Australijscy naukowcy leśni występują przeciw dezinformacji

Neskatoties uz teicamo Latvijas mežsaimniecības praksi, starptautisko atzinību mūsu meža zinātnei un meža nozares īstenoto ilgtspējīgo pieeju, Latvijā jau gadiem ilgi rit asas debates, kā pareizi jāsaimnieko mežos. Dažādi pašpasludināti “speciālisti”, “viedokļu līderi”, nekompetenti politiķi un marginālu nevalstisko organizāciju biedrenes un biedri agresīvi norāda mežsaimniekiem, kā un kas būtu jādara… Arī tālajā Austrālijā notiek viedokļu cīņas, turklāt bieži vien zinātnē balstītas atziņas vispār tiek ignorētas, gluži kā Latvijā…

Par vislabāko Austrālijas plašo un daudzveidīgo vietējo mežu apsaimniekošanu jau gadu desmitiem turpinājušies strīdi un valdījuši pat diametrāli pretēji viedokļi. Mežsaimniecības uzņēmumu izmantotās apsaimniekošanas metodes ir ilgstoši pētītas, pārbaudītas praksē un, protams, uzlabotas. Izcili Austrālijas meža zinātnieki, piemēram, Džons Raisons, Sadanandans Nambiars, Glens Kīle un Tonijs Bartlets ir pievērsušies cīņai pret dezinformāciju un ideoloģiju, kas apdraud Austrālijas mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu.

Ir saasinājušās debates par aktīvas meža apsaimniekošanas – īpaši koksnes ieguves – priekšrocībām un par to, kā vislabāk pārvaldīt arvien biežāko meža ugunsgrēku radītos draudus. Diemžēl agresīvo “vides aktīvistu” pretestība mežsaimniecības praksei ir kļuvusi ļoti politizēta, koordinēta, ideoloģiska un balstīta selektīvā pieejamās zinātniskās informācijas izmantošanā, bieži vien neņemot vērā reālu praktisko pieredzi. Nav brīnums, ka dažu organizāciju darboņi izmanto brutālas, histēriskas metodas, kas nereti robežojas ar terorismu.

Ir parādījusies satraucoša nespēja vai apzināta nevēlēšanās atzīt no sev tīkamā viedokļa atšķirīgus zinātniskos pierādījumus un praktisko pieredzi. Šāda tendence vērojama pat no akadēmisko aprindu pārstāvjiem. Tā nepārtraukti tiek uzturēta dezinformācija, kas iesakņojas sabiedrības attieksmē pret mežsaimniecību, meža zinātni un meža nozari kopumā.

Saskaņā ar ABARES aplēsēm jau 2016. gadā Austrālijā bija 132 miljoni hektāru vietējo mežu platību, no kuriem 28,1 miljons hektāru tiek uzskatīti par piemērotiem koksnes ražošanai valsts un privātajās zemes. Pēc vietējo ierobežojumu ieviešanas, mežizstrādei pieejamā daudzfunkcionālā publiskā meža platība bija tikai aptuveni 5 miljoni hektāru. 2015.-2016. gadā tika izstrādāti tikai 73 000 hektāru meža jeb 1,5%. Pēdējo 20 gadu laikā Austrālijā koksnes ieguve no vietējiem mežiem ir samazinājusies par 75% līdz 2,5 miljoniem kubikmetru 2023. gadā. Apjoms ir aptuveni vienādi sadalīts starp zāģbaļķiem un papīrmalku.

Austrāliešu mežzinātnieki identificē un sniedz īsus komentārus par sešām galvenajām dezinformācijas jomām, ko tendenciozās “vides organizācijas” izmanto, lai iebilstu vietējo mežu ilgtspējīgai apsaimniekošanai.

Dezinformācijas un pretrunu būtiskākās tēmas

1. Vietējo “mežu izciršana”(arī Austrālijā meža nozares pretinieki uzstājīgi lieto šo aplamo vārdkopu) ir slogs nodokļu maksātājiem

Šajā primitīvajā un ne ar ko nepamatotajā pieejā netiek ņemts vērā fakts, ka meži, kuros notiek mežizstrāde, lai iegūtu tautsaimniecībai nepieciešamos kokmateriālus, tiek apsaimniekoti daudzfunkcionāli. Kokapstrādes un ar to saistītās ražošanas nozares nodrošina ievērojamu nodarbinātību un rada ļoti būtisku ekonomisku labumu lauku kopienām. Piemēram, Jaundienvidvelsā 2023. un 2024. gadā vietējo mežu apsaimniekošana akumulēja 29 miljonu ASV dolāru lielus ienākumus, 23 miljoni ASV dolāru no šīs summas tika iztērēti “sabiedrības vajadzību” nodrošināšanai. Aptuveni divos miljonos hektāru valsts mežu tika ieguldīts ceļu, tiltu un sliežu ceļu uzturēšanai, ugunsdrošības nodrošināšanai, tīra ūdens ieguvei un rekreācijas objektiem, lai veicinātu vietējo kopienu labklājību un tūrisma attīstību.

Ernest and Young veiktais pētījums par 2021.-2022. gadu liecina, ka vietējo mežu un lapu koku plantāciju apsaimniekošanā un koksnes pārstrādē visā Jaundienvidvelsā tika nodarbināti gandrīz 9000 cilvēku un radīti aptuveni 2,9 miljardi ASV dolāru bruto ieņēmumu. Vietējie meži nodrošināja vairāk nekā 75% šo ieguvumu. Turklāt, labi apsaimniekoti vietējie meži garantē arī ievērojamu ūdens daudzumu reģionālajām kopienām, apdzīvotām vietām un pilsētām. Ja vietējo mežu apsaimniekošanas kompānijas saņemtu ienākumus no šī ūdens realizācijas, tās kļūtu par ļoti, ļoti rentabliem uzņēmumiem.

Arī aizsargājamo mežu, nacionālo parku un rezervātu apsaimniekošanai ir nepieciešams ievērojams valsts finansējums, kas var būt lielāks, rēķinot uz hektāru, nekā apsaimniekotiem daudzfunkcionāliem saimnieciskajiem mežiem, kur ieņēmumi no koksnes pārdošanas sedz daļu apsaimniekošanas izmaksu.

2. Mežizstrāde ir “mežu izciršana” un “mežu iznīcināšana”

Kritiķi bieži un tīši, un apzināti dezinformē, apgalvojot, ka mežizstrāde ietver intensīvu koku izvākšanu no “veciem” mežiem ar augstu dabas aizsardzības vērtību, lai gan jau gadu desmitiem ilgi visi meži ir atjaunojušies gan pēc iepriekš veiktas mežizstrādes, gan meža ugunsgrēka, ja tāds attiecīgajā platībā ir bijis. Mežizstrāde ir atļauta tikai plānveidīgi un precīzi noteiktos nelielos mežu nogabalos. Nepatiesi tiek apgalvots, ka mežizstrāde izraisa pastāvīgu mežu izzušanu (atmežošanu), lai gan saskaņā ar tiesību aktos noteiktajām meža apsaimniekošanas prasībām katrs izstrādātais hektārs ir efektīvi un noteiktā kārtībā jāatjauno.

Atjaunošanas metodes ir labi izpētītas un piemērotas. Rezultāti pastāvīgi tiek uzraudzīti, lai vajadzības gadījumā varētu veikt koriģējošus pasākumus. Pašlaik, lielākoties, vietējos mežos tiek veiktas izlases cirtes. Ilgtspējīga mežizstrāde nav “meža izciršana”, taču joprojām turpinās ļaunprātīga, nepārtraukti uzturēta naidīga propaganda, kas ilgtspējīgu mežizstrādi un meža atjaunošanas praksi pielīdzina “meža izciršanai” (tāda pati dezinformācija, kā pie mums, Latvijā). Meži ir atjaunojams dabas resurss. Daudzgadīgu mežu atjaunošana ainavā nodrošina lielāku dzīvotņu daudzveidību vietējiem dzīvniekiem un augiem.

3. Vietējo mežu “izciršana” kaitē mežu ekoloģijai, jo īpaši apdraudētajām sugām

Kritiķi apzināti ignorē zinātniskos pierādījumus un ievērojamās pūles un ieguldījumus, lai piemērotu zinātniski pamatotas mežizstrādes metodes, mazinot negatīvo ietekmi uz mežu un vidi kopumā. Piemēram, Jaundienvidvelsas Primary Industries veiktajā pētījumā par koalu populāciju monitoringu 224 vietās septiņu gadu laikā secināts, ka labi pārvaldīta koksnes ieguve un/vai zemas bīstamības ugunsgrēki nesamazina apdzīvotības rādītājus. Mežizstrādes noteikumi “koalām nodrošināja pietiekamu un labvēlīgu biotopu, lai saglabātu to blīvumu uzreiz pēc izlases mežizstrādes un 5-10 gadu laikā pēc intensīvākas mežizstrādes”.

Nesen veiktie aviācijas apsekojumi liecina, ka koalu blīvums un apdzīvotība ir līdzīga gan nacionālajos parkos, gan blakus esošajos mežos, kuros notiek mežizstrāde. Tas liek apšaubīt ierosinātā Lielā koalu nacionālā parka (Greater Koala National Park, GKNP) izveides nepieciešamību Jaundienvidvelsas ziemeļaustrumos. Nesenie CSIRO veiktie plašie pētījumi Ziemeļu Jaungvinejas pavalsts ziemeļu daļā arī liecina, ka koalu skaits var būt līdz pat 10 reižu lielāks nekā lēsts iepriekš. Tas, savukārt, liecina, ka koalas šajā reģionā nav jāuzskata par “apdraudētām”.

Plaši un intensīvi meža ugunsgrēki ir daudz lielāks drauds meža bioloģiskajai daudzveidībai nekā mežizstrāde vai kurināmā dedzināšana. Ugunsgrēkos 2019. un 2020. gadā gāja bojā miljardi vietējo dzīvnieku un ievērojami samazinājās daudzu apdraudēto sugu populācijas. Papildus postījumiem veģetācijai un kaitējumam savvaļas dzīvniekiem, augstas intensitātes ugunsgrēki izraisa lielu augsnes eroziju un, protams, bojā ūdensteces un ūdens kvalitāti. Kaitējums videi var saglabāties gadu desmitiem vai gadsimtiem, savukārt “vides aktīvisti” un “pseidoekologi” parasti par to aizmirst drīz pēc ugunsgrēkiem.

4. Paplašinot plantācijas, var ātri un viegli aizstāt koksni, ko pašlaik iegūst vietējos mežos

Ir ārkārtīgi naivi apgalvot (kā tas bieži tiek darīts), ka visu Austrālijā nepieciešamo koksnes produktu ražošanai ir viegli pāriet uz plantāciju saimniecībām. Pēdējo desmit gadu laikā lapu koku plantāciju platība ir samazinājusies. Tas noticis galvenokārt tāpēc, ka plantāciju zemi atkal izmanto lauksaimniecībā. Skujkoku plantāciju platība pēdējo 30 gadu laikā nav mainījusies. Austrālijā ir nopietns, joprojām pieaugošs koksnes trūkums, kas kavē un sadārdzina jaunu māju būvniecību. Ņemot vērā vērienīgos valsts plānus “mājokļu krīzes” risināšanai, šī problēma saasināsies vēl vairāk. Meža un koksnes produktu pētījumi Austrālijā liecina, ka līdz 2034. gadam ir jāuzbūvē aptuveni 2,5 miljoni jaunu mājokļu, lai spētu tikt līdzi iedzīvotāju skaita pieaugumam un apmierinātu augošo pieprasījumu. Prognozēts, ka koksnes piedāvājuma deficīts tiks segts vai nu ar importu, vai izmantojot tēraudu vai betonu, kas rada ļoti lielas oglekļa emisijas. Apgalvojumi, ka papildu būvmateriālus var viegli iegūt no esošajām vai jaunām plantācijām, ir kļūdaini un nereāli.

Neskatoties uz to, ka pēdējās divās desmitgadēs koksnes piegāde no vietējiem mežiem ir samazinājusies par aptuveni 75%, plantāciju paplašināšanās nekādā veidā nav stimulēta. Ir grūtības nodrošināt piemērotu zemi, kopienas atbalstu un privātus ieguldījumus, lai šo paplašināšanos nodrošinātu, turklāt starp plantāciju ierīkošanu un zāģbaļķu ieguvi paiet aptuveni 20-30 gadi, kas rada būtiskus finansiālus un loģistikas šķēršļus. Nav reāli pieņemt, ka privāto lapu koksnes plantāciju nozari varētu mainīt ar ko citu, ja plantācijas izveidoja, lai apmierinātu uzņēmējiem ienesīgākā eksporta tirgus vajadzības. Arī galvenās stādītās eikaliptu sugas nav piemērotas komerciālai zāģbaļķu ražošanai.

Mežizstrādes samazināšanas palielina importu. Saskaņā ar Forest and Wood Products Australia aplēsēm lapu koksnes imports uz Viktorijas pavalsti 2019.-2023. gadā palielinājās par 40%, tas notika pēc paziņojuma par vietējā lapu koksnes plantāciju sektora slēgšanu. Lielāko daļu zāģmateriālu importēja no Brazīlijas, Indonēzijas, Malaizijas, Ķīnas un ASV.

5. Mežizstrāde un plānotā kontrolētā dedzināšana palielina “meža degtspēju” un meža ugunsgrēku risku

Plaši savvaļas ugunsgrēki nopietni apdraud dzīvības un īpašumus, kā arī lielāko daļu meža vērtību – augsni un ūdeni, oglekļa krājumus, koksnes apjomu, bioloģisko daudzveidību utt.. Pēc t.s. melnās vasaras ugunsgrēkiem Austrālijas dienvidaustrumos ir atjaunojušās miljoniem hektāru lielas blīvi augošu eikaliptu un akāciju platības. Austrālijas mežsaimniecībā ir metode, ko sauc par “plānoto kontrolēto dedzināšanu.” Tās kritiķi apgalvo, ka šādas platības daudzus gadu desmitus būtu apsaimniekojamas bez turpmākas koksnes ieguves vai plānotās kontrolētās dedzināšanas. Skaidrs, ka, pieņemot šādu stratēģiju, valstī krasi palielināsies meža ugunsgrēku draudi (kas ietekmēs gan vietējās kopienas, gan ekosistēmas).

Informatīvajā apritē pastāvīgi uzturētais apgalvojums, ka vietējo “mežu izciršana” palielina “meža degtspēju” un līdz ar to arī augstas intensitātes meža ugunsgrēku riskus, ir kategoriski noraidīts trīs detalizētos pētījumos par ugunsgrēku intensitāti un izplatību “melnās vasaras” meža ugunsgrēku laikā 2019. un 2020. gadā. Šie pētījumi pierāda, ka iepriekš veiktā mežizstrāde ļoti maz ietekmējusi meža ugunsgrēku izcelšanās faktorus un mērogus Austrālijā.

Nesenā “teorija”, kurā apgalvots, ka plānotā kontrolētā dedzināšana nepalīdzot uzgunsgrēku ierobežošanai, bet gan veicina zemsedzes ugunsnedrošību un padara eikaliptu mežus degtspējīgākus, tika pamatoti kritizēta. Mežsaimniecības asociācijas publicētajā 2025. gada pārskatā secināts, ka pierādījumi dabā neapstiprina šādus apgalvojumus, jo ilgstoši nededzinātās platības deg ļoti intensīvi, bet platībās, kurās regulāri tiek veikta plānota kontrolētā dedzināšana, gandrīz nav zemsedzes, kas veicinātu degšanu. Stratēģiski pielietota plānota kontrolētā dedzināšana ir svarīga pasākumu kopuma sastāvdaļa, lai pārvaldītu intensīvu meža ugunsgrēku risku un ietekmi Austrālijas mežos.

Plānotas kontrolētās dedzināšanas pretinieki aizstāv tikai reaģēšanas pasākumus krūmu ugunsgrēku pārvaldībai kā saglabāšanas stratēģiju. Šāda stratēģija ir izmēģināta ASV rietumu mežos, kas ir “pielāgoti” ugunsgrēkiem. Tur gadu desmitiem tika īstenota noteikta ugunsgrēku ierobežošanas stratēģija. Šobrīd tā ir atzīta par neveiksmīgu, jo ir negatīvi ietekmējusi mežu veselību un pēdējās desmitgadēs plaši izplatījušies postoši meža ugunsgrēki. Tagad plaši tiek ieviesta zemas intensitātes kontrolēta dedzināšana un blīvu mežaudžu retināšana, kā arī tiek veikta mehāniskā kurināmā samazināšana. Viens no vadošajiem ASV ekologiem žurnālā Nature skaidroja, ka “meža ugunsgrēku ierobežošana ugunsbīstamās sistēmās ir ļoti nepareiza un neilgtspējīga dabas aizsardzības stratēģija”.

6. Mežizstrāde rada lielas oglekļa emisijas un kaitē klimatam

Lai ticami un iespējami pilnīgi novērtētu ar mežistrādi saistīto oglekļa bilanci, jāpiemēro pilna aprites cikla analīze (LCA), sistēma, kurā ņemtas vērā oglekļa krājumu izmaiņas laikā mežizstrādes vietā: oglekļa emisijas, kas saistītas ar meža apsaimniekošanu un mežizstrādi, transportēšanu un novākto koksnes produktu (HWP), pārstrādi; oglekļa uzkrāšanos koksnes produktos ekspluatācijas laikā un utilizācijā; visas oglekļa emisijas, kas ietaupītas, izmantojot atlikumus enerģijas ražošanai, kas citādi tiktu ražota, sadedzinot fosilo kurināmo; ieguvumus, ko dod koksnes aizstāšana ar oglekļietilpīgākiem materiāliem būvniecībā, piemēram, tēraudu, alumīniju vai betonu, un no ārzemēm ievestu koksnes produktu oglekļa pēdu, lai aizstātu vietējo produkciju.

2024. gadā sagatavotā plašā pārskatā konstatēts, ka līdz šim tikai vienā Austrālijā veiktā pētījumā izmantota pilna oglekļa aprites cikla analīze, kurā secināts, ka ilgtspējīgi apsaimniekotu vietējo mežu izstrāde un turpmāka meža biomasas izmantošana HWP vai enerģijas ražošanai var dot pozitīvu ieguldījumu valsts neto oglekļa emisiju samazināšanā. Citi pētījumi, kuros apgalvots, ka vietējo mežu izstrāde palielina neto oglekļa emisijas, ir vai nu nepilnīgi, vai tajos izmantoti neatbilstoši parametri, lai novērtētu kopējās oglekļa bilances komponentus, vai arī pārvērtēti oglekļa pieauguma tempi vecākos mežos un neizstrādāto mežu spēja ilgtermiņā uzkrāt oglekli, ko apdraud meža ugunsgrēki. Attiecīgi ir nepietiekami novērtēti koksnes ieguves un izmantošanas radītie ieguvumi, kas novedis pie kļūdainiem secinājumiem un tiem sekojošas agresīvas propagandas, ka “mežizstrādes pārtraukšana nodrošinātu labākus oglekļa piesaistes rezultātus nekā ilgtspējīga apsaimniekošana”, kas ietver koksnes ražošanu tikai atsevišķās teritorijās.

Šie secinājumi nozīmē, ka priekšlikumam izstrādāt jaunu INFM (Improved Native Forest Management) metodoloģiju, lai novērtētu oglekļa emisiju ietaupījumu, ko rada mežizstrādes pārtraukšana vietējos mežos, trūkst jebkādas zinātniskas loģikas. Metodes izstrādi ir atbalstījis Jaundienvidvelsas valdības Klimata pārmaiņu, enerģētikas, vides un ūdens departaments. Austrālijas federālā valdība ar Emisiju samazināšanas nodrošināšanas komitejas starpniecību ir noteikusi prioritāti tās turpmākai izstrādei. Apgalvojumi, ka pilnīgs aizliegums izstrādāt vietējos mežus ļaus iegūt lielu daudzumu naudas izteiksmē izteiktu oglekļa kredītu, ir iedomāti.

Secinājumi

Vietējo mežu ilgtspējīgai apsaimniekošanai un atbalstam tiek izmantota informācija no daudzos gadu desmitos veiktajiem pētījumiem un praktiskā pieredze. Neraugoties uz to, atrodas ļaudis, kas joprojām aizstāv pilnīgu vietējās mežizstrādes aizliegumu, nepatiesi norādot, ka “zinātne to pamato”. “Teorētiskie” apgalvojumi, ka koksnes ieguve palielina meža ugunsgrēku intensitāti, izraisa lielākas oglekļa emisijas, samazina sateces baseinu ūdens daudzumu un apdraud koalas, ir noraidīti vairākos detalizētos zinātniskos pētījumos iepriekšējo gadu laikā. Pēdējo 60 gadu laikā ir attīstījusies stratēģiski plānotas kontrolētas dedzināšanas izmantošana Austrālijā, kā daļa no pieejas integrētai ugunsgrēku pārvaldībai. Tas, savukārt, palīdz savlaicīgi ierobežot un mazināt savvaļas ugunsgrēku ietekmi un uzlabot ugunsdzēsēju drošību.

Mežsaimnieku rīcībā ir zināšanas, praktiskās iemaņas un atbilstošs tiesiskais regulējums, lai ilgtspējīgi apsaimniekotu vietējos mežus, tostarp, lai veiktu koksnes ieguvi nelielās, rūpīgi izvēlētās platībās. Lielākajai daļai izstrādāto vietējo mežu tagad tiek veikta ilgtspējības sertifikācija, izmantojot labākās starptautiskās prakses metodes. Lauku kopienas un valsts var gūt labumu dažādos veidos, pieņemot zinātniski pamatotu politiku un apsaimniekošanas praksi. Meža apsaimniekošanas prakse, kādu lieto, piemēram, Tasmānijā, ir pasaulē plaši izmantota un nodrošina pastāvīgus uzlabojumus mežsaimniecībai.

Sabiedrībai, politikas veidotājiem un politiķiem būtu jāuzmanās no aizvien pieaugošās selektīvās un nelīdzsvarotās zinātnes atziņu izmantošanas, kas bieži tiek ietērpta ideoloģijā, lai veicinātu pret mežsaimniecību vērstus uzskatus.

*ABARES, The Australian Bureau of Agricultural and Resource Economics and Sciences. Austrālijas Lauksaimniecības un resursu ekonomikas un zinātnes pārvalde ir Austrālijas valdības Lauksaimniecības, zivsaimniecības un mežsaimniecības ministrijas pētniecības struktūrvienība.Tā uzdevums ir sniegt profesionāli neatkarīgus datus, pētījumus, analīzi un konsultācijas, kas palīdz pieņemt publiskos un privātos lēmumus par Austrālijas lauksaimniecību, zivsaimniecību un mežsaimniecību.