Šis gads nav tipisks… Intervija ar Jāni Ķirsi, Mežkopības darbu veicēju asociācijas valdes priekšsēdētāju

Mežkopības darbu veicēju asociācijas (MDVA) stendu pamanījām šogad pavasarī “Meža dienās” Tērvetē, kad arī vienojāmies par tikšanos nelielai sarunai.

Joprojām esam “jauni un zaļi”, pagaidām bez īpašas publicitātes un bez saprotama ārējā veidola. Ja tā varu sacīt, mēs pārstāvam vai darbojamies mežā, kura vecums ir no 1 līdz 20 gadiem, iestādām, kopjam, izkopjam jaunaudzes, pļaujam zāli, aizsargājam utt.

Asociācijā pagaidām esam septiņi uzņēmēji. Uz nākamo sarunu kārtu ar “Latvijas valsts mežiem”, kas plānota novembrī, ceru, mūsu būs trīstik, jo katram biedram uzdots piesaistīt vēl divus biedrus. Es neesmu no lielākajiem uzņēmējiem, bet man šķita pareiza iniciatīva kārtis likt kopā, spēkus apvienot, lai lietas risinātu.

Mežkopības darbi notiek visā Latvijā.

Patlaban pārstāvam lielu daļu Latvijas, ja runājam teritoriālā ziņā – Lubāna, Valmiera, Ogre, Rīga, Saldus, Stende. Mūsu asociācija veidojās, apvienojoties uzņēmējiem, kas strādā un sadarbojas, un kalpo “Latvijas valsts mežiem” (LVM). Kā zināms, “Latvijas valsts meži” apsaimnieko pusi mūsu valsts mežu. Situācija ar mežkopības darbiem būtu raksturojama īsi – jo jauns gads, jo atšķirīga. Ir bijuši gadi, kad situācija ar iepirkumu par mežkopības darbiem bijusi pagalam neveiksmīga, ir bijuši sekmīgāki gadi, bet, saskaroties ar problēmām, kas skar teju visus pakalpojuma sniedzējus, sākām runāt, secinot, ka spēki jāapvieno un jārunā gan par sadarbības formu ar LVM, gan plašāk. Dzinulis tam visam bija sajūta, ka mūsu uzņēmējdarbības intereses kaut kādā ziņā ir apdraudētas, kaut kas nenotiek īsti godīgi vai notiek mums nesaprotami. Par apvienošanos runājām teju gadu, viegli negāja, līdz lielākie darbu veicēji (lielākie uzņēmāji) saprata – kauliņi tomēr jāmet kopā un jāvienojas.

Piemēram, sarunājoties ar LVM, līdz šim braucām katrs atsevišķi, gadījās, mūs nesadzirdēja, ceram, ka asociāciju, kā lielāku kopumu, sadzirdēs. Otra lieta, kas ir svarīga – mūsu darbinieki (nodarbinātie). Augstākajā darbu intensitātes posmā (kas parasti ir vasaras, rudens mijā – augustā, septembrī), kad vienlaikus rit gan meža kopšanas, gan aizsardzības darbi, gan ir interese arī par jaunaudžu kopšanu, mums nepieciešams maksimāli daudz cilvēkresursu, proti, darbaroku. Ļoti daudzi no šais darbos nodarbinātajiem cilvēkiem ir ar dažādām bēdām vai likstām, piemēram, viņiem ir tiesu izpildītāju slēgti vai kontrolēti konti, parādi, atkarības. Bet – šie cilvēki ir, viņi strādā mežā, un viņi mums ir nepieciešami.

Vai runa ir par slēgtajiem personiskajiem vai uzņēmumu kontiem?

Par personiskajiem. Šis jautājums laiku pa laikam parādās publiskajā telpā, minot dažādus skaitļus, lēšot, ka ap 40 000 vai vairāk cilvēku Latvijā tiek nodarbināti nelegāli. Daļa varbūt ir ārzemēs, daļa noteikti ir mežā, un daļa noteikti ir mūsu sfērā. Tā tas ir. Cilvēki ar atkarībām noteikti ir neregulāri nodarbināti un nodarbināmi, jo atkarības “nes līdzi” krietni vieglprātīgāku attieksmi pret uzturlīdzekļu nomaksu vai citām finansiālām saistībām. Situācija nav vienkārša, bet, vēlreiz uzsvēršu, šādi cilvēki ir, un mēs viņus ignorēt nevaram.

Kāds varētu būt situācijas risinājums? Mūsuprāt, būtu nepieciešams paplašināt sezonas laukstrādnieku jēdzienu un nodokļa piemērošanu (ko mēs redzētu kā zemkopībā (arī mežsaimniecībā) nodarbināto vai zemkopībā neregulāri nodarbināto nodokli), ko pielīdzinātu mikrouzņēmuma nodoklim – 25%. Piemēram, cilvēks ar atkarībām, kas divas nedēļas strādā, divas pazūd, varētu būt nodarbināms šādā režīmā, ja šai procesā neiesaistās tiesu izpildītāji. Vīri, kas līdz šim darbojušies nelegāli, pārietu legālajā zonā. Asociācijā runājām, ka šis būtu viens no mūsu mērķiem, jo šādi cilvēki ir nelegāli nodarbināti jau daudzus gadus un, kaut lēnām, bet viņus vajadzētu dabūt vismaz pelēkajā zonā.

Kopā savelkot, mūsu asociācijas divi galvenie uzdevumi patlaban būtu – strādāt ar meža īpašniekiem un meža apsaimniekotājiem, skaidrojot mūsu skatījumu uz meža apsaimniekošanu utt. Jāpiemin, ka noteikti apspriežamas būtu arī taupības lietas, jo, kā zināms, taupības process skars arī “Latvijas valsts mežus”. Dažas pārmaiņas jau redzam, jāskatās, kas sekos, par ko esam bažīgi. Ja varam tēlaini salīdzināt koka dzīvi ar cilvēka dzīvi, izskatās, ka nu sākam taupīt uz bērnudārznieku rēķina – varam kopt retāk, varam aizsargāt mazāk, kaut ko neaizsargāsim nemaz. Kā būs tālāk? Vai meža dzīvnieki to ņems vērā un postīs mazāk? Kā zināms, premjerministre runā par taupīšanu, secīgi, lielākas naudas ieplūšanu valsts budžetā, un, ja mežos jātaupa, tas noteikti skars arī mūs.

Protams, mūsu darbs neveido lielāko LVM izdevumu pozīciju (tie varētu būt ap 30 milj.), bet jūtam, ka aizsardzības darbi – galotņu smērēšana, miglošana – iet mazumā, jo uz tiem it kā var ietaupīt.

Kādas ir iepriekšminētās sadarbības problēmas?

No “Latvijas valsts mežu” skatu punkta raugoties, uzņēmums vēlas diversificēt pakalpojumu sniedzējus, konkursa rezultātā “iegūstot” lielāku uzņēmēju skaitu, kas šos pakalpojumus veic. Realitāte dabā mazliet atšķiras – Latvijā ir spējīgi vadītāji un darbu organizētāji, kas lieliski var gan organizēt, gan paveikt. Tā kā ir noteikti limiti, cik lielu darbu apjomu iespējams piešķirt vienam pretendentam,– ir uzņēmēji, kas ķeras pie riska diversifikācijas, veidojot uzņēmumus sievai, brālim, tuvākajam kompanjonam utt.; tā veidojas uzņēmumu grupas, ko savukārt LVM un Konkurences padome vēlas no piedalīšanās konkursā izslēgt.

Bija gads, kad šai situācijai piegāja ļoti nopietni, bet... manuprāt, būtu jāatzīst fakts, ka uzņēmums ar, tā sakot, labi uzaudzētiem muskuļiem spēj darbus labāk paveikt nekā ļoti mazs uzņēmējs. To mēs mēģinām skaidrot, ka mazpieredzējis cilvēks mežā vispirms būtu apmācāms, “apbružājams” un tad laižams darbos viens... Kaut kas šai sitācijā ir mainījies, absolūtam jaunpienācējam vairs nedod 700 ha, bet, piemēram, 200-300 hektārus.

Ar to vēlos sacīt, ka diversifikācija bieži vien ir mākslīga, lai faktiski darbs nereti notiek ar vienu uzņēnēmu, kas koordinē trīs, četrus saistītos uzņēmumus. Ja darbi tiek paveikti un “viss notiek”, kālab ir nepieciešami šādi mākslīgi ierobežojumi? Ko tas dod? Mūsuprāt, limiti būtu palielināmi, ja uzņēmējs ar attiecīgo apjomu sekmīgi tiek galā. Pats, būdams uzņēmējs, lieliski zinu, ka ir reizes, kad būtu gatavs būt apakšuzņēmējs, ja sarunas noritētu elastīgāk; stingrais iepirkums, stingrais uz iepirkuma noteikumiem balstītais līgums, kad par nestandarta darbiem un nestandarta apstākļiem nav iespējams saņemt papildsamaksu, mazajam uzņēmējam rada nopietnas problēmas, savukārt, lielais parasti situāciju kaut kā var līdzsvarot.

Vai līgumos nestandarta situācijas netiek iekļautas?

Ļoti maz un ļoti reti.

Slapjā vasara, kā zinām, ļoti ietekmējusi lauksaimniekus, arī mežsaimnieki sūrojas par slapjumu un ne tikai.

Piekritīšu, nekā iepriecinoša – zāle aug griezdamās, agrotehnika buksē, izdarīt var maz, apstākļi mežos ir patiesi smagi, savukārt, līgumi ir fiksēti, neko pārskatīt nevar. Faktiskie darba darītāji lieto teicienu – bada gads.

Lauksaimniecībā ir izsludināta ārkārtas situācija. Vai tas nekādi neskar situāciju un darbus mežā?

Atkārtošos, gads nav tipisks. Mēs gan vēl neesam domājuši, ka kaut ko varētu panākt vai mainīt, izmantojot ārkārtas situāciju, neteikšu arī, ka būtu noticis kas katastrofāls, jo darbi notiek, bet krietni lēnāk.

Nesen, pirms diviem gadiem bija ļoti sausa vasara, gan darbu bija mazāk, gan tie ritēja raiti, gan nopelnīt varēja pietiekami labi. Tas būtu dēvējams par līdzsvaru.

Cik uzņēmumu nodarbojas ar mežsaimniecības darbu veikšanu minētā vecuma (1-20 gadi) mežos?

Saistībā ar “Latvijas valsts mežu” izsludināto konkursu redzam vairāk nekā 200 uzņēmumu, asociācijas dibināšanas laikā lēsām, ka mūsu sfērā varētu būt nodarbināti kādi 1500 cilvēki. Tas ir ļoti vispārējs aprēķins. Saprotams, esam cieši saistīti ar mežizstrādātājiem t.s. pamežniekiem, kas darbojas ar harvesteriem. Ja viņiem darbu apjoms krītas, pameža kopēji piesakās darbā pie mums. Šogad to jutām.

Vai par nodarbinātību un nodokļu jautājumiem ir runāts ar Zemkopības ministrijas pārstāvjiem?

Jau minēju, ka esam jauna asociācija un darbojamies samērā vilņveidīgi – kāds jautājums aktualizējas, mēs to risinām, nāk nākamais, ķeramies pie tā utt. Ar Zemkopības ministriju vēlamies risināt jau minēto neregulārās nodarbinātības jautājumu. Piebildīšu (un par to ir prieks), ka dažs labs jautājums, kas šķita aktualizējams vēl pirms dibinājām asociāciju, jau ir sakārtots. Tā sakot, kad nācām kopā, secinājām: “Re, šī lieta bijusi svarīga vēl kadam!”

Trešais jautājums būtu par mūsu sfēras sakārtošanu vai pašattīrīšanos. Mūsuprāt, tas varētu būt PEFC sertifikācijas ceļš. Pirmās sarunas ar šīs jomas speciālistiem jau ir notikušas, kad secinājām, ka mūsu pašu gatavība vēl nav gluži tāda, kā vajadzētu.

Aicinot biedrus mūsu rindās, esmu saņēmis arī dažu labu atteikumu.

“Nāksi pie mums?” “Paskatīšos, kā jums sekmēsies. Pagaidām nav lielas jēgas.”

Protams, uz lietām var skatīties arī šādi, bet, manuprāt, kopdarīšana un kopējo interešu aizstāvība ir jāmācās, mēs varam palikt katrs savā uzņēmumā un lieliski konkurēt, bet ir arī kopīgas intereses. Skaidrs, mēs zināmā mērā citiem meža nozarē nodarbinātajiem nu ejam nopakaļ, jo daudzas asociācijas un biedrības sekmīgi darbojas jau gana sen. Mēs šobrīd cenšamies iekļauties kopējā pulkā un mēģināsim aizstāvēt savas intereses.