Meža nozare saka: “NĒ kailcirtes nodoklim!”

Ideja apspriest iespēju ieviest dabas resursu nodokli par ikvienu kailcirtē iegūtu apaļkoksnes kubikmetru meža nozares uzņēmējus nepatīkami pārsteidz un liek kategoriski iebilst pret šāda veida risinājumu valsts kases papildināšanai.

Idejas pamatā ir Valsts nodokļu politikas pamatnostādņu izstrādes materiāli, kuros veikta analīze un izvērtējums par pievienotās vērtības nodokli, mazo nodokļu režīmu, darbaspēka izmaksu, uzņēmumu ienākuma nodokļa reformas ietekmi, nekustamā īpašuma objektu aplikšanu ar nodokli, kā arī par dabas resursu un klimata nodokļiem, un piedāvāts tālākās rīcības scenārijs.

“Šajos dokumentos ir rakstīts: “priekšlikumi diskusijām”, bet nekur nav teikts, ka esošās nodokļu likmes ir jāpalielina vai jāievieš jaunas, kaut arī šos priekšlikumus de facto var uzskatīt par konkrētiem priekšlikumiem nodokļu sistēmas izmaiņām,” situāciju vērtē nodokļu eksperts, Latvijas Nodokļu konsultantu asociācijas valdes loceklis Ainis Dābols. Viņš pievērš uzmanību iespējai, ka arī mežsaimniekiem var nākties “norīt kādu krupi”, proti, ir tapis priekšlikums izvērtēt dabas resursu nodokļa piemērošanu par koksnes iegūšanu kailcirtē vai ieviest “celma naudu”, piemērojot nodokli par koksnes kubikmetru.

“Likmes nav minētas, vienlaikus norādīts, ka dabas resursu nodokļa maksāšanas brīdis būtu pēc atskaites par izmantoto ciršanas apliecinājumu ieskaites Valsts mežu dienestā. Ja pēc kailcirtes mežs tiek atstāts dabiskai atjaunošanai, šo nodokli maksātu pilnā apmērā. Pārējos gadījumos var vērtēt atlaižu piemērošanu, taču potenciālo ieņēmumu tabulā jau ierakstīti 2,1 milj. eiro,” skaidro A. Dābols.

Apstrīdēs Satversmes tiesā

“Dabas resursu nodoklis par kailcirtē iegūtu koksni labi iederas Latvijas austrumu kaimiņvalstī, ne ES dalībvalstī. Tā kā meža nozare (mežsaimniecība + kokapstrāde + visas ar to saistītās jomas) ir viens no mūsu tautsaimniecības stūrakmeņiem reģionos, jājautā, kam šāda ideja varētu būt izdevīga un vai tas nav kādu ārvalstu ietekmes aģentu roku darbs, lai kaitētu Latvijas valstij?” vērtē Modris Fokerots, viens no lielākajiem meža īpašniekiem. Viņš norāda: ja šāda norma “parādīsies” dabas resursu nodokļa regulējumā, tā tiks apstrīdēta Satversmes tiesā, jo koks ir auglis, bet resurss (kur tas aug) ir zeme.

“Interesanti vai turpinājumā šādu dabas resursu nodokļa koncepciju varētu piemērot, piemēram, arī par lauksaimniecisko kultūru novākšanu lielākā platībā un budžetā “ieripotu” miljoniem eiro,” ironizē M. Fokerots, piebilstot, ka, viņaprāt, tas ir absurdi. Vairāki citi aptaujātie privāto mežu īpašnieki šādu dabas resursu nodokļa ieviešanas ideju uzskata par kārtējo pliķi nozarei, kaut arī pozitīvi vērtē ideju, ka pēc kailcirtes mežs tiek atjaunots stādot.

Nespēj noticēt

Aptaujātie meža nozares uzņēmēji pat nespēja noticēt “diskutējamam priekšlikumam” par iespējamo dabas resursu nodokli par ikvienu kubikmetru apaļkoksnes, kas iegūts kailcirtē, bez konkrēta dokumenta. Daži centās aprēķināt, cik liels šis nodoklis teorētiski varētu būt, iegūstot 0,5-0,53 eiro par vienu m³ apaļkoksnes. Aprēķinātie ienākumi jau 2025. gadam (2,1 miljons eiro) tika attiecināti uz galvenajā cirtē (kailcirtē) iegūtās koksnes daudzumu – 10-11 milj. m³.

“Tas ir “lielisks” priekšlikums, kā samazināt nozares konkurētspēju, kā palīdzēt konkurentvalstu ražotājiem, kā arī papildus radīt birokrātisku šī nodokļa iekasēšanas sistēmu, kurai vajadzēs naudu. Vai šādas idejas patiešām rada un “uz papīra liek” cilvēki, kuri strādā valsts iestādēs, vai tie vienkārši pakļaujas kādiem pseidoideju paudējiem?” sašutumu pauda viens no aptaujātajiem, uzsverot patiesu vēlmi noskaidrot dabas resursu nodokļa idejas autoru. Viņš arī interesējās, kurā mūsu reģiona valstī – Somijā, Zviedrijā, Igaunijā, Lietuvā vai Polijā – ir kāds dabas resursu nodoklis koksnei, kura iegūta kailcirtē.

Pieci argumenti PRET

“Ir vairāki būtiski iemesli, kāpēc ideja par kailcirtēs iegūtā apaļkoksnes kubikmetra aplikšanu ar dabas resursu nodokli nav atbalstāma,” pauž Latvijas Kokrūpniecības federācijas viceprezidents Kristaps Klauss, atzīstot, ka par šādu ideju “diskusijām” uzzinājis nejauši, par to ar meža nozares uzņēmēju un mežsaimnieku organizācijām nekādas sarunas nav notikušas.

“Kā var piedāvāt pat ideju “diskusijām” par dabas resursu nodokļa bāzes paplašināšanu ar kailcirtē iegūto koksnes kubikmetru, ja jau pašlaik koksnes audzēšana un kokmateriālu realizācijas saimnieciskā darbība ir aplikta ar diezgan iespaidīgu nodokļu un nodevu slogu?” atgādina K. Klauss, pamatojot, ka mežu īpašniekiem ir jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis (priedes valdaudzēm tas tiek maksāts pat 60 gadus pirms mežaudze sasniedz kokmateriālu ieguves parametrus), līdztekus tam, realizējot augošu koku cirsmu vai sagatavotus kokmateriālus, jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis vai uzņēmuma ienākuma nodoklis juridisko personu gadījumā.

“Un vēl – jau no 2023. gada 1. janvāra vairākus desmitus reižu tika palielināta valsts nodeva par apliecinājuma izsniegšanu koku ciršanai kailcirtē,” nostāju turpina argumentēt K. Klauss. Raugoties no administratīvā sloga un tā uzturēšanas viedokļa nav lietderīgi radīt jaunu nodokli darījumiem ar kokmateriāliem, ja jau tagad tie tieši vai netieši tiek aplikti ar trīs dažādiem nodokļiem vai nodevām.

“Ne velti darījumiem ar kokmateriāliem ir reversais PVN un specializēta iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme, jo prakse ir pierādījusi, ka, apliekot ar nodokli koksnes kubikmetru, neizbēgami rodas liela “pelēkā ekonomika” un negodīga konkurence. Atšķirībā no hektāra nekustamā īpašuma nodokļa gadījumā, atļaujas izņemšanas fakta valsts nodevas gadījumā vai darījuma summas iedzīvotāju ienākuma nodokļa gadījumā, “kubikmetru” nav iespējams sekmīgi kontrolēt vai administrēt,” uz ēnu ekonomikas pieauguma risku norāda K. Klauss. Viņaprāt, dabas resursu nodokļa ideja “diskusijām” par ikvienu apaļkoksnes kubikmetru kailcirtē ir jāaizmirst, jo ir daudz citu, efektīvāku un no administrēšanas viedokļa lētāku veidu, kā valsts maku papildināt ar lielākiem nodokļu ieņēmumiem.

“Var jau raudzīties uz kāda esoša nodokļa likmes paaugstināšanu, taču vislabākais būtu “neapcirpt” spārnus nozarei, uzliekot jaunus ierobežojumus vai liegumus, bet veicināt nozares izaugsmi valsts mērogā. Ieguvēji būtu visi, jo uzņēmēji nodokļos samaksātu vairāk, nekā pašlaik,” lēš K. Klauss.

Papildus ienākumu nebūs

Viens no aptaujātajiem meža īpašniekiem prognozēja, ka dabas resursu nodoklis par kailcirtē iegūstamo koksnes kubikmetru netiks ieviests un pat, ja tāds tomēr “izsprukšot” cauri Saeimas “dzirnavām”, no tā iegūtais naidas apjoms būšot ļoti niecīgs. Proti, ja kailcirtes atjaunos stādot, šo nodokli maksāt nevajadzēs, jo idejā “diskusijām” rakstīts: “Ja pēc kailcirtes mežs tiek atstāts dabiskai atjaunošanai, šo nodokli maksā pilnā apmērā.” Pārējos gadījumos var vērtēt par atlaides piemērošanu.

Vienīgais jautājums ir par nodokļa samaksas brīdi – nekavējoties pēc koksnes realizācijas vai tad, kad iestājies noteiktais kailcirtes platības atjaunošanas termiņš, vai arī vispirms meža īpašniekam liks samaksāt dabas resursu nodokli un, pēc apmežošanas stādot, to atmaksās. “Tas vairāk atbilstu bezmaksas kredīta izsniegšanai Latvijas valstij no meža īpašnieku puses, kura (kresīta) administrēšanai tiktu nevajadzīgi tērēta nodokļu maksātāju nauda, kuras jau tāpat ir maz.”

Stādu pietiks

“Ja attiecīgās koku sugas stādi tiek pasūtīti savlaicīgi, ar to pieejamību problēmu nebūs,” jautāts par koku stādu pieejamību, ja mežu īpašniekiem būs vēlme visas kailcirtes atjaunot ar kvalitatīvu stādāmo materiālu, atbild lielākā stādaudzētāja a/s “Latvijas valsts meži” valdes priekšsēdētājs Pēters Putniņš, uzsverot, ka četru uzņēmuma stādaudzētavu jauda pārsniedz meža atjaunošanai paredzēto stādu patēriņu Latvijā.

“Stādus varam izaudzēt, cik nepieciešams, taču tie jāpasūta savlaicīgi – vismaz gadu vai vēl labāk – divus – pirms plānotās stādīšanas – kailcirtē izstrādātā meža atjaunošanas,” skaidro P. Putniņš.