Purvi var kļūt par nākotnes izaugsmes stūrakmeni

zemeunvalsts.lv ievadvārdi

Intervijas pirmie trīs vārdi ir aktualitāte, ko Latvijā uzsver daudzi, bet valstiski realizē vien retos gadījumos. “Īstenojot gudru politiku”. Kas tur sarežģīts? Latvijai ir visas iespējas realizēt savu neatkarīgu un gudru Zaļā kursa politiku, balstoties vietējo cilvēku prasmēs un zināšanās, gudri izmantojot pasaules pieredzi un neskatoties pār plecu, raizēs “ko kāds padomās”. (Pēdējo vēlams aizmirst uz visiem laikiem!) Šādi mums atveras vārti gan attīstībai, gan lēcienam tiktāl, lai visai miegainās “vecās Eiropas valstis” lūkotu pēc padoma un pieredzes pie mums. Cilvēku un zinātnes potenciāls mums ir. Uz priekšu!

Īstenojot gudru politiku, Latvijā ne tikai var turpināt kūdras ieguvi, bet jau izstrādātajos kūdras laukos īstenot agrovoltāžu – ražot elektroenerģiju un audzēt dažādas kultūras, kuras var izmantot tikpat dažādi – gan kā barību dzīvniekiem, gan izejvielu būvmateriālu un substrātu ražošanai – šādi nozare no CO₂ emitētājas kļūtu par CO₂ piesaistītāju.
Intervijā “Dienas Biznesam” to stāsta “Ezeru un purvu izpētes centra” valdes locekle, LVMI “Silava” pētniece, Dr. geol., Ilze Ozola. Viņa uzsver, ka šāds risinājums būtiski maina teju par likvidējamu un videi kaitīgu pasludinātās kūdras nozares nākotnes attīstības iespējas.

Kāda ES Zaļā kursa kontekstā ir situācija ar kūdras ieguvi Latvijā?

Pēdējo gadu laikā ir būtiski mainījušies skaidrojumi un uzsvari, kāpēc kūdras ieguve būtu jāpārtrauc. Proti, agrāk purvu “slēgšanu” pamatoja ar bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, vēlāk – ar klimata jautājumu – siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu, nesen abi šie argumenti ir apvienoti. Vienlaikus ir skarbs piemērs: Īrija vēlējās būt par savdabīgu pionieri Eiropas Savienībā, apturot kūdras ieguvi un mēģinot atteikties no kūdras produktu izmantošanas, bet... pēc neilga brīža šos produktus nācās importēt, tostarp, arī no Latvijas, un galu galā kūdras ieguvi atsākt. Pašlaik ko līdzīgu cenšas īstenot Skotijā.

Kūdra ir viens no dabas resursiem, kas, kaut arī lēni, bet atjaunojas. Kopumā purvi klāj 10% Latvijas teritorijas. No visiem mūsu purviem kūdras ieguve notiek tikai 4%, un, pateicoties labvēlīgajiem klimatiskajiem apstākļiem, Latvijā kūdras ikgadējais dabiskais pieaugums ievērojami pārsniedz ieguves apjomus. Nav nekāda pamata kūdras ieguvi Latvijā pasludināt par būtiskāko SEG emisiju perēkli, vēl jo vairāk, ja LIFE REstore projekta pētījumu dati rāda būtiski mazākus emisiju apmērus no kūdras ieguves nekā no pašlaik lauksaimniecībā izmantotajām zemēm, kuras savulaik tikušas nosusinātas. Emisijas no kūdrainajām augsnēm, kas tiek izmantotas lauksaimniecībā, ir tikpat lielas kā transporta sektora emisijas. Turklāt, lauksaimnieciskā izlaide jeb produkcija, ko tajās saražo, ir daudzkārt mazāka, salīdzinot ar minerālaugsnēs saražoto.

Jāņem vērā arī emisiju uzskaites metodika, kā rezultātā emisijas, kas rodas, ražojot un izmantojot substrātus, tiek pielīdzinātas emisijām, kas rodas, kūdru sadedzinot. Savā ziņā tas ir absurds, bet tā tas tiek uzskaitīts. Tā kā Latvijā ik gadu iegūst apmēram 1,2 miljonus tonnu kūdras, metodika paredz, ka tādējādi tiek emitēti apmēram 1,2 miljoni tonnu ogļskābās gāzes ekvivalenta, kaut arī no šīs kūdras saražotie kūdras substrāti netiek sadedzināti, bet tajos tiek audzēti koku stādi un augi, kuri piesaista CO₂. Vēl vairāk – puķu pods uz palodzes mājās, dzīvokļos vai birojos stāv gadiem, pēc tam tā saturs nonāk zemē (tātad ir minimāla CO₂ emisija, tieši tāpat kā ar pilsētu apstādījumiem), nevis tiek sadedzināts un nokļūst atmosfērā.

Kūdras ieguves un kūdras substrātu ražošanas kompānijas SIA “Laflora” veiktais pētījums rāda, ka “savas dzīves laikā” kūdras substrāta CO₂ emisijas ir zemākas nekā tā aizvietotājiem – kokosšķiedrai vai minerālvatei. Jāņem vērā, ka kokosšķiedra Latvijas klimatiskajiem apstākļiem nav piemērota un tajā ir svešzemju augu sēklas, kas piesaista kukaiņus; tas nebūt nenāk par labu tiem augiem, kurus audzētu kokosšķiedras substrātā. Vēl jāņem vērā, ka izstrādāto purvu rekultivācija ir iespēja, kas ļautu ne tikai segt pamatu pamatos greizi aprēķināto emisiju apmēru kūdras ieguvē, bet, audzējot paludikultūras “komplektā” ar saules paneļu parku, īstenot agrovoltāžas programmu, nodrošināt lielāku CO₂ piesaisti, tādējādi dodot pozitīvu saldo.

Ko darīt Latvijā?

Mainīt domāšanu un vārda pilnā nozīmē kļūt par gudriem saimniekiem savā zemē. Latvijai jābūt drosmīgākai savu (iedzīvotāju, uzņēmēju) interešu aizstāvēšanā, nevis jālūkojas, kā mums ļaus aizstāvēties turīgāko Rietumeiropas valstu “klubiņš”. Savukārt, lai Latvijas pozīciju varētu aizstāvēt, ir nepieciešami pētījumi, piemēram, cik daudz CO₂ ir kūdras substrātā, kas ievietots vienā puķu podā, cik daudz CO₂ tajā ir pēc viena vai pēc trim mēnešiem, kad tajā ir audzēts konkrēts stāds, cik daudz, kad stāds ar visu augsni tiek pārstādīts zemē utt.

Igaunijā šāds pētījums šogad ir sākts, Latvijā pagaidām... nav. Vēl jāņem vērā, ka siltumnīcās, lai augi ātrāk augtu, papildus tiek pievadīts CO₂. Latvijai nevajadzētu justies vainīgai par siltumnīcefekta gāzu emisijām (kuras reāli ir daudz mazākas par tām, kas tiek aprēķinātas) no kūdras ieguves. Jārēķinās, ka emisijas tiek pieskaitītas valstij, kurā kūdra iegūta un no tās saražots substrāts, nevis valstij, kurā tas tiek patērēts. Šķiet, tieši šis aspekts varētu būt būtiskākais, lai pārtrauktu kūdras ieguvi savā valstī, bet stādu un pārtikas produktu audzēšanai nepieciešamo kūdras substrātu importētu.

ES Zaļā kursa reāla ieviešana nav iespējama bez kūdras un tās substrātiem. Proti, vienā m³ kūdras var izaudzēt 6000 koku stādu, ar ko apstādīt 3 ha meža, kur viens hektārs meža 50 gados piesaistīs 370 t CO₂. Vienā m³ kūdras var izaudzēt 7000 dārzeņu stādu; ja tie ir gurķi, var iegūt 16 t ražas, ja tomāti – 32 t tomātu. Var rēķināt, cik lielas SEG emisijas rodas, lai iegūtu 1 m³ kūdras, un cik tajā izaudzētie koki un dārzeņi piesaistīs CO₂. Matemātika pierāda, ka kūdras ieguves rezultātā radīto CO₂ izmešu apjomu daudzkārt pārsniedz piesaistītais CO₂ kūdras substrātos audzētajos augos. Ja mēs patiešām gribam “uzņemt” Zaļo kursu un samazināt ogļskābās gāzes daudzumu atmosfērā, jādomā, kā palīdzēt dabiskām oglekļa krātuvēm uzkrāt vairāk, piemēram, atjaunojot un stabilizējot ūdens līmeni zemajos un augstajos purvos, audzējot kvalitatīvākus mežus, samazinot emisijas no kūdrainajām lauksaimniecības zemēm. Plānot un darīt tā, lai katrs iztērētais eiro sniegtu pēc iespējas lielāku emisiju ietaupījumu.

Piemēram, 2021. gadā noslēdzās LU kopmītņu (Buļļu ielā) siltināšana, kā rezultātā par aptuveni 1 milj. eiro tika sakārtota ēka, kas ļauj par 40% samazināt siltumenerģijas izmaksas, emisiju ietaupījums ir 84 t CO₂ ekvivalentu gadā. Kopumā 2021. gadā Rīgā tika īstenoti 74 ēku energoefektivitātes projekti, kas CO₂ emisiju apmēru samazināja par 2400 t CO₂ ekvivalentiem, kas ir tik, cik gadā uzkrājas aptuveni 400 ha mūsu lielākajā – (aptuveni 14 000 ha) Teiču purvā. Lai saprastu kopainu – 2021. gadā Latvijā “saskaitīti” aptuveni 13 miljoni tonnu CO₂ ekvivalentu. CO₂ ekvivalenti lēnām kļūst par mūsu “jauno valūtu”, ir pašsaprotami, ka mums visiem nāksies iedziļināties un izprast emisiju rašanās un samazināšanas likumsakarības. Šādiem pētījumiem un to secinājumiem jābūt skaļākiem, par tiem jāinteresējas Latvijas valsts politikas veidotājiem, lai tos paņemtu sava “bruņojuma arsenālā” nacionālo interešu aizstāvībai ES kabinetos! ...diemžēl tā nenotiek. Tas liecina par izpratnes trūkumu dažādos līmeņos.

Ko darīt purvos, kad kūdras ieguve pabeigta?

Latvijā 18 010 ha uzskatāmi par degradētiem kūdrājiem, kuros jāveic rekultivācija. Šo teritoriju īpašnieki, galvenokārt, ir valsts un pašvaldības. Apzināta rekultivācija šajās platībās nav veikta, tā līdz šim nav bijusi ne prioritāte, ne arī ir bijis skaidrs, ko tieši darīt. Aktualizējoties klimata problēmām, šim jautājumam tiek novirzīts vairāk ES fondu līdzekļu un arvien vairāk pētījumu tiek veikts, lai noskaidrotu dažādu rekultivācijas veidu plusus un mīnusus. Izstrādātos purvus var izmantot dažādiem mērķiem – uzstādīt saules paneļus, vēja turbīnas (ja attiecīgajā vietā ir atbilstošs vēja ātrums) elektroenerģijas ražošanai, var izmantot ne tikai ogu, bet arī citu kultūru audzēšanai, kuras var lietot kā izejvielu būvmateriālu vai dzīvnieku barības ražošanai, kā arī enerģētikā, var audzēt pat jaunas izejvielas substrātiem, vairojot īpašnieku ienākumus. Sākotnēji šādas idejas šķiet ņemtas no zinātniskās fantastikas, tomēr bioekonomikas kontekstā – iespēja uz savas zemes izaudzēt ne tikai pārtiku cilvēkiem un dzīvniekiem, bet arī izejvielas, piemēram, būvmateriālu ražošanai, enerģētikai, medicīnai un farmācijai, samazinot fosilo izejvielu izmantošanu un arī siltumnīcu gāzu emisiju apmērus, dod savu nelielu artavu klimata pārmaiņu kontekstā.

Kāda ir ārvalstu pieredze?

Vācijā un Nīderlandē izstrādātajos purvos stāda dažādas kultūras un pētī gan to ietekmi uz CO₂ emisijām, gan rēķina ekonomisko labumu un izmaksas. Vācijā ir izveidota speciāla federālā programma – EUKI (Eiropas klimata iniciatīva), tās ietvaros sadarbībā ar Greifsvaldes Purvu centru, Igaunijas Dabas fondu un Lietuvas Purvu atjaunošanas centru arī tika veikts projekts EUKI – Paludiculture in the Baltics (Paludikultūru audzēšana Baltijas valstīs), kura mērķis bija gan zināšanu pārnese, gan paludikultūru audzēšanas plānu izstrāde.

Iesāktais tiek turpināts jaunā projektā Carbon Capturing by Baltic peatland farmers – Practical exchange for paludiculture & carbon farming (Oglekļa uztveršana lauksaimniecībā izmantotajos kūdrājos Baltijā – pieredzes apmaiņa par paludikultūrām un oglekļa lauksaimniecību) un arī manā ar pēcdoktorantūras pētniecības atbalstu īstenotajā pētījumā “Klimata politikai pielāgoti risinājumi izstrādāto kūdras lauku izmantošanai un paludikultūru biomasas audzēšanai.”

Palidukultūru (mitrās, kūdrainās augsnēs augošu un purvam raksturīgu augu) audzēšanā Latvijā ir sperti tikai pirmie soļi. Nenoliedzami katra jauna ideja purvu īpašniekiem un (vai) apsaimniekotājiem rada jaunas iespējas gūt papildu ienākumus, tomēr paludikultūru audzēšanā joprojām ir daudz nezināmā. Viens no būtiskākajiem jautājumiem ir šo kultūru audzēšanas izmaksas, iegūtās ražas novākšana un potenciālie pircēji. Paludikultūras var audzēt augstā tipa kūdrā – sfagnu sūnas (kūdrai), rasenes, savukārt, zemajos purvos – niedres, vilkvālītes, grīšļus, miežabrāli, medicīnā izmantojamus augus, arī kārklus un melnalkšņus. Vācijā sfagnu sūnu stādīšanā ir aptuveni 25 gadu pieredze, Latvijā pirmais eksperiments pie Mālpils tika veikts tikai pirms 11 gadiem, kam sekoja SIA “Laflora”, vēlāk – Dabas aizsardzības pārvaldes un SIA “Klasmann-Deilmann Latvia” mēģinājumi. Pirmajiem eksperimentiem ir sava specifika, jo trūka zināšanu un izpratnes, kāpēc ne vienmēr varēja sasniegt sākotnējo mērķi. SIA “Klasmann-Deilmann Latvia” 2018. gada oktobra nogalē iestādīja 0,35 ha sfagnu sūnu izstrādātā kūdras purvā. Latvijā sfagnu sūnu audzēšana noteikti izmaksā lētāk nekā Vācijā, taču tik un tā izmaksas ir ievērojamas. Ir vajadzīga infrastruktūra – dīķis, ūdens apgādes kanāli, arī stādīšana nav lēta, turklāt, jāņem vērā, ka sfagnu sūnu stādi netika pirkti. Vācijā sfagnus izmanto kūdras substrātos. Sfagni ir galvenā kūdras sastāvdaļa, tātad – audzēt sfagnus nozīmē audzēt kūdru.

Var audzēt rasenes, kas ir izejviela medicīnas nozarei,– augs, kura sastāvdaļas var izmantot ne tikai homeopātiskos preparātos, bet arī klepus sīrupos. Kā labu piemēru var minēt Somiju, kur ik gadu iegūst 100 kg sausu raseņu. Somi to īpaši nereklamē, toties gūst prāvus ienākumus. Arī Latvijā, tāpat kā Vācijā, varētu izveidot speciālas raseņu plantācijas un augu ekstraktu izmantot farmācijā.

Latvijā ar būvmateriāliem saprot ne tikai koksnes, bet arī smilts un betona izstrādājumus, savukārt, citās valstīs tās ir arī niedres un vilkvālītes. Nīderlandē no niedrēm, miežabrāļa un vilkvālītēm tiek ražoti sienu paneļu bloki. Vilkvālīšu biomasu var izmantot siltumizolācijas materiālu ražošanai, arī Latvijā ir uzņēmumi, kuri pauž ieinteresētību šo produktu izmēģināt. Trīsstāvu mājas nosiltināšanai nepieciešamas aptuveni 15 t sausas masas. Šādu daudzumu var izaudzēt viena hektāra lielā platībā. Interesanti, ka vilkvālīte neuzsūc mitrumu un savulaik glābšanas vestes tika pildītas ar vilkvālīšu sēklām, jo tās var atrasties lietū, sniegā, ūdenī, bet neuzsūc mitrumu vairāk par 15-20%. Vilkvālīte attīra piesārņotus ūdeņus. Pētījumi rāda, ka viens hektārs vilkvālīšu absorbē 12-15 tonnas CO₂, turklāt šīs plantācijas ir nozīmīga vieta meža dzīvniekiem. Vilkvālītes putekšņus var izmantot siltumnīcās, piebarojot kukaiņus, kas nogalina kaitēkļus. Vācijas pētnieku dati liecina, ka no 2 ha vilkvālīšu var iegūt 10 kilogramus putekšņu, to ievākšana daudz laika neprasa. Vilkvālītes saknes var izmantot kulinārijā, kā piedevu dažādām putrām.

Vilkvālītes labi ēd mājlopi. No viena hektāra var ievākt pat 22 tonnas vilkvālīšu. Vilkvālītes izsējas pašas, šādu lauku ierīkošanas izmaksas var būt nekādas (nulle). Vācijā un Beļģijā kā kurināmo izmanto izaudzētos grīšļus un miežabrāli. Grīšļi kā biomasas kurināmais vairs nav zinātniskā fantastika, to rāda vairāki piemēri, kur nelielu apdzīvotu vietu katlumājās kā kurināmo izmanto tuvējos laukos izaudzētu grīšļu biomasu. Latvijā pazīstamāks paludikultūras pārstāvis, ko savulaik izmantoja enerģētikā, ir miežabrālis. Pie mums kādreiz ražoja miežabrāļa un kokskaidu granulas. Miežabrālis ir izmantojams arī lopbarībā, tajā ir daudz šķiedrvielu, kas īpaši aktuāli ir zirgkopjiem. Miežabrāli var izmantot arī pakaišiem lopu fermās, bet jāmaina klientu attieksme pret tā tumšo krāsu, kas aplami tiek asociēta ar sliktu kvalitāti, kas nav tiesa. Latvijā ir lauksaimnieki, kas audzē gan miežabrāli, gan apsaimnieko mitrus zālājus, pat nezinot, ka nodarbojas ar paludikultūru audzēšanu un oglekļa lauksaimniecību. Interesanti, ka Nīderlandē reiz nosusinātos purvos, kuros tagad atjaunots ūdens līmenis, savvaļā audzē bifeļus, kuru gaļa ir ļoti iecienīta un dārga. Miežabrāļa biomasu var izmantot arī kā izejvielu būvmateriālu ražošanai. Pašlaik vispopulārākais izstrādātu purvu izmantošanas veids Latvijā ir lielogu dzērveņu un krūmmelleņu audzēšana. Protams, var nestādīt neko un ļaut purvam dabiski atjaunoties, un ar laiku purvus ieskaitīt kā CO₂ krātuvi – banku.

Vai purvi kā CO₂ krātuve, kuru īpašnieki Zaļā kursa rezultātā, neko nedarot, kļūs bagāti?

Nenoliedzami, purvi ir milzīga oglekļa krātuve. Kūdrāju ekosistēmas satur aptuveni 30% no globālā sauszemes augsnes oglekļa. Tiek lēsts, ka oglekļa uzkrāšanās ātrums ziemeļu puslodē pēdējo 11 700 gadu laikā bijis vidēji 23±2 g oglekļa m/gadā un uzkrātais atmosfēras ogleklis kūdrā ir samazinājis globālo temperatūru par aptuveni 1,5-2 °C. Jau iepriekš pieminētajā pētījumā par oglekļa uzkrāšanos dabiskajā augstajā purvā – Teiču rezervātā – aptuvenie aprēķini parādīja, ka gada laikā tas uzkrāj 24 336 t oglekļa, pēdējo 180 gadu laikā Teičos ir uzkrājušās 4380 480 t oglekļa. Tā kā pasaulē jau notiek ekosistēmu pakalpojumu tirgus darījumi, purvu un citu organisko augšņu īpašnieki par savām oglekļa krātuvēm, kurās atjaunots un stabilizēts ūdens līmenis, var saņemt samaksu un kļūt stāvus bagāti, bet... tas nenozīmē neko nedarīt! Ūdens līmeņa atjaunošana un stabilizēšana, vienlaikus neappludinot blakus teritorijas, lielā daļā teritoriju var nebūt vienkārša, arī biomasas novākšana mitros apstākļos. Šāda apsaimniekošanas metode prasa nopietnu domāšanas veida maiņu – no mums visiem gandrīz vai DNS ierakstītās nosusināšanas uz rewetting, kas nepareizi tiek saukts par applūdināšanu, bet drīzāk būtu skaidrojams kā “ūdens līmeņa atjaunošana”. Kā purvu pētniece es varētu piekrist, ka purviem, lai tie paliktu purvi, ir jābūt mitriem, taču attiecībā uz kūdras ieguves vietām oglekļa krātuves izveide nav valstij saimnieciski izdevīgākais risinājums.

Kas būtu saimnieciski izdevīgāk?

Pēc projekta LIFE REstore datiem, šobrīd kūdras ieguvei ir izsniegtas licences 25 740 ha, reāli ieguve notiek 15 000 ha. Šais platībās iegūtā kūdra mūsu eksporta bilancē ģenerē aptuveni 280 milj. eiro. Ja pieņem, ka šos laukus apstādītu ar miežabrāli (uztver ~5 t CO₂ ekv./ha/g), tas ļautu uztvert aptuveni 75 000 t oglekļa. Latvijā kūdrainās augsnes lauksaimniecības zemēs rada tikpat lielas emisijas, kā viss transporta sektors, kā iepriekš jau minēju. Sausākās vietās stādot mežu, bet mitrākās izmantojot palidukultūru audzēšanā, varētu būtiski samazināt šo zemju emisijas, turklāt šādi izmantota zeme ļautu tās īpašniekam gūt papildu ienākumus un risinātu lauksaimniecības sektorā milstošo emisiju samazināšanas jautājumu.
Intervijas pirmpublikācija žurnāla Dienas Bizness 2023. gada 16. maija numurā
https://www.db.lv/zinas/purvi-var-klut-par-nakotnes-izaugsmes-sturakmeni-511711