads starptautiskajai klimata politikai ir bijis pārbaudījums. ASV izstāšanās no galvenajiem klimata nolīgumiem, pieaugošā ģeopolitiskā konkurence enerģētikas un kritisko izejvielu jomā, kā arī pastiprināta uzmanība drošībai un pašpietiekamībai ir vājinājusi globālo sadarbību klimata jomā, turklāt ES saskaras ar ekonomisko lejupslīdi un konkurētspējas samazināšanos.

Parīzes nolīgums bija vēsturisks sasniegums. Tā īstenošana prasīja milzīgus starptautiskus administratīvus pūliņus, tomēr, neskatoties uz deklarācijām un retoriku, klimata rīcības patiesā ietekme ir investīcijas. Lai gan jaunās ekonomikas joprojām paļaujas uz fosilajiem resursiem, ir svarīgi redzēt, ka fosilā enerģija strauji zaudē popularitāti visā pasaulē.

Novembrī Belēmā, Brazīlijā, notikusī ANO COP30 klimata konference apstiprināja, ka starptautiskā klimata politika pāriet no vērienīgiem paziņojumiem uz praktiskiem, īstenojamiem risinājumiem. Eiropa nevar cerēt saglabāt līderpozīcijas klimata jomā, vienīgi izmantojot regulējumu un stingrākus mērķus, jo īpaši, ja trūkst spējas apvienot ekonomisko spēku ar zaļo pāreju.

Šajā kontekstā meža nozare un šai nozarē balstīta bioekonomika piedāvā Eiropai unikālu iespēju. Ilgtspējīga mežsaimniecība nav tikai oglekļa piesaistītājs, tā ir daļa no risinājuma, kas apvieno klimata pārmaiņu mazināšanu, rūpnieciskās vērtības radīšanu un stratēģisko pašpietiekamību. Koksnes izstrādājumi uzglabā oglekli ilgtermiņā, aizstājot fosilās izcelsmes materiālus būvniecībā, iepakojumā, tekstilizstrādājumos un enerģijas ražošanā. Izejvielu ražošanā ir iespējams attīstīt pasākumus, kas uzlabo bioloģisko daudzveidību.

Eiropas Savienības nesenās stratēģijas, piemēram, bioekonomikas pamatnostādnes un diskusijas par 2040. gada klimata mērķiem, jau atspoguļo šo pārmaiņu. Nākamais izšķirošais solis ir īstenošana. Klimata politikā jāņem vērā ne tikai oglekļa piesaistītāji, bet arī materiālu un enerģijas aizstājošā ietekme, kā arī jānodrošina paredzama investīciju sistēma.

Tā kā klimata politika arvien vairāk koncentrējas uz rentabilitāti un ietekmi, meža nozare var kļūt par Eiropas stratēģisku priekšrocību. Ir laiks pāriet no vārdiem pie darbiem, investēt ilgtspējīgā mežsaimniecībā, saglabāt mežu vitalitāti un attīstīt koksnes produktus, kas vienlaikus atbalsta klimata mērķus un Eiropas ekonomisko panākumus.

Risks, ka oglekļa emisijas un mežizstrāde no Eiropas pārvietosies uz citiem reģioniem, ir reāls. No klimata un vides viedokļa mērķis ir skaidrs, stiprināt ilgtspējīgas mežsaimniecības un kokapstrādes nosacījumus mūsu kontinentā, nevis pārvietot ieguvumus un atbildību ārpus Eiropas robežām.

Pozitīvs signāls no COP30 Somijas un visas Eiropas meža nozarei bija atsauces uz ilgtspējīgu, atjaunojamu bioekonomikas iekļaušanu Eiropas Savienības sarunu procesā. Ilgtspējīga mežu apsaimniekošana arī ANO tekstos tika atspoguļota labvēlīgāk nekā iepriekš. Mežsaimniecība arvien vairāk tiek uzskatīta par daļu no klimata problēmas risinājuma, nevis par problēmu.