Vai pakāpenisko ciršu atgriešanās mežsaimniecības domāšanā un praksē palīdzēs padarīt to dabai tuvāku?

Labā vai pat izcilā Latvijas meža institūta “Silava” un Meža pētīšanas stacijas sadarbība šogad palīdzēja izveidot vairākus (vismaz 3) interesantus mežzinātnes notikumus – meža nozares seminārus par pakāpenisko ciršu koncepta reabilitāciju mežsaimniecības praksē. Semināri notika pavasarī, pat vēlīna sniega apstākļos, iesaistot gan meža nozares studentus, gan nozares augstākās vadības darbiniekus, gan meža īpašnieku pārstāvjus Meža īpašnieku biedrības veidotā un aicinātā seminārā.

Attālināti sekojot norisēm meža nozarē, arī meža zinātnieki ir pamanījuši dažādus draudus jeb, maigāk sakot, izaicinājumus, ar kuriem mums Latvijā būs jāsaskaras Eiropas Savienības zaļā darījuma (angl. deal) jeb, precīzāk sakot, tā vietējo interpretāciju kontekstā. Tautas valodā šo sajūtu var apzīmēt ar vārdiņu “bažas”. Tās nedaudz palielināja nesen portālā Delfi lasāmā Eiroparlamenta deputātes Ineses Vaideres publikācija “Dabas izsmelšana vai atjaunošana”, kurā cita starpā atrodama intonācija par it kā bioloģiski nevērtīgu Latvijas meža ekosistēmu (“... publicētie dabas skaitīšanas dati iezīmē problēmas mežos – bioloģiski vērtīgi ir tikai 10% no Latvijas mežiem, un tos arvien vairāk aizstāj kailcirtes”).

Neapšaubot ikviena Eiroparlamenta deputāta kā sabiedrības spoguļa kompetenci un augsto pozīciju, kas nekad nebūs sasniedzama Latvijas zinātniekiem, šāda intonācija, pat neprasot un negaidot iedziļināšanos detaļās, ir visai pārsteidzoša. Iespējams, meža darbiniekiem tā pat ir nomācoša. Ne tikai tādēļ, ka Latvijas meža zinātnes ietvarā dažādi kritēriji, pēc kuriem tiek vai ir tikusi noteikta Latvijas meža “bioloģiskā vērtība”, nekad pat nav apspriesti. Iespējams, esam bijuši pārliecināti, ka ikviena dzīva mežaudze, tostarp jaunaudze, ir un būs bioloģiska un cita veida liela vērtība mūsu valstij. Tādēļ varbūt nav bijis nozares pieprasījums pēc zināšanām un analītiskas, datos balstītas, pieejas šo kritēriju vērtējumā.

Latvijas sabiedrības daļas nekritiska nosvēršanās “nelabvēlīgā stāvoklī esošas dabas” virzienā raksta autoram atsauca atmiņā bērnībā lasīto brīnišķīgo zviedru rakstnieces Lindgrēnes pasaku par Sālsvārnas salas vasarniekiem. Pasakā darbojās maza meitenīte Stina, kura brīvajos brīžos dresēja pieradinātu kraukli, vārdā Kalle. Stinas apņēmība bija iemācīt kraukli runāt, precīzāk, izteikt vārdus “liecies baļļā”. Beigās Stinai bija izdevies izvilināt no kraukļa pāris ķērcienus, ar lepnumu varot visiem stāstīt, ka viņš prot runāt! Autore neslēpa, ka tikai cilvēks ar ļoti dzīvu fantāziju varēja no šiem ķērcieniem izlobīt vārdus “liecies baļļā”, un Stinas fantāzija noteikti bija dzīva.

Ikdienā vērtējot Latvijas mežus profesionālā darba ietvaros, raksta autoram ir pārliecība, ka tikai cilvēki ar ļoti dzīvu fantāziju var nonākt pie viedokļa par Latvijas dabas, īpaši 90% mežu, atrašanos nevērtīgā stāvoklī, īpaši salīdzinājumā ar aktīvo Rietumeiropas zemju situāciju.
Lasīt visu rakstu:
https://www.delfi.lv/news/versijas/jurgis-jansons-vai-pakapenisko-cirsu-atgriesanas-mezsaimniecibas-domasana-un-prakse-palidzes-padarit-to-dabai-tuvaku.d?id=55813002