Strach przed kontrolą to dobra zasłona, by się nie wysilać i mało myśleć. Wywiad z Mārtiņšem Cimermanisem, prezesem zarządu Łotewskiego Centrum Doradztwa i Edukacji Wiejskiej

Vienojoties par tikšanos sarunai, bija vien daži ļoti konkrēti jautājumi, ko vēlējāmies apspriest, piemēram, Latvijā laiku pa laikam uzvirmo diskusijas un satraukums par dažādu amatu savienošanas iespējamību, kā un vai tas izdodas. Rezultātā, pateicoties sarunbiedru abpusējai ieinteresētībai, tikšanās izvērtās gan tēmu ziņā plašāka, gan laika ziņā krietni ilgāka. Pārtikas apgāde un drošība, vai pašvaldības patiešām valda pašas, kā izglītot un vai nelielo lauku skolu jautājums patiesi tiek izsvērts tālredzīgi. Tēmas, cerams, nav mūžīgās, jo kāds tās reiz risinās un atrisinās, bet būtiska risinājuma daļa ir atgādināt.

Tu esi Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) valdes priekšsēdētājs un šogad tevi ievēlēja Bauskas novada domē. Kā divus nopietnus amatus izdodas savienot?

Piedāvājums startēt vēlēšanās nenāca šogad, bet jau pirms 4-5 gadiem. Uzkrājot zināmu dzīves un darba pieredzi un secinot, ka relatīvi nesen notikusī Administratīvi teritoriālā reforma nav devusi cerētos rezultātus, vēlējos Bauskai un novadam dot kaut mazliet darba un zināšanu. Pats dzīvoju netālu no Bauskas, dzīvesvietu mainīt neplānoju, redzu, ka arī mani bērni tur dzīvos, tāpēc novada attīstība man ir ļoti svarīga.

Pēc reformas mans skatījums uz to, kā jāattīstās reģioniem un vietām ārpus vai patālu no attīstības centriem, nekādi nesakrita ar to, ko redzēju. Laikā, kad tapa priekšvēlēšanu programma, biju ļoti tālu no politikas, mēdzu sevi dēvēt par apolitisku, tad veidojās Ulda Pīlēna biedrība, vēlāk – “Apvienotais saraksts”, kas vismaz man deva ieskatu cita veida pieejai darbam reģionos. Kad iesaistījos šajās aktivitātēs, pārlieku daudz nedomāju, ka mani varētu ievēlēt, bet, redz, tiku. Jāpiemin, ka laikos, kad pašvaldības koncentrējās pagastos, divus sasaukumus (astoņus gadus) biju Ceraukstes pagasta deputāts, tā kā zināma pieredze ir. Nelielā pagastā deputāta darbs bija ļoti vienkāršs, to var salīdzināt ar nelielas lauku saimniecības vadīšanu. Tagad Bauskas novadā redzu, kā turpinās paša iepazītais pagastu pārvaldības princips, tikai jau krietni lielākā teritorijā. Šāda attieksme man neradīja pozitīvu iespaidu, drīzāk – ļoti depresīvu.

Esot dziļā opozīcijā – viens pret pārējiem – guvu zināmu pieredzi, pat rūdījumu, jo šādā situācijā no tevis neko daudz neprasa – ko pats esi izdomājis, ko vēlies izdarīt, to dari. Tā gadījās, ka strādāju tikai vienā komitejā (izglītības), kurā man “ļāva” darboties. Par to varam runāt garāk un plašāk, bet mani pārsteidza tas, ka un kā novada deputāti kopē izpildvaras darbu, lai gan vajadzētu būt pretēji. Mazliet tēlaini salīdzinot, kādu laiku Bauskas domē jutos kā skolotājs, kas labo izpildvaras kļūdas pārbaudes darbā. Man tā šķita diezgan absurda situācija – stratēģisku jautājumu vietā nodarboties ar ikdienišķiem sīkumiem.

Atbildot uz tavu jautājumu par darbu apvienošanu, deputāta darbs lielākoties nozīmēja, ka vakaros pie datora jāizskata dokumenti, kas kopumā prasīja astoņas stundas mēnesī un nekādus sarežģījumus nesagādāja. Šajā sasaukumā tas ir līdzīgi, problēmu nav, jo pats bieži vien esmu pieradis darboties 24/7 darba režīmā. Man nekad darbs nav beidzies pl. 17.00, allaž mājās ir 2-3 stundas pie datora, kad varu sakārtot dienā sakrājušos sīkumus. Nožēloju, ka šādi pavadītos 20 gados nemanīju, kā izaug mani bērni.

Ceru, varbūt nākotnē novadam varēšu dot vairāk, jo zināšanas un pieredze man ir. Ceru panākt lielāku iedzīvotāju iesaisti, jo patlaban plaisa starp novada iedzīvotāju un domē notiekošo ir milzīga, pat nenormāla. Nav savstarpējas izpratnes, ko dara dome un kas rūp iedzīvotājiem. Tā kā darba gaitās man ir nācies iesaistīties dažādos projektos, sastapt dažādu nevalstisko organizāciju (NVO) pārstāvjus, būt klāt dažādās aktivitātēs, redzu un ticu, ka kaut kam jāmainās, jo pašreizējais pašvaldības darba stils nevar pastāvēt ilgi. Ja kādreiz man šķita, ka milzu birokrātijas aparāti ir ministrijās, nu pašvaldības sāk ņemt virsroku. Visas dokumentu plūsmas, kas tiek prasītas un caurskatītas, ir kas monstrozs. Arī šajā sasaukumā domē esmu nosacītā opozīcijā, tātad praktiski nekas nav mainījies un manam darba režīmam tas netraucē.

Vēl svarīgi piebilst – vidējais dēls pārņem mūsu nelielo zemnieku saimniecību, viņš vēlas saimniekot, un tas mani noteikti atslogos.

Tātad, neskaitot jau minētos pienākumus, Ceraukstes pusē tev ir arī zemnieku saimniecība.

Mani vecāki 90. gados atguva vectēvam reiz piederējušo zemi, es apņēmos to nepārdot, kopt un uzturēt. Saimniekojām, bija jātur dotais solījums un jāatceras, ka, esot pašreizējā amatā LLKC, nevaru būt pārliecināts, vai pēc gada turpināšu strādāt... Zeme allaž bijis garants un pamats – ja nu kas notiks, spēšu ģimeni uzturēt un pabarot.

Kopsavelkot, tev ir pieredze gan lauksaimniecībā, gan lielas institūcijas vadīšanā, gan politikā.

Esmu vienmēr atradies starp “abām pasaulēm”, proti, laukiem un politiku. Redzot, kā lauku reģioni attīstās citur Eiropā, allaž šķitis, ka pie mums lauku attīstības stratēģija nav pienācīgi novērtēta; joprojām koncentrēšanās ir tikai ap Rīgu. Galvaspilsētas iestāžu iesāktais ceļš – noteikt, kā attīstīties reģioniem, manuprāt, nav bijis pareizs, nedz arī nesis tos rezultātus, kādi būtu jāsasniedz. Ir svarīgi, lai cilvēki attiecīgajai politikai noticētu. Tā nav...

Gan publiski, gan sociālajos tīklos labi zināmi un par gudriem uzskatīti cilvēki bieži vien, izdzirdot par problēmām laukos vai kādā zemnieku saimniecībā, izsakās īsi: “Tas jau ir katru gadu!” Pieļauju, mūsu veikalos nekad nav organizēta “atsvaidzinoša” akcija, kad trūktu kādas ikdienā svarīgas preces... Līdzīgi izteikumi skan par mežiem, purviem, kūdru: “Es uzskatu, ka...” vai “Es domāju, ka...” Kāpēc Rīgā pārlieku maz ieklausās cilvēkos, kas tieši saistīti ar zemes, purvu, ūdeņu apsaimniekošanu? Piemēram, ja kāds zemnieks vai meža īpašnieks vēlēsies rīkoties brīvāk, ierunāsies pat rūdīti birokrātisma pretinieki: “Nē! Mēs esam pret birokrātiju, bet... šitiem vaļu ļaut nedrīkst!”

2024. gadā, darbojoties ar LLKC programmām, strādāju darba grupā, kas pētīja, vai Latvijas laukiem ir attīstības stratēģija un ko mēs iegūtu, ja tāda būtu. Diemžēl pētnieku grupa secināja, ka Latvijā lauku attīstības stratēģijas nav. Nerunāju atsevišķi par lauksaimniecību, mežsaimniecību, kūdras ieguvi vai zivsaimniecību, kas ir nozares, bet par Latvijas lauku attīstības stratēģiju. Jāsecina, Latvijā skaidra skatījuma uz laukiem nav.

Kas ir bijis? “Kaut kas” Eiropas Savienībā tapis: dažādi un daudzi dokumenti, Nacionālās attīstības plāns, bet to ātri “sabeidza” naudas tīkotāji, kad tam pieķērās. Ir lieliski, idejiski labi dokumenti, kas ne vienmēr saistīti ar realitāti, jo naudas visiem nepietiek...

Iepriekšminētā darba grupa tikās ar Valsts kancelejas pārstāvjiem, kā labus piemērus parādot Somijas un Čehijas lauku attīstības stratēģijas. Abās valstīs ir izveidota lauku attīstības padome. Piemēram, somi ar aprēķiniem ir lieliski pierādījuši, kāpēc laukos nepieciešamas skolas un kāpēc jāiegulda nauda, lai laukos būtu augsta līmeņa izglītība. Pie mums kāds Rīgā izdomā, ka Bauskas novada pagastā netālu no Lietuvas robežas skola nav vajadzīga, un skolu ļoti vienkārši “aizklapē”. Protams, to pamato ar Rīgā izdomātiem mistiskiem skolēnu skaita kritērijiem.

Kad tikos ar kolēģiem Sēlijā, man jautāja: “Kas tieši un uz ko pamatojoties ir sacījis, ka 50 bērni ir maz? Sēlijā tas ir daudz!” Kāpēc Sēlijā par savām skolām nevar lemt paši, kāpēc kritēriji top citur? Bauskas novadā slēdza Mežgaļu skolu, es personiski zinu ģimenes, kas no tuvējās apkārtnes pārvācās uz Bausku. Jā, mēs daudz runājam par reģionu attīstību, tam ir vesela ministrija (kas gan pārvērtusies pašvaldību ministrijā, regulējot pašvaldības)! Šādā veidā jebkāda politika nereti pārvēršas resursu pārdales politikā, ne vairāk.

Mani biedē fakts, ka 80% pārtikas, ko patērējam, ir importēta (tie ir oficiāli dati). Lielajām tirdzniecības ķēdēm ir dota rīcības brīvība – vietējais vai importētais – tām nav svarīgi, kas uz veikalu atvedīs lētāko nepieciešamo preci. Vietējais lielveikalos pazūd. Šeit jāatceras būtiskais un joprojām aktuālais jautājums – drošība. Saistībā ar iepriekš jau pieminētajiem somiem uzsvēršu vienu – viņi nekad nav beiguši karot, būvēt bunkurus, zemnieki ir gatavi dažādām situācijām utt. Somiem ir 1340 kilometru gara robeža ar Krieviju un skarba 1939. gada pieredze. Sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, mēs Latvijā joprojām neesam sapratuši jautājumu par pārtikas piegādes drošību. Runājot ar ukraiņu kolēģiem, viņi bieži uzsver – mazās saimniecības paēdina valsti. Lielās daudz cietušas karā, mazās cenšas to kompensēt un dara to sekmīgi. Protams, lielražotāji un “lielaudzētāji” nekur nav pazuduši, bet kaut kā aizmirsts Covid-19 periods, kad lieliski redzējām, ko nozīmē pārtikas drošība. Dažās Eiropas valstīs piegādes pārtrūka uz dažām dienām – cilvēki bija ielās. Pie mums nereti šķiet, ka daudzi domā – produkti veikalos ir vienmēr vai tie tur tāpat uzrodas.

Piemēram, Austrijā pēc 2022. gada 24. februāra vairāki reģioni sāka gatavot pašpietiekamības stratēģiju: zeme dod pārtiku, būvmateriālus un enerģētiku, tātad mums ir viss, kas nepieciešams, tikai jāizmanto. Izskatās, ka Štīrijā šī stratēģija arī tiks realizēta. Ja ārpus valsts notiek kas neparedzēts, šādi domājot un rīkojoties, mēs būsim drošībā.

Ir vēl kāds jautājums, par ko runā maz. Kad Latvijas bruņotie spēki interesējās par pārtikas piegādēm no Latvijas zemniekiem, īsti nebija, ko piedāvāt. Kāpēc? Mēs esam lielražotāji, bet šai gadījumā uz šķīvja nepieciešami daudzi produkti, jo ar graudiem un rapsi, un glāzi piena vien nepietiek – vajag gaļu, vajag kartupeļus, vajag dārzeņus. Šķīvim jābūt pilnam! Lūk, šī visa mums ar katru gadu paliek mazāk!

Kopā ar Zemkopības ministriju strādājām pie jaunās lauku attīstības stratēģijas, un domāju, kādu dienu jāapsēžas pie galda plašākā lokā, lai saprastu, ko mēs Latvijā vēlamies. Viens ir drošības jautājums, otrs – cilvēki. Mēs varam daudz un gudri runāt par austrumu robežu un tās drošību. Uz Daugavpili un Rēzekni aizvedām Eiropas lauksaimniecības komisāru; viņš saprata situāciju, jo ir luksemburgietis, tātad no mazas valsts. Daugavpilī viņš pavadīja ilgāku laiku, bija arī naktsklubā, secinot, ka ļoti daudz skan krievu valoda. Kāpēc? Komisāram līdzi bija padomnieks, kura dzimtene ir Polija. Secinājām, ka pirms vizītes abi nesaprata mūsu raizes par austrumu robežu, tikšanās laikā sapratne radās. Neliela valsts līdzās neprognozējamam kaimiņam, cilvēku pierobežas reģionos paliek mazāk, bet, piemēram, bankas ir veidojušas savu politiku, to neņemot vērā vai ignorējot. Varbūt tagad ar Ekonomikas ministrijas iesaisti banku attieksme mainīsies, dodot iespējas finansēt uzņēmējdarbību arī no Rīgas tālākos reģionos.

Noslēdzot šo tēmu, atgriezīšos pie Austrijas, kur tika secināts: ja kāds regulāri atkārto, ka tava dzīvesvieta nav perspektīva, cilvēki pamazām arī sāk doties prom. Kolīdz domāšana mainās – “nē, mēs varam šeit darīt to un to” –, kolīdz paši sāk piedalīties un līdzdarboties, mainās arī situācija. Lūk, kur, manuprāt, ir pašvaldību uzdevums – ne gaidīt kontroli vai norādes no Rīgas, bet rīkoties pašiem! Arī sarunās ar Eiropas lauksaimniecības komisāru secinājām, ka lielākie birokrātijas veicinātāji ir dažādu līmeņu auditori, kas punktuāli un sīkumaini seko tiesību aktos norādītajam, par neprecizitātēm “piesienoties” ierēdnim, kas attiecīgi reaģē.

Cita lieta, kas noteikti būtu saistāma ar drošību reģionos – izglītotība un zināšanas. Hibrīdkarš, ieskaitot robežpārkāpēju plūsmu, aicinājumi “aizmirstam par karu”, koksnes pietiekamība, nodarbinātība laukos – kā šādus jautājumus piemin, sākas liels, ilgstošs tracis. Latvijā ļoti daudzi atbalsta Ukrainu, bet laika gaitā jūtams, ka netālu ritošo karu ļaudis jau sāk uztvert kā ikdienas sižetu ziņās, kā kaut ko ļoti tālu esošu. Kā rīkoties, lai drošība nebūtu tikai pārliecība, ka par to kāds parūpēsies, bet mēs turpināsim, kā ierasts?

Domājams, par to jārunā un jāspriež ģimenē. Kad Krievija iebruka Ukrainā, apspriedos ar saviem brāļiem, ko darīsim. Skaidrs, prom nebēgsim, mums ir ģimenes un saimniecības, zeme, ko nepametīsim. Drošība ir katra personiskā saprašana – ko tieši man nozīmē Latvija. Arī no Ukrainas kara pirmajās dienās daudzi aizbrauca, bet, kā esmu dzirdējis sakām, parastie cilvēki palika un savu zemi sargāja. Cilvēkam jārada pārliecība, ka šī ir viņa valsts, viņa zeme, viņa Latvija. Ja tā ir mana vērtība, es to sargāšu.

Esmu piedzīvojis tā dēvēto dzelzs priekškaru, jūtu tagadējo brīvību, kas daudziem jau šķiet pašsaprotama. Ir izaugusi paaudze, kam šķiet, ka tas viss nācis pats no sevis vai pat jau bijis.

Jāteic, ka Latviju pazīstu ļoti labi, jo LLKC ir biroji katrā novadā. Situācija ir dažāda, piemēram, alūksnieši nevar atrast divus jauniešus apmācībām, jo viņu nav. Kādreiz nebija ne mazāko problēmu šādam nolūkam atrast kaut 10 jaunus cilvēkus. Arī tas ir rādītājs, kā situācija laukos mainās.

Piemēram, it kā sīkums – Bauskas novadā organizē iepirkumu par ēdināšanu skolās tuvākajiem 4-5 gadiem, summa ir liela, bet, ja šī nauda nonāk pie poļu zemnieka, ne vietējā... Vai nu latviešu zemnieks beigs apsaimniekot laukus, vai viņš sāks darīt ko citu. Nauda, ko vajadzētu atstāt novadā, lai tieši novada cilvēkiem būtu darbs, ražošana un attīstība, aiziet citur. Mani somu kolēģi šādi formulētu jautājumu nesaprot – Somijā nav iedomājami, ka “ne vietējie” barotu somu skolēnus vietējās skolās.

Tam ir sens skaidrojums, joprojām spēkā esot lētākais piedāvājums. Ja to neizvēlēsies, atbildēs saskaņā ar virkni noteikumu, tiesību aktu utt. No ministrijām un politiķiem gan dzirdam ko citu. Kas par šādu situāciju ir atbildīgs?

Bailes no kontroles ir labs aizsegs, lai lieki nepūlētos un maz domātu. Tā ir vieglāk! Lielā daļā pašvaldību skolu vairs nav savas virtuves, uzņēmējs atved ēdamo, uzklāj galdu, nokopj, viss it kā notiek. No kurienes produkti? Tas nav svarīgi.

Ļoti labi piemēri ir Vidzemē, kur pašvaldībās ir politiskais priekšnoteikums – mēs vēlamies sadarboties ar vietējiem. Labi paziņas šai sakarā stāstīja pašu piedzīvoto: dēls mācījies skolā Valmierā, labprāt pusdienojis, viss bijis kārtībā; vecāki pārcēlušies uz citu novadu, cita skola, cits ēdinātājs – iepriekšējās kvalitātes nav, jaunietis pieradis, ka ēst dots, kā mājās.

Priecājos, ka tiek mainīta iepirkumu sistēma, pietuvināta Eiropas Savienības nosacījumiem, kas būtu tuvāka ilgtspējas principiem. Protams, Eiropā nosacījumi ir dažādi, bet no Spānijas vests kartupelis kopsummā nebūs tik labs, kā vietējais, kas audzis kaimiņu vai pašu pagasta saimniecībā. Svarīgs ir jautājums, kā atjaunot zemnieku uzticību vietējam patēriņam. Ir izveidojusies īpatna situācija, ko lieliski saprot mūsu zemkopības ministrs, pats būdams lauksaimnieks – pasaules tirgi ir pievilcīgāki un pirktspējīgāki. Ja gadās, kāda skola izdomā pirkt tikai bioloģisko pārtiku, jāatceras, ka tas ir pietiekami dārgi.

Šai ziņā labs piemērs ir Līgatnes jauno līderu skola, kur direktore visu bez starpniekiem iegādājas tieši no zemniekiem. Šai skolā jaunieši mielojas, piemēram, ar bioloģiski audzētām forelēm. Kā tas iespējams? Nav starpnieka, kas paņemtu 30-40%. Sarunā direktore minēja nozīmīgu faktu: “Runājot un vienojoties tieši ar ražotāju vai audzētāju, es lieliski iekļaujos man piešķirtajos nelielajos naudas limitos, par kuriem citi kliedz, ka neko nevarot izdarīt.” Šāda īsa piegādes ķēde savulaik bijusi labi zināma, bet nezinu, kāpēc likvidēta. Īso ķēžu tātad nav, un daudz kas (teju viss) tiek pirkts no vairumbāzēm, kas, savukārt, krājumus iepērk no lielajiem ražotājiem, kuru produkcija ļoti reti būs vietējā, ne arī tik droša. Šis ir viens piemērs, kur ļoti ceru uz pārmaiņām. Latvijas pārtikas tirgus ir liels, naudas izteiksmē mērāms miljardos, kas nav salīdzināms ar strīdiem par vienu vai otru miljonu. Ja no viena miljarda mēs dabūtu tikai pusi, mēs spētu pabarot cilvēkus slimnīcās, armijā (kas, starp citu, ir ļoti “ēdelīga”, ja tā varu vērtēt, un prasīga), un mums paliktu nauda citām vajadzībām. Tas ir stratēģijas trūkums, jo pašvaldības ne vienmēr atbild par notiekošo novados. Kolēģi Tukumā bija aprēķinājuši, ko nozīmē viens no novada citur aizskaitīts eiro – vietējiem iedzīvotājiem tas “atņem” jau divus eiro. Ja Bauskas novadā ēdinātājs nav vietējais un viņam samaksā astoņus miljonus, tas nozīmē vismaz 16 neiegūtus miljonus, kas novadam ir liela nauda.

Par šo tēmu varu runāt daudz un dikti, to esmu pētījis vismaz astoņus gadus, saprotot, ka zaudējam pozīcijas vietējā tirgū. Mums ir lieliski eksporta rezultāti, gūstam prāvus ienākumus, bet vietējais potenciāls paliek neizmantots.

Vērtējot situāciju no dažādiem aspektiem, ir pierādījies, ka mazie un vidējie zemnieki lieliski var saimniekot 100 hektāros (visvairāk zemes prasa liellopi), saimniecības gada apgrozījums ap 120 000 eiro ļauj normāli uzturēt sevi, apkārtējos un būt drošībā par zemi kā resursu. Par pēdējo runājot, es bažīgi vērtēju Latvijas lielās saimniecības, kurām nav mantinieku – kas notiks, ja šāda saimniecība nonāks tirgū? Pieļauju, kādā brīdī to piedzīvosim. Igaunijā relatīvi nesen parādījās mistisks pasaules investīciju fonds, kas zemi iegādājās, bet labi iekopto īpašumu pārvērta industriālā parkā, kam tuvumā cilvēki nevēlas dzīvot.

Noteikti jādomā par nodokļu politiku, atceroties, ka ārpus pilsētas dzīve nebūt nav lēta.

Kāda ir LLKC sadarbība ar netālo kaimiņu Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāti (LBTU)?

Izglītība man ir sāpīga tēma, jo vairāk nekā 30 neatkarības gados mūsu izglītības sistēma nav reformēta. Par reformām runā, kaut kas it kā notiek, bet nav bijis paša svarīgākā – skaidrības, kādu izglītības modeli mums vajadzētu ieviest. Līdzīgi kā veselības aprūpes sistēmā – kaķim asti nošķērē pa mazam, mazam gabaliņam, tērējot laiku.

Savulaik mācījos Dānijā, kur daudz interesējos, kā zināšanas apgūst dāņu lauksaimnieki. Dāņu zemnieki universitātēs nemācās. Tie, kas vada savas saimniecības, mācās vidējā profesionāli tehniskajā līmenī, viņus sagatavo vadīt saimniecības. Šis ir tas pakāpiens, ko pie mums Latvijā nav izdevies ne uzbūvēt, ne nostiprināt. Par to ir gudri spriests, tālāk netiekot. Mums nav skolu, kur sagatavotu cilvēkus (lopkopjus, agronomus, dārzkopjus), kas vadītu savas saimniecības. Latvijā ir 24 000 saimniecību, kas nodarbojas ar lopkopību, bet nav atbilstošas mācību iestādes.

Nesen vairāku skolu direktorus aizvedu pieredzes apmaiņā uz Zviedriju un Vāciju. Ja mūsu jaunietim jākonkurē ar zviedru vienaudzi, kas mācījies vietējā tehnikumā, mūsējie diemžēl zaudēs “vienā setā”. Zviedru topošajiem lauksaimniekiem, lai viņi apgūtu savu profesiju, tiek dots viss labākais. Lauksaimniecības skolas Latvijā, šķiet, tika netālredzīgi atdotas Izglītības un zinātnes ministrijai, lai tā kaut ko... Meža nozare Ogres tehnikumu neaizmirsa un, lai kā būtu, bet speciālistus atpakaļ saņem.

Nākamais līmenis ir universitāte. Tur skolo augstākā līmeņa vadītājus un konsultantus, arī ministriju darbiniekus. Ja absolvē to, kopumā esi mācījies vismaz 7-10 gadus. Lai man piedod citādi domājošie, manuprāt, t.s. padomju gados izglītības pakāpes bija sakārtotas labāk un tālredzīgāk.

Runājot par sadarbību ar LBTU, man ļoti nepieciešami zootehniķi, kuru nav. Jāatceras, ka Eiropa nāk ar jaunām prasībām, kur nepieciešama cita līmeņa sagatavotība, un atkal jārunā par stratēģijas trūkumu. LBTU ir svarīgs posms augstākā līmeņa vadītāju sagatavošanā. LBTU ir mana augstskola, es to vienmēr atbalstīšu un centīšos palīdzēt, bet diplomēti ekonomisti man jāsūta kvalifikācijas celšanas kursos apgūt lauksaimniecības pamatus. Jelgavā augstskolu beigušie ekonomisti savulaik bija ļoti spēcīgi lauksaimniecībā.

Runājot par pieaugušo izglītību, tā ir ļoti skarba. Ikviens klausītājs jebkurā brīdī var piecelties kājās un aiziet, ja viņam kas nešķiet svarīgs vai interesants, kālab mēs ļoti uzmanīgi un rūpīgi vērtējam lektorus, ko izvēlamies. Gadās, zemnieks ir izglītotāks par lektoriem vai konsultantiem. Meža nozare, manuprāt, ir soli priekšā pārējiem, var just, ka tā ir uz biznesu orientēta. Mežs ir ilgtermiņa bizness, kas prasa plānošanu un ilgtermiņa domāšanu.

Kā LLKC komanda tiek galā ar strīdiem par un ap meža nozari?

Bieži vien jūtamies un esam starp dzirnakmeņiem. Katram meža īpašniekam vai saimniekam ir sava dzīves un darba filozofija. Runājot pa meža nozari, vai iespējams būt vēl tuvāk dabai? Mežā nav iespējams rīkoties muļķīgi, jo katra kļūda var ļoti dārgi maksāt. Bieži redzu, ka zemes kopēji, kas domā ilgtspējīgi, ļoti rūpējas par vidi, par ceļiem, par meliorāciju. Protams, kā visur, ļoti svarīgs ir dialogs un saprātīga pieeja jautājumiem. Es daudz esmu ceļojis pa Eiropu, pabijis valstīs no mums uz rietumiem, kur tiek aizsargāts teju katrs suņuburkšķis, kas tur ir liels retums. Ja mēs Latvijā dabas vērtības uzskaitītu kārtīgi, nāktos teikt: “Ak dievs, cik mēs esam bagāti!” Atgriežoties no ārzemju brauciena lidmašīnā un skatoties pa logu, atliek nopriecāties – cik zaļi un skaisti esam! Ja vēlamies vēl kaut kur ko atrast, šķiet, tas ir tādēļ, ka kādam nepieciešama nodarbe. Visi, kas pie mums atbrauc un iepazīstas ar Latvijas dabu, uzteic mūsu vērtības, uzteic mūsu draudzīgumu videi un zaļumu. Neesmu sastapis saimnieku, kas iebilstu pret dabas vērtībām, īsti saimnieki par tām priecājas, bet atkal – trūkst saprātīga dialoga. Kas notiek tagad? Pretējais – bažījoties par iespējamām sekām, ne viens vien prasmīgs saimniekotājs ir gatavs mežu izstrādāt ātrāk, lai nebūtu jāsaskaras ar nesaprātīgu ietekmi vai noteicējiem no ārpuses.

Ja cilvēks plāno laiku, darbu un finanses un viņam ir, piemēram, 10 hektāri meža, un viņam pēkšņi kāds liedz to nozāģēt, kad laiks pienācis. Salīdzinājumam iedomājieties – jums ir divi hektāri kviešu un kāds tos liedz nokult, lai sapūst, jo “šis kāds tā ir izdomājis”. Tas nav dialogs, tā nav normāla prakse.

Nesen saskāros ar lielisku piemēru Magdeburgā (Vācijā), kur tiek aizsargāts neliels vietējais grauzējs. Vācieši saaicināja vietējos zemniekus un vietējās vides organizācijas un lika sagatavot kopīgus projektus mazā zvēriņa aizsardzībai, lai abas puses saprastu, ko tas nozīmē. Zemnieks saprata, ko tas nozīmē videi, vides organizāciju pārstāvji saprata, ko tas nozīmē zemniekam. Kopsaucējs un kompensējošie mehānismi tika atrasti. Kamēr katrs sēž savā kabinetā, labs rezultāts faktiski nav iespējams.

Vai Latvijā šāds kopīgs darbs būtu iespējams?

Noteikti! Nepieciešams sākt, atrast labus piemērus aiz robežām un lūkot, kas darāms šeit.

Droši vien sadarbībai būtu jāsākas no “apakšas” un ne ar skaļāko cilvēku iesaisti.

Jābūt datiem, skaitļiem, datos balstītiem lēmumiem, jāiesaista pētnieki.

Latvijā bieži gadās, ka cilvēki ar zinātņu doktora grādiem kādā sfērā aizmirst, ko pētījuši paši, mēģinot apstrīdēt citu nozaru pētnieku secinājumus. Apstrīdētāji lielākoties šai citā nozarē nedz orientējas, nedz saprot...

Tu daļēji skar nopietnu un plašu tēmu – kam cilvēki uzticas un ko uzklausa. Sociālo tīklu burbulis, kas veidojas, ir bīstams. Arī manu kolēģu konsultantu darbu tas ietekmē. Kāpēc uzvar populisms, ne intelekts? Populisms pamatā ir skaists, bet intelekts var būt biedējošs. Intelekts var parādīt, ka es attiecīgajā sfērā būtu dēvējams par, piemēram, ne īpaši gudru. Gadās, cilvēks, sastopoties ar intelektuālu pārākumu, jūtas pazemināts savās spējās, kālab izvēlas populistu.

Es vairāk uzticos zemniekiem, viņu datiem un praktiskajai pieredzei.

Problēma sarunāties ir arī citā līmenī, proti, kolīdz aktuāla tēma nonāk politiskajā dienaskārtībā un iespējā ko neļaut vai ierobežot, visas iepriekšējās sarunas pazūd, kā nebijušas. Ar šādu attieksmi tikt galā ir ļoti grūti, tas prasa laiku, kas jo dienas šķiet nelietderīgi tērēts.

Atkal veselas intervijas tēma. Domāju, 35 neatkarības gados mēs joprojām neesam iemācījušies demokrātiska dialoga pamatprincipus, kas ir augsti attīstīti skandināviem. Jā, viņi jautājumiem tērē daudz laika, var strīdēties ne stundām, pat dienām, bet, ja strīdi beidzas un ir panākta vienošanās, tā tiek ievērota. Šogad biju skandināvu lieluzņēmumā “Valio”, kam ir skaidri plāni jau 2050. gadam – tātad 25 gadiem uz priekšu.

Ja Latvijā vēlamies, lai no mežiem valsts ekonomiski iegūtu, ja šāda vienošanās ir bijusi, tā ir un paliek un pie šī jautājuma nav jāatgriežas. Lielās vienošanās ir svarīgas un tās domātas vismaz tuvākajiem 10 gadiem. Pie mums diemžēl ir citādi.

Jau sen šķiet, ka pie mums ilgtermiņa vīzija ir uzņēmējiem, ne valstiskā līmenī, ja palūko lielos meža nozares uzņēmumus.

Protams, jo uzņēmējiem no tā jādzīvo. Šogad realizēju kādu plānu, ko sākumā pats dēvēju par avantūristisku, proti, parādīt plašākai sabiedrībai Lizumu – izcilu Latvijas pagastu, lielisku piemēru ikvienam. Pagastā ir lieliska infrastruktūra, skola, darbavietas, no tuvējiem pagastiem cilvēkus darbā ved ar autobusiem. Pagastā saražo vairāk nekā pārējā novadā. Ja paskaties tik lielisku piemēru, saproti, cik svarīga ir vēsts – ļaujiet mums strādāt, netraucējiet! Līdzīgs modelis ir realizējams arī citur. Šur tur pie mums vēl valda mežonīgais kapitālisms, bet Lizumā, kā redzu, viss panākts ar empātiski nesavtīgu redzējumu. Ir dzirdēts sakām: “Es saražoto pārdodu ārpus Latvijas, man viena alga, kas te notiek!” Nevar būt vienalga! Tu nevari būt laimīgs, ja neesi sakārtojis savu prātu un domāšanu – jāsakārto sava sēta un tad jādodas citur.

Lizums ir lielisks pagasts, ar ko jālepojas tuvu un tālu!

Lizumā strādā “četri vaļi”, kam “apakšā” ir daudz vairāk. Tas ir mikromodelis, kam vērts pievērst uzmanību. Svarīgs ir fakts, ka Lizums ir apmēram 130 kilometrus no Rīgas, tātad reģionā, uz kuru bankas skatās neieinteresēti – “Tur mēs nekreditēsim.”

Kāda ir tava sadarbība ar meža nozares NVO?

Pats no 1994. gada darbojos Zemnieku federācijā, kas gan ir lauksaimnieku organizācija. Meža nozarē ciešāk sadarbojamies ar Latvijas Meža īpašnieku biedrību un Latvijas Kokrūpniecības federāciju. Biznesa organizācijas parasti ir ļoti pastāvīgas, uz mērķi orientētas, to pārstāvji zina, kas ir kas. Ar NVO sadarbojamies, veidojot jauno Lauksaimniecības stratēģiju. Ja skatāmies Eiropu, tur zemnieki ir nozīmīgs spēks. Jāatceras, kolīdz esi NVO, tu vairs nepārstāvi sevi, bet grupu, kas par kaut ko ir vienojusies, kas noteikti jāņem vērā. Bieži vien savas savtīgās intereses jāaizmirst un jādomā par kopējo labumu. Biedrība “Mazjūras zvejnieki” mani sauc par krusttēvu, Latvijas piekraste ir milzu bagātība, kas faktiski nīkuļo vai teju mirst. Ja aizbrauc uz līdzīgu reģionu Skandināvijā, tur dzīve mutuļo.

Šogad piedzīvoju Latvijai tipisku nelāgu pieredzi. Kādā pasākumā pārstāvis no Rīgas izdomāja, ka galvaspilsētā varētu noteikt, vai un kad piekrastes ciemā varēs tirgot saldējumu. Klau, kāpēc to nevar izlemt ciematnieki paši? Pilsoniski aktīviem cilvēkiem svarīgākais ir dialogs un vienošanās. Patlaban sarunās ar Zemkopības ministrijas pārstāvjiem cenšamies mainīt, pat lauzt, senu stereotipu – attīstības stratēģija ir jāizstrādā nozarei pašai, ne ministrijā. Ministrija ir gatava realizēt, bet jūs, aitkopji, biškopji, mežkopji u. c. sagatavojiet plānu, ko vēlaties darīt. Stratēģija visvairāk nepieciešama nozarei, ne ministrijai.

Kā un vai deputātu darbu novados ietekmē partijas vadība Rīgā?

Gribi, negribi, kaut kur un kaut kad zināmas intereses pavīd un var sajust. Pašvaldību vēlēšanas ir nosacīta mēraukla – kas varētu būt gaidāms Saeimas vēlēšanās. Kad darbojos Ulda Pīlēna biedrībā, kas bija apolitiska, varēju būt jebkuras partijas biedrs, neviens neko nepārmeta. Vairāk uzmanības tika pievērts uzņēmējdarbības gara ienākšanai politikā, ko praktiski realizēja Aiva Vīksna un Andris Kulbergs. Tas bija interesants mēģinājums iesaistīt uzņēmējus.

Man joprojām nepatīk partiju sarakstu princips novada vēlēšanās. Ja būtu iespēja kapteinim savākt labāko komandu no visiem sarakstiem... Tagad partiju iekšējā regulācija uzliek zināmu zīmogu un bieži vien to saista ar Saeimu. Novada deputāti ir tik tālu no Saeimas, cik iespējams. Indulis Emsis nesenā intervijā pauda, ka pēdējā laikā cilvēki piedalās vēlēšanās bez mērķa... un tiek ievēlēti. Ja dodies politikā, tev jābūt mērķim. Man tāds ir – novada pārvalde ir neliela (piemēru esmu noskatījis Austrijā). Novadā strādājot, man nepatīk deķīša vilkšana kādā virzienā – ja esi ievēlēts novadā, tu pārstāvi visu novadu, nevis pagastu, uzņēmumu vai organizāciju.

Bauskas novada aktualitāte – Bauskas apvedceļš.

Kad satiksmes ministrs bija Tālis Linkaits, runājot par šo jautājumu, viņš brīnījās – daudz tiekot spriests par Bauskas apvedceļu, bet tam nav augstas gatavības projekta. Iepriekšējos gados bija ideja par tā nepieciešamību, bet notika augsta līmeņa nesarunāšanās. Man ir pamatotas aizdomas, ka no Briseles nāks rīkojums: “Vajag!” un Iecavas un Bauskas apvedceļi taps, jo ir apsolīts, ka A7 būs sakārtots un tam iedalīta arī nauda.

Šķiet, mēs skaram senu aktualitāti – pilsētas un tās šķērsojoši valsts nozīmes tranzītceļi. Kam jāremontē, kas dos naudu?

Ja mēs interesētos, kāda ir Latvijas infrastruktūras attīstības stratēģija, šķietami, tādas nav. Infrastruktūras projekti būtu plānojami stipri ilgākam laikposmam – 10-20, pat 30 gadiem (patlaban plānošana notiek četru gadu periodam). Domāju, šādas lietas būtu jārisina Satiksmes ministrijai un iesaistītajiem novadiem vai pilsētām. Piemēram, iecere par t.s. Zemgales jostu – Dobele-Bauska-Aizkraukle, apbraucot Rīgu un Ogri –, ja novadi apvienotos un nāktu ar skaidru vēlmi un redzējumu, plāns sāktu kustēties.