Meži - pretošanās šūpulis. II daļa

Bieži literatūrā, runājot par pretošanos vai cīņu ienaidnieka aizmugurē, aprakstnieki lieto vārdu “partizāns”, kas cēlies no franču valodas – “partisan” – karotājs, kas cīnās ienaidnieka flangos vai, galvenokārt, aizmugurē. Partizānu karš: cīņa ar ienaidnieku nelielās grupās, to mērķis ir radīt paniku un dezorganizēt ienaidnieka radītās institūcijas un kavēt vai traucēt plānotās darbības, iznīcinot jebko, kam nozīme karadarbībā vai ienaidnieka darbībā kā tādā, piemēram, tilti, ceļi, sakaru līnijas. Partizānu darbība kādā teritorijā ilglaicīgi iespējama vien, ja tiem ir vietējo iedzīvotāju nepārprotams atbalsts vai simpātijas, un partizānu grupas ir nelielas. Lielākai grupai radīsies grūtības slēpties (darboties slepenībā) vai arī problēmas ar pārtikas piegādi. Sadarbība un saprašanās ar iedzīvotājiem ir svarīga arī informācijas piegādes ziņā.

Runājot par partizānu kustību Eiropā, ļoti nozīmīga tā bija Napoleona kara laikā Spānijā (1808-1813). Spāņu zemēs partizānus dēvē arī par gueriljām.

Latvijas Brīvības cīņās partizānu darbībai svarīga vieta. Četri grupējumi – Latgales, Malienas, Veckalniņa un Augškurzemes* partizānu grupas (tautā tos dēvēja par “mežabrāļiem”, skatīt publikāciju 11. novembrī, vai zaļajiem). Artura Veckalniņa grupa sāka darboties 1919. gada pavasarī Cesvaines, arī Cēsu un Smiltenes apkārtnē, boļševiki to dēvēja par “Zaļā Artura bandu”. To veidoja vairākas nelielas, mobilas nodaļas, kas lielāku uzdevumu veikšanai mēdza apvienoties. Nopietnākās sadursmes ar boļševikiem – 1919. gada maijā (Mēdzula) un aprīlī – uzbrukums Cēsu cietumam, atbrīvojot ap 200 boļševiku gūstekņu.

Augškurzemes partizāni sāk organizēties 1919. gada maijā Sēlijas mežos – tas notiek pēc Rīgas atbrīvošanas no boļševikiem. Ir četri nelieli grupējumi – kopā ap 80 vīru – Rubenes, Aknīstes, Bebrenes un Lašu. Sākumā grupas ir nelielas, spontāni organizētas un to galvenais mērķis ir saglabāt lauku saimniecības un īpašumus no boļševiku marodieriem, boļševiku spēkiem atkāpjoties no Latvijas. Bruņojums cīņām iegūts dažādi – gan no zemes izraktas šautenes un munīcija, gan ienaidniekiem atņemtie ieroči.

*ģeogrāfiski Augškurzeme šodien nesaistās ar Augšzemi (Sēliju) vai Zemgali, kur risinājušies notikumi, bet pirms apmēram 100 gadiem šāds nosaukums lietots un saglabāts daudzos avotos

(Turpinājums sekos)