Nē, oglekļa tirgi nav morāla neveiksme! Morāla neveiksme būtu to atcelšana

Starptautiskās labdarības organizācijas ActionAid Ireland izpilddirektore savā rakstā apgalvo, ka oglekļa tirgi “gandrīz vienmēr cieš neveiksmi”. Fakti un iedzīvotāju kopienas, kuras saņem atbalstu no oglekļa tirgos iegūtajiem līdzekļiem, liecina gluži ko citu.

Ja var ticēt nesen publicētajam viedokļa rakstam laikrakstā The Irish Times, oglekļa tirgi “gandrīz vienmēr cietuši neveiksmi” un piedāvā tikai viltus solījumus. Tas ir spēcīgs, bet nepatiess virsraksts. Raksta autore Kerola Balfe, ActionAid Ireland izpilddirektore, oglekļa tirgus dēvē par “morālu neveiksmi”. Savukārt es esmu redzējusi, kā tie saglabā mežus, finansē skolas un nodrošina pārtiku, jo īpaši vietējo iedzīvotāju kopienām dienvidu puslodē.

Abi viedokļi var būt patiesi, kālab aplūkosim pierādījumus.

Kerola Balfe apgalvo, ka oglekļa tirgi “gandrīz vienmēr nespēj nodrošināt reālu labumu klimatam”, atsaucoties uz slaveno Guardian rakstu, kurā tika uzsvērts, ka 90% no Verra sertificētajiem tropu mežu kompensācijas kredītiem ir “fantomkredīti”.

K. Balfe nepiemin, ka šis raksts jau lielā mērā ir ticis atspēkots ar neatkarīgo analītiķu palīdzību. Piemēram, viens no ietekmīgākajiem zinātniskajiem žurnāliem pasaulē, Nature Climate Change, secināja, ka šādiem projektiem ir stabils zinātnisks pamats, lai nodrošinātu augstas integritātes oglekļa emisiju samazināšanu. Savukārt, Kembridžas Universitātes pētnieki apgalvo, ka REDD+ projekti ievērojami palēnina mežu izciršanu un degradāciju, jo īpaši reģionos, kas ir pakļauti lielākiem apdraudējumiem. Neatkarīgas reitingu aģentūras apgalvo, ka Guardian minētie skaitļi ir “ievērojami pārspīlēti”. Sarakstu varētu turpināt...

Tomēr K. Balfes visvairāk satraucošais apgalvojums ir, ka šie projekti “ir bijuši neveiksmīgi, nesasniedzot mērķus” kopienām pasaules dienvidu puslodē, jo īpaši Āfrikā. Kā Āfrikas iedzīvotāja un pasaules vadošās oglekļa standartu organizācijas izpilddirektore varu teikt, ka tā nav taisnība!

Jā, tāpat kā jebkurā tirgū, arī dažos oglekļa projektos ir pieļautas kļūdas! Jā, tāpat kā jebkurā tirgū, arī šeit ir bijuši negodprātīgi dalībnieki un pat likumpārkāpēji! Tas attiecas uz jebkuru nozari pasaulē. Noraidīt visu mehānismu kā “kaut ko”, kas “vienkārši nedarbojas”, ir pārāk primitīvs secinājums, kas rada vairāk ļauna. Jājautā, vai “neveiksmīgās” sistēmas kritiķi ir apmeklējuši oglekļa projektu realizācijas vietas?

Piemēram, TIST programma Kenijā, kur vairāk nekā 230 000 mazo saimniecību lauksaimnieki ir iestādījuši 26 miljonus koku, piesaistījuši vairāk nekā 6 miljonus tonnu CO₂ un izmantojuši oglekļa ieņēmumus, lai finansētu pārtiku, izglītību un noturību. Vai Delta Blue Carbon projektu Pakistānā, kurā ir atjaunoti 600 000 hektāri mangrovju, aizsargātas 11 apdraudētas sugas, radītas 15 000 darbavietas un, paredzams, ka tiks sekvestrēti 142 miljoni tonnu CO₂. Mahogani projekts Indijā, kur vairāk nekā 4000 lauksaimnieku ir iestādījuši 3,1 miljonu mahagoniju, kas ir paaugstinājuši kultūraugu ražu, radījuši jaunu ienākumu plūsmas un piesaistījuši 1 miljonu tonnu CO₂. Arī Corazón Verde del Chaco projekts Paragvajā, kurā ir aizsargāti 32 000 hektāri meža, vienlaikus nodrošinot jaguāru un citu apdraudētu sugu aizsardzību, novēršot 5,6 miljonu tonnu CO₂ emisiju un piedāvājot dzīvotspējīgu, kopienas vadītu alternatīvu atmežošanai.

Tās nav neveiksmes. Tie ir reāli projekti, kas ik dienas sniedz izmērāmus klimata ieguvumus un dzīves kvalitāti uzlabojošu ietekmi uz iedzīvotāju kopienām. To saka ne tikai projektu attīstītāji. Pagājušajā gadā desmit Rietumāfrikas valstis (no kurām deviņas ir stap pasaulē vismazāk attīstītajām valstīm) parakstīja vēstuli, atbalstot oglekļa kredītus kā instrumentu klimata krīzes risināšanai.

Ziņa no “klimata pārmaiņu frontes līnijas” ir skaidra – oglekļa tirgi nav morāla neveiksme, to atcelšana gan būtu neveiksme.

Mēs varam piekrist Kerolai Balfei – oglekļa tirgiem ir jāturpina uzlaboties, tiem jābūt pārredzamiem, jāsniedz taustāmi ieguvumi un jābūt mehānismiem, kas izslēdz no tirgus ļaunprātīgus dalībniekus. Par to domstarpību nav.

Taču Kerolas Balfes ierosinātās “alternatīvas” (ātra dekarbonizācija, progresīvā nodokļu sistēma, ievērojams publiskā klimata finansējuma palielinājums un pilnībā finansēta taisnīga pāreja) vairāk līdzinās vēlmju sarakstam nekā reāli īstenojamam plānam. Protams, mums ir vajadzīgas visas šīs lietas. Jautājums: kad un kā. Šie pasākumi ir politiski iestrēguši, hroniski nepietiekami finansēti un bieži vien desmitiem gadu attālumā no mērķiem... ja vispār kādreiz tiks īstenoti.

Tikmēr iedzīvotāju kopienas, kas šodien saskaras ar klimata pārmaiņu ietekmi, nevar pārtikt no solījumiem par nākotnes nodokļu reformu. Tās nevar aizstāt zaudētos iztikas līdzekļus ar neizpildītiem finanšu solījumiem. Un tās nevar gaidīt “perfektu” sistēmu, kamēr jau šobrīd tiek cirsti šo kopienu meži. Skarbā patiesība – mums nav iespējas izvēlēties vienu risinājumu, noraidot otru. Mums ir nepieciešama ātra dekarbonizācija un augstas integritātes oglekļa tirgi. Mums ir nepieciešams publiskais finansējums un privātais kapitāls, kas plūst caur pārbaudītiem mehānismiem, kuri jau sniedz rezultātus praksē.

Kerola Balfe vēlas atmest vienu no nedaudzajiem funkcionējošajiem instrumentiem, kas mums ir, nedomājot par sekām attiecībā uz klimatu vai iedzīvotāju kopienām, kas no tā ir atkarīgas. Un to katru dienu nodrošina labi pārvaldīti oglekļa projekti.

Alternatīva nav vienkārši sliktāka, tā ir nepieņemama.