Trīs naži un augstprātības kultūra Eiropā

Gāju pa Brodveju un satiku paziņu no laika, kad ar viņu trenējāmies karatē skolā. Viņa bija izbrīnīta, mani pēkšņi ieraugot, un vaicāja, kā tad man klājoties. Pavēstīju, ka Latvijā man iznākusi pirmā dzejoļu grāmata. “Vai tā nopērkama “Barnes & Nobles”?” (lielākais grāmatu veikalu tīkls ASV), viņa jautāja un lūkojās uz mani it kā no augšas. Teicu, ka grāmata taču ir latviski. Tā arī šķīrāmies, bet nojaušamā sarunas biedrenes attieksme – ja kaut kas nav publicēts angliski, tad tas vispār nevar būt nozīmīgi – bija nepārprotama.

Francijā man ir paziņas, izglītoti ļaudis, kurus mēdzu satikt pāris reižu gadā Parīzē vai Rīgā. Ticat vai ne, bet daži no viņiem ilgu laiku nespēja atcerēties, ka Latvijā valsts valoda ir latviešu, nevis krievu. Šī franču vai krievu impēriskās vēstures dīvainā blakne – nespēja uztvert salīdzinājumā ar pašu kultūru mazāku kultūru vai valodu – ir visai izplatīta parādība.
Izmantota oir.mobi fotogrāfija