Pārmaiņu laiki rada nedrošību

Neskaidrību mākonis pār kūdras nozares nākotni ir būtiski mazinājis uzņēmēju vēlmi investēt pasaulē pieprasīto lauksaimniecībā izmantojamo kūdras substrātu ražotnēs Latvijā, vienlaikus nozarei jāveltī ļoti daudz pūļu, lai dokumentāri spētu izpildīt visa veida nosacījumus.

To intervijā “Dienas Biznesam” stāsta Latvijas Nacionālās kūdras biedrības jaunievēlētā valdes priekšsēdētāja Ilze Ozola. Viņasprāt, būtiskākais neskaidrību un neziņas avots nākotnē ir ES Zaļais kurss un ar to saistītie regulējumi, nosacījumi, iespējamie maksājumi, kā arī kampaņveidīgas aktivitātes.

Kāda patlaban ir situācija nozarē?

Trauksmaina, neskaidrības pilna, domājot par nākotni. Diemžēl jāsecina, ka daļai kūdras nozares uzņēmēju optimisms par nākotni strauji izplēn, kas savukārt atsaucas uz vēlmi ieguldīt, bet bez investīcijām nav iespējams pat runāt par tālākajām perspektīvām. Neskaidrība par kūdras ieguves iespējām Latvijā padara problemātisku (ar daudziem jautājumiem) lauksaimniecībā izmantojamās kūdras substrātu ražošanu, pēc kuriem pieprasījums tikai pieaug. Būtiskākais neskaidrību “avots” kūdras substrātu ražotājiem ir ES Zaļais kurss un ar to saistītie regulējumi, nosacījumi, dažādi maksājumi, kā arī kampaņveidīgas t.s. vides aktīvistu darbības, lai kūdras ieguvi padarītu par vēsturi, tāpat kā savulaik notika ar cukurfabrikām un citiem Latvijas tautsaimniecības sektoriem.

Zaļā kursa spiediens pagaidām vairāk atsaucas uz prasību samazināt CO₂ emisijas kūdras nozarē. Protams, ir dīvainība: tiek postulēts – piesārņotājs (tātad gala patērētājs) maksā, bet... ES normatīvaja regulējumā paredzēts pretējais. Saražotais kūdras substrāts no Latvijas tiek piegādāts uz teju 100 pasaules valstīm, bet par CO₂ emisijām būs jāmaksā kūdras ieguvējam – tātad Latvijā strādājošajam uzņēmumam, emisijas “tiks pieskaitītas” Latvijai. Ja piesārņotājs maksā un kūdra ir tik kaitīga, loģiski būtu, ja par patērētās kūdras CO₂ izmešiem maksātu, piemēram, puķu vai dārzeņu audzētāji Nīderlandē, Vācijā – valstīs, kas vēsturiski bijušas vienas no lielākajām kūdras ieguvējām, taču sev pieejamos kūdras resursus ir pilnībā izsmēlušas.

Problēmas risināšanai redzu divus scenārijus. Viens – panākt, lai tas, kas pasūta mūziku, pats arī maksātu jeb emisijas pieskaita valsts, kura kūdru importē. Otrs – mainīt IPCC vadlīnijās pieņemto formulu, pēc kuras veiktajos aprēķinos emisijas no kūdras ir vienādas neatkarīgi no tā, vai tā tiek dedzināta vai izmantota lauksaimniecībā. Abi ceļi grūti ejami, bet, neko nedarot, kūdras nozarei, iespējams, būs japērk emisiju kvotas un jātērē daudzi desmiti miljonu eiro, ko varētu izmantot investīcijām, inovācijām un pētījumiem, lai radītu jaunus produktus no kūdras, kā arī paaugstinātu darba ražīgumu un efektivitāti. Realitātē kūdra netiek sadedzināta un tiek izmantota pat vairākkārtēji, līdz saplūst ar augsni. Kūdra ir viens no dabas resursiem, kurš lēni, bet atjaunojas, taču ES izpratnē, ja emisijas no kūdras sadedzināšanas ir tikpat lielas kā no akmeņogļu dedzināšanas, un akmeņogles ir fosilas, arī kūdra ir fosila. Un tas nekas, ka kūdras ieguve ir tradicionāla Baltijas tautsaimniecības nozare un to šeit dara jau kopš XVIII gadsimta.

Kā mēs varam pieņemt, ka kūdra ir fosila, ja vispārpieņemtais kūdras uzkrāšanās ātrums pasaulē ir 1 mm gadā????! Pētījumi Teiču un Ķemeru purvā pierāda, ka dažviet pat 3-5 mm gadā. Kā kaut kas, ko pieņem par fosilu, var atjaunoties? Un atkal, neraugoties uz to, ka kūdras apjomi ik gadu pieaug, skan runas par vēlmi ierobežot tās ieguves ikgadējo apjomu, faktiski nosakot maksimālo ieguves apjomu, kas būtu kas līdzīgs maksimāli pieļaujamajai augošu koku ciršanas tāmei Latvijas valstij piederošajos mežos, ko uz piecu gadu termiņu nosaka Ministru kabinets. Ja šāds risinājums tiks ieviests Latvijā, pastāv risks, ka virknei sabiedrības grupu būs vēlme šos maksimālos kūdras ieguves apjomus pakāpeniski samazināt, radot spriedzi nozares uzņēmumos, kuriem būs jārod savstarpējs kompromiss, kā sadalīt piešķirtās kūdras ieguves kvotas. Kurš normāls investors būs gatavs šādos apstākļos investēt naudu kūdras ieguvē un kūdras substrātu ražošanā????! Baidos, ka tam varētu piekrist tikai daži uzņēmēji, jo risks jau pašlaik ir ļoti liels un nākotnē tas pieaugs.

Ja ES Taksonomijas regulā paredzēts, ka investori un komercbankas naudu neaizdos kūdras vai kūdru saturošu produktu vai materiālu ražošanai un pat izmantošanai dārzeņu, koku stādu, puķu audzēšanai... Faktiski kūdras substrāta ražotājiem liegs kredītu saņemšanas iespēju tieši tāpat kā lauksaimniekiem un stādaudzētājiem, kuri šo substrātu izmantos savas produkcijas izaudzēšanai. Tajā pašā laikā vienā m³ kūdras var izaudzēt 6000 koku stādu, ar ko apstādīt 3 hektārus meža, kur viens hektārs meža 50 gados piesaistīs 370 tonnas CO₂. Vienā m³ kūdras var izaudzēt 7000 dārzeņu stādu – ja tie ir gurķi, iegūt 16 tonnas šo dārzeņu, ja tomāti – 32 tonnas. Kūdras alternatīvas ļoti lēnām attīstās, bet šobrīd nav uzņēmumu, kas apjoma ziņā vai kvalitātes ziņā spētu aizstāt kūdru.

Cik nozīmīga Latvijas tautsaimniecībai ir kūdras ieguve, kūdras substrātu ražošana?

“Dienas Bizness” jau pērn publicēja Pasaules Tirdzniecības organizācijas datus, kas liecina, ka kopš 2018. gada pēc kopējā kūdras produktu eksporta apjoma Latvija bija pirmajā vietā pasaulē. 2022. gadā pēc eksportētās kūdras produktu apjoma Latvijas daļa pasaules tirgū bija 19,9%, Kanādas – 13,5%, Vācijai un Igaunijai – katrai pa 13%, savukārt Lietuvai – 8,8 % no pasaules tirgus. Naudas izteiksmē Latvija pēc kūdras produktu eksporta 2022. gadā (295 milj. eiro) bija otrajā vietā pasaulē, atpaliekot tikai no Kanādas (502 milj. eiro). Latvija ir stabila pasaules līdere, vērtējot kūdras eksporta ienākumus uz vienu iedzīvotāju. 2022. gadā Latvijas ienākumi no kūdras eksporta uz vienu iedzīvotāju bija 156,9 eiro, Igaunijai – 115,1 eiro, bet Lietuvai – 38,1 eiro. Tie ir izcili rādītāji pasaules mērogā, kas varētu būt pamats prognozei, ka tieši kūdras substrātu ražošana varētu kļūt par vienu no darba vietu vilcējspēkiem un nodokļu avotiem nākotnē, jo īpaši reģionos. Taču, neraugoties uz minēto un uz vērienīgo ietekmi pārtikas ražošanā, pastāv kūdras ieguves un kūdras substrātu ražošanas diskvalifikācijas risks Eiropas tirgū. Jārēķinās, ka nozari būtiski ietekmēja arī inflācija, kad jūtami pieauga teju visas izmaksas, tas arī paaugstināja realizācijas cenas un uzņēmumu ienākumus, tomēr pērn ir noticis pretējais – tika novērots kūdras substrātu cenu kritums.

Vai kūdrai, tās substrātiem ir kāds aizvietotājs?

Teorētiski kā kūdras substrātu aizvietotāji tiek minēti kokosšķiedra un minerālvate, ir veikti pētījumi par citu produktu izmantošanu. Ja raugās uz kokosšķiedru, pēc Zaļā kursa ideoloģijas būtu jārēķina, cik maksā šāda produkta atvešana uz Eiropu un Latviju un kāda ir tā CO₂ pēda. RTU veica kūdras dzīves cikla analīzi, secinot, ka vismazākā ietekme uz vidi ir kūdrai. Vienlaikus tiek prognozēts pieprasījuma pieaugums pēc pārtikas, jo pieaugs planētas iedzīvotāju skaits (2022. gadā bija ap 8 miljardiem, 2050. gadā tiek lēsti jau 10 miljardi). Tādējādi 2050. gadā pārtikas nodrošināšanai un dekoratīvajiem augiem būs nepieciešams par 400% vairāk substrātu, ko rāda Vāgeninges Universitātes pētījumu dati.

Ko tas nozīmē? Pat, ja 25 gadu laikā parādīsies vēl kāds substrāts, tik un tā pieprasījums pēc kūdras substrāta pieaugs vismaz par 250%. Ja Eiropas Savienībā kūdras ieguve un tās produktu ražošana tiks būtiski apgrūtināta vai pat liegta, lielākās ieguvējas būs ar kūdras resursiem bagātas valstis, piemāram, Krievija, Baltkrievija un Ukraina. Uz šīm valstīm no Eiropas pārcelsies kūdras biznesā iesaistītie un investēs kūdras produktu ražošanā. Tā kā pieprasījums pasaulē pēc kūdras pieaug, īpaši no Ķīnas un citām Āzijas un arābu valstīm, Eiropas – Latvijas, Igaunijas, Somijas – ražotāju aiziešana no tirgus attiecīgi palielinās tirgus iespējas Krievijā, Baltkrievijā, Ukrainā un citos pasaules reģionos strādājošajiem kūdras sektora uzņēmumiem.

Vai nozares uzņēmēji kaut ko var darīt šādos apstākļos?

Pārmaiņu laiki turpināsies, tie nebeigsies, tas nebūt nav iemesls mest plinti krūmos. Jā, noteikti būs uzņēmumi, kuri neinvestēs, nemeklēs jaunus risinājumus, bet centīsies fiksēt savu peļņu un turpinās strādāt līdz brīdim, kamēr apstākļi to ļaus. Latvijā ir arī uzņēmēji, kuri meklē iespējas, kā potenciāli neperspektīvo situāciju pārvērst ieguvumos. Vispirms – 2024. gadā būtu jābūt skaidrībai saistībā, kā un varbūt uz kuru nozaru rēķina tiks panākta Latvijas apņemšanās (uzdevums) līdz 2030. gadam par 17% samazināt siltumnīcu gāzu emisijas. Nenoliedzami, bija, ir un būs runas par kūdras ieguves “izslēgšanu no spēles”, jo tā uzreiz var samazināt CO₂ emisijas par aptuveni miljonu tonnu ik gadu, kas dotu iespēju izpildīt trešo daļu emisiju piesaistes mērķa.

Soda sankcijas par mērķa neizpildi Latvijai ir zināmas – sasniegt vēl lielākas piesaistes un maksimāli iespējamo soda naudu 11 miljonus eiro gadā, līdz mērķis tiks sasniegts. Likvidējot vienu nozari, problēma ar piesaistēm netiktu atrisināta, samazinātos iespējas samaksāt soda naudu, jo konkrētajās nozarēs tiktu zaudētas darba vietas, zustu nozaru samaksātie nodokļi, kristos nodarbinātība reģionos, palielinātos emigrācijas pieauguma riski. Nezinu, kuri politiskie spēki Latvijā varētu būt gatavi tā vienkārši likvidēt darba vietas laukos, palielināt emigrāciju un pēc tam doties pie vēlētājiem un aģitēt piedalīties vēlēšanās. Tas gan nav arguments, lai sēdētu, rokas klēpī salikuši. Proti, pašlaik tiek vērtētas oglekļa dioksīda piesaistes sertifikācijas sistēmas, CO₂ emisiju piesaistes pasākumi, kā arī emisiju samazināšanas risinājumi. Jebkurā no šiem trim virzieniem ir iespējams atrast risinājumus, kuri kūdras ieguvi un līdz ar to arī kūdras substrātu ražošanu padara zaļāku. Salīdzinoši visvienkāršākais ir izstrādātu kūdras purvu pārvērst par CO₂ krātuvi – banku, atjaunojot un stabilizējot ūdens līmeni zemajos un augstajos purvos.

Kā rāda Vācijas un Nīderlandes pieredze, izstrādātajos purvos var stādīt un audzēt tā dēvētās paludikultūras: augstā tipa kūdrā – sfagnu sūnas (kūdrai), rasenes, zemajos purvos – niedres, vilkvālītes, grīšļus, miežabrāli, medicīnā izmantojamus augus, arī kārklus un melnalkšņus. Protams, lai CO₂ piesaistes tiktu ieskaitītas, tās būs nepieciešams sertificēt vai vismaz piesaistes aprēķiniem saņemt neatkarīga auditora atzinumu. Pasaulē jau ir vairākas sertifikācijas sistēmas, kas tikai attīstīsies. Šādas ieceres īstenošanai ir vajadzīgi pētījumi, jāpārvar arī vairākas problēmsituācijas. Proti, pavisam nesen atbilstoši starptautisko sertifikācijas sistēmu kritērijiem kopā ar citiem zinātniekiem veicām oglekļa piesaistes sertifikācijai nepieciešamo ģeoloģisko izpēti, ūdens monitoringu, esošo emisiju aprēķinus. Balstoties uz tiem, tika veikti aprēķini, ka esošie kūdras slāņi no atmosfēras “izņēmuši” 371 tonnu CO₂, tajā pašā laikā šis atlikušajā kūdrā ietvertais ogleklis nevienu neinteresē, un no tā, ka kūdras izstrādātājs ir atstājis vairāk kūdras uz lauka, ieguvumu nav.

Pētījums parādīja vēl citu būtisku problēmu – konkrētajā pētījumu teritorijā, īstenojot rekultivācijas pasākumus no 2024. līdz 2050. gadam, ir iespējams piesaistīt emisijas 64 540 tonnu CO₂ ekvivalenta, kas nav maz, taču ieguvums šo 25 gadu laikā ir daudzkārt mazāks par to, ko uzņēmums ik gadu it kā rada. Pieņemot šī brīža tūlītējās oksidācijas metodiku, ik gadu konkrētais uzņēmums rada 120 000 tonnu CO₂ ekvivalenta emisiju. Tas nozīmē, ka uzņēmums ik gadu rada divtik vairāk emisiju, nekā visi rekultivētie kūdras lauki spēs piesaistīt līdz 2050. gadam. Pētījums parādīja mūsdienu realitāti – reizēm darbs ar papīriem mēdz būt svarīgāks par darbu dabā. Tāpēc es varu saprast uzņēmumus, kam, redzot šos datus, var zust motivācijakaut ko rekultivēt un piesaistīt. Vēl, protams, ir iespēja emisijas samazināt citā veidā – izstrādātajos kūdras purvos veidot enerģētikas projektus, uzstādot saules un vēja energostacijas, vienlaikus turpat attīstot šīs enerģijas patēriņu, piemēram, siltumnīcu kompleksos, kuros izaudzētais nonāk veikalos. Visā birokrātijas mudžeklī faktiski pazūd gan cilvēks, gan daba.

Vai šī ir tikai Latvijas nacionālā īpatnība?

Atšķirībā no Vācijas vai Nīderlandes, kas par kūdras ieguvi var teikt kā pasakās: “Reiz bija...”, Latvijā kūdras ieguve joprojām ir un būs, un ražos arī kūdras substrātus. Tādējādi var ieraudzīt atšķirības starp minētajām valstīm un Latviju, proti, ES “lielajos lēmumos” par kūdru Latvijai nav ļoti lielu izredžu sagaidīt šo valstu atbalstu, jo tām šīs nozares vairs nav. Kolēģe, atgriežoties no klimata samita Dubajā COP26, sacīja, viņai jautāts – vai par kūdras ieguvi vēl ir jautājumi? Nav brīnums, jo ne tikai Vācijā, bet arī Latvijā kūdras nozarei ļoti aktīvi uzbrūk t. s. vides organizācijas, ar dažādām akcijām boikotējot kūdras substrātu ražošanu, lai pārtrauktu kūdras ieguvi. Maija sākumā notika akcija Vācijā, kur veikali ir aicināti netirgot kūdras substrātus. Tā sakrita ar Stādu parādi Latvijā, kur bez kūdras nekādi. Es ierosinātu nākamgad akcijas rīkotājus Vācijā aicināt mazumtirgotājus attiecīgās akcijas dienās no plauktiem izņemt visus pārtikas un nepārtikas produktus, kuru audzēšana notikusi kūdras substrātā,– tomātus, gurķus, salātus, krūmmellenes, lielogu dzērvenes un visus no šiem produktiem gatavotus izstrādājumus. Šāda akcija veicinātu izpratni par kūdras nozīmību cilvēkiem vajadzīgās pārtikas radīšanā.

Eiropā ir bijuši pret dzīvnieku izcelsmes produktu lietošanu uzturā vērsti pasākumi, ko daudzi cilvēki to uzskatīja par labu, kaut nez vai aizdomājās, ka dzīvnieku izcelsmes produkti ir ne tikai gaļa un tās izstrādājumi, bet arī piens, krējums, sviests, siers, biezpiens, olas. Jautājums par sabiedrības attieksmi pret konkrētu nozari ir būtisks ne tikai Vācijā, bet arī Latvijā.

Vai Latvijas sabiedrības attieksme pret kūdras nozari ir zināma?

Pērnā gada nogalē SKDS veica iedzīvotāju aptauju, kura rāda nozarei patīkamu ainu, vienlaikus norādot uz gados jaunāku iedzīvotāju un Latvijas lielpilsētās dzīvojošo informētības līmeņa krasu atšķirību, jo īpaši no vecāka gadagājuma cilvēkiem. Jāņem vērā, ka 19% aptaujāto par kūdras ieguvi Latvijā nezina neko. (Jaunieši (18-24 gadi), sievietes un rīdzinieki biežāk norādījuši, ka neko nezina par kūdras ieguvi Latvijā.) Bēdīgākais, ka, salīdzinot ar 2018. gada aptaujas datiem, rezultāti būtiski nav mainījušies. Tas nozīmē, ka nepieciešami pasākumi sabiedrības informēšanā. Lai arī aptaujāto respondentu zināšanu līmeņa pašvērtējums par kūdras ieguvi Latvijā ir atšķirīgs, iedzīvotāju attieksme pret kūdras ieguvi un izmantošanu Latvijā ir vērtējama kā pozitīva. Proti, 75% aptaujāto iedzīvotāju attieksme ir kopumā pozitīva (drīzāk pozitīva – 57%, ļoti pozitīva – 18%). Tikai 6% respondentu norāda, ka viņu attieksme ir kopumā negatīva (drīzāk negatīva – 5%, ļoti negatīva – 1%). Novērojams, ka, pieaugot zināšanu pašvērtējumam par kūdras ieguvi, palielinās respondentu īpatsvars, kuriem ir kopumā pozitīva attieksme pret kūdras ieguvi un izmantošanu Latvijā. Arī šajā segmentā ir jāsecina, ka, salīdzinot ar 2018. gada aptaujas datiem, rezultāti būtiski nav mainījušies.

Vērtējot dažādus apgalvojumus par kūdras ieguvi un izmantošanu Latvijā, lielākā daļa respondentu kopumā piekrīt, ka kūdras ieguve dod būtisku pienesumu Latvijas ekonomikai (71%), ka kūdra ir svarīga Latvijas eksporta prece (69%), ka kūdras ieguve Latvijā nodrošina stabilas darba vietas (68%) un ka kūdra varētu būt svarīgs Latvijas enerģētiskās neatkarības resurss (60%). 44% respondentu kopumā piekrīt, ka bez kūdras nav iespējams izaudzēt kokus, dārzeņus un dekoratīvos stādus (44%), bet 40% kopumā piekrīt, ka daudzi Latvijas kūdras purvi pieder ārzemniekiem. Vienlaikus ļoti uzmanīgu dara fakts, ka 38% respondentu kopumā piekrīt, ka kūdras ieguve nodara kaitējumu dabai, bet 33% kopumā piekrīt, ka pēc kūdras ieguves paliek kūdras tuksneši. Vēl satraucošāku ainu rāda fakts, ka 26% kopumā piekrīt, ka kūdras ieguve notiek lielākajā daļā Latvijas purvu, kaut arī realitātē ieguve notiek vien 4% no visiem purviem Latvijā. Tajā pašā laikā gandrīz puse respondentu (49%) kopumā nepiekrīt, ka kūdras ieguves rezultātā Latvijas iedzīvotājiem samazinās iespējas lasīt ogas un sēnes.

Salīdzinājumā ar 2018. gada aptaujas datiem ir pieaudzis, kaut arī nedaudz, to respondentu īpatsvars, kuri kopumā piekrīt, ka kūdras ieguve dod būtisku pienesumu Latvijas ekonomikai (no 65% 2018. gadā līdz 71% 2023. gadā), ka kūdra ir svarīga Latvijas eksporta prece (no 61% līdz 69%), ka kūdras ieguve Latvijā nodrošina stabilas darba vietas (no 62% līdz 68%) un ka kūdra varētu būt svarīgs Latvijas enerģētiskās neatkarības resurss (no 55% līdz 60%). Nedaudz samazinājies respondentu īpatsvars, kuri kopumā piekrīt, ka kūdras ieguve nodara kaitējumu dabai (no 44% līdz 38%), bet palielinājies respondentu īpatsvars, kuri kopumā nepiekrīt, ka kūdras ieguves rezultātā Latvijas iedzīvotājiem samazinās iespējas lasīt ogas un sēnes (no 44% līdz 49%). 21% respondentu uzskata, ka kūdras ieguves apjomu Latvijā vajadzētu palielināt, bet 43% – ka būtu jāatstāj nemainīgs esošais kūdras ieguves apjoms.

11% respondentu uzskata, ka kūdras ieguves apjomu vajadzētu samazināt, bet 2% respondentu domā, ka kūdras ieguvi vispār vajadzētu pārtraukt. Salīdzinot ar 2018. gada aptaujas datiem, rezultāti būtiski nav mainījušies: 50% respondentu kopumā atbalsta brīvāka kūdras ieguves režīma pieļaušanu Latgalē (drīzāk būtu jāatbalsta – 36%, noteikti būtu jāatbalsta – 14%). 23% respondentu uzskata, ka brīvāka kūdras ieguves režīma ieviešana Latgalē nav atbalstāma (drīzāk nebūtu – 18%, noteikti nebūtu – 5%). Šāda režīma pieļaušanu lielākā mērā atbalsta tie respondenti, kuriem ir kopumā pozitīva attieksme pret kūdras ieguvi. Ir novērojams, ka, pieaugot zināšanu pašvērtējuma līmenim par kūdras ieguvi, respondentu īpatsvars, kuri atbalsta brīvāka kūdras ieguves režīma pieļaušanu Latgalē, palielinās.

Salīdzinot ar 2018. gada aptaujas datiem, ir samazinājies respondentu īpatsvars, kuri kopumā atbalsta šāda režīma pieļaušanu Latgalē (no 55% līdz 50%). Aptaujātie Latvijas iedzīvotāji kūdru un tās produktus galvenokārt ir izmantojuši, audzējot puķes vai dārzeņus (59%). 36% respondentu to izmantojuši, stādot stādus savā dārzā. Retāk kūdra un kūdras produkti tiek izmantoti, sējot zālienu, un apzaļumošanai (11%), kurināšanai (8%), meža atjaunošanai (7%), siltināšanai (4%) un kā dizaina materiāls interjerā (1%). 28% respondentu nav izmantojuši kūdru vai kūdras produktus. Kūdru un kūdras produktus biežāk ir izmantojušas sievietes, kā arī lauku teritorijās dzīvojošie respondenti. Salīdzinot ar 2018. gada aptaujas datiem, ir pieaudzis respondentu īpatsvars, kuri kūdru un tās produktus izmanto, audzējot puķes vai dārzeņus (no 52% līdz 59%), bet samazinājusies izmantošana, stādot stādus savā dārzā (no 41% līdz 36%). 51% aptaujāto uzskata, ka pēc kūdras ieguves beigām kūdras purvā vajadzētu atjaunot dabīgo purvu. Respondenti arī norāda, ka kūdras purvos pēc kūdras ieguves beigām vajadzētu šajā teritorijā stādīt mežu (43%), ogulājus (36%), rekultivēt un pārvērst šo teritoriju par derīgu saules un vēja parku būvniecībai – 13%. Vienlaikus gandrīz divas trešdaļas aptaujāto (64%) kopumā nebūtu gatavi maksāt vairāk par koku, dārzeņu un dekoratīvajiem stādiem, ja to audzēšanā nav izmantota kūdra (drīzāk nebūtu – 30%, noteikti nebūtu – 34%). 15% kopumā būtu gatavi par šo maksāt vairāk (drīzāk būtu – 13%, noteikti būtu – 2%). Samazinoties urbanizācijas līmenim, palielinās respondentu īpatsvars, kuri nebūtu gatavi par šo maksāt vairāk. Maksāt vairāk lielākā mērā nebūtu gatavi arī tie aptaujātie, kuriem kopumā ir pozitīva attieksme pret kūdras ieguvi.

Vairāk nekā viena trešdaļa respondentu (37%) neiegūst informāciju par kūdras izmantošanu un purvu apsaimniekošanu. Aptaujas dati liecina, ka informāciju par kūdras ieguvi biežāk iegūst ārpus Rīgas dzīvojošie respondenti, aptaujātie ar augstāku zināšanu pašvērtējumu par kūdras ieguvi un gados vecāki respondenti.

Ieņēmumi no kūdras produkcijas eksporta (milj. eiro)

2011. g. 100,78
2012. g. 104,58
2013. g. 115,6
2014. g. 121,23
2015. g. 130,1
2016. g. 146,7
2017. g. 164,3
2018. g. 178,5
2019. g. 188,1
2020. g. 208,3
2021. g. 239,1
2022. g. 293,7
2023. g. 261,09
Avots: Centrālā statistikas pārvalde