Meža nozare ir viena no svarīgākajām Latvijas nākotnei. Intervija ar Daigu Grīnfeldi, a/s “Latvijas valsts meži” korporatīvo attiecību vadītāju

Nozares kolēģi tevi labi pazīst, kā “Latvijas valsts mežu” pārstāvi dažādās organizācijās. Ko tieši dara korporatīvo attiecību vadītājs?

Pārstāvu akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” intereses saistībā ar nozares sadarbības partneriem, dibinu, veidoju un uzturu kontaktus, lūkoju sadarbības iespējas, popularizēju meža nozari, tās devumu un ieguvumus sabiedrībai. Mani darba pienākumi lielā mērā saskan ar manu personisko pārliecību, ka meža nozare ir viena no svarīgākajām Latvijas nākotnei.

Tu pieminēji lielisku vārdu, kuru bieži lieto un, jo biežāk to lieto, jo labāk redzam ka tās – proti – sadarbības trūkst. Kā tev veicies ar sadarbību kā procesu un tās veidošanu?

Ļoti bieži, ko sākot vai turpinot, no mums gaida ātru un, vēlams, ļoti labu rezultātu. Bet – ja mēs ar kaut ko ilgāku laiku neesam nodarbojušies, esam bijuši gana pašpietiekami un nozares iekšienē nereti uzskatījuši, ka ne visām norisēm nepieciešama saskaņošana vai sabiedrības akcepts, teikšu, sadarbība kā process ir vēl tikai sākumposmā. Ātra rezultāta nebūs, jo īpaši tad, ja daļā sabiedrības zināšanas, informācija un uzskati par mežsaimniecību nereti ir atšķirīgi no profesionālajām. Viss rit savu gaitu, mums jāturpina strādāt, jāapzinās (ko, šķiet, aizmirstam), ka arī paši esam pilnvērtīga sabiedrības daļa, ka mums ir jābūt dzirdamiem, jāpastāv par sevi, jāstrādā un jāskaidro savs darbs. Nepieciešams nedaudz pacietības. Burvestības nav, ko gaidīt, smalkas receptes neviens nedos, jāpiedalās procesos, jāatgādina par sevi un, izmantojot katru izdevību, jāstāsta, kas mēs un meža nozare esam, kāda meža nozarei ir nozīme utt. Jo tieši mežsaimnieks ir īstenais dabas sargātājs un noturīga meža audzētājs.

Atceros laiku, kad asāku vārdu no nozares pārstāvju puses uztvēra klusināti, aicinot nebūt tik tiešiem, nebūt tik asiem un precīziem. “Runāsim mierīgi, būsim diplomātiski.” Pagāja četri, pieci gadi, un ne viens līdz šim diplomātiskais nozares pārstāvis sarunas sākumā uzsvēra, ka nu ir laiks asākam vārdam un ir “sakrājies”. Vai nozares runasvīri savulaik nav pārspīlējuši ar diplomātiju?

Neesmu psiholoģe vai socioloģe, lai to vērtētu profesionāli, bet, manuprāt, ļoti svarīgs ir katra indivīda raksturs un mentalitāte. Dažam vieglāk ir runāt, dažam darīt. Tikpat svarīga ir vēsturiskā padomju laika pieredze, kur pietiekami ilgu laiku atradāmies vidē, kurā tieša valoda bija saistīta ar “drošības risku”. Daudzas vēstis tika nodotas ļoti uzmanīgi ar slēptu vai dubultu nozīmi. Tieša (skaidra) runa mums joprojām jātrenē.

Mēs, protams, nerunājam par padomju (okupācijas) laika saziņas metodēm, bet tā laika oficiālajās runās, ja vajadzēja ko idejiski kritizēt, asumi ņirbēt ņirbēja. Varas virzienā asumu bija maz...

Domāju, ko teikt vismaz iekšēji bija daudziem. Ārēji tas parādījās dziesmotajos protestos, Lāčplēša dienā, aizdedzot svecītes, bet, kas ir rāmi degoša svecīte, salīdzinot ar mūsdienām, kad teju ikviens var uzlikt kājas uz galda un uzskaitīt savas vēlmes. Tieši tas pats notiek attiecībā uz meža nozari, par kuru, piemēram, ar to nesaistītajai sabiedrības daļai ir ļoti maz zināšanu, toties ir papilnam priekšstatu un norādījumu, kā mežs būtu kopjams. Tas, ko mēs ļoti nosacīti varam saukt par zināšanām, ir veidojies no aizgūtu ideju paudējiem vai īsām Tik-Tok formāta frāzēm. Ar to jāprot sadzīvot.

Atgriežoties pie tava jautājuma, viens – latviskā mentalitāte, kas lieku vārdu liek paturēt pie sevis. Vēl personiski esmu novērojusi, ka cilvēks, kas daudzas stundas pavada mežā, bieži vien nav runātājs, bet darītājs, tātad vairumā gadījumu pretstats pilsētniekam.

Tavu jautājumu es saistu ar savu darbu, jo varu savest kopā zinātāju un klusētāju ar aktīvāko sabiedrības daļu vai t.s. pilsētu meinstrīmu.

Runājot ar nozares kolēģiem un nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, arī sadarbības partneriem, droši vien ne reizi esi padomājusi, kāds būs vai varētu būt “Latvijas valsts mežu” tālākais ceļš.

“Latvijas valsts meži” bija, ir un būs stabils uzņēmums. Tiek darīts viss iespējamais, lai uz uzņēmumu varētu paļauties gan Latvijas valsts, gan sabiedrība. Kā mūs vēlas redzēt, kā mūs vēlas ietekmēt? Tie ir dažādi vēji, kuros mēs ieklausāmies, saprotam, ko tie vēstī, bet visām pūsmām, saprotams, līdzi nelokāmies. Stabilitāte un pārdomāta, pragmatiska attīstība ir tas, kurp virzās “Latvijas valsts meži”.

No tavas pieredzes skatpunkta, kādas jau iepriekšminētajā sadarbībā ir problēmas un bremzes? Ir ceļavējš un pretvējš.

Kā nopietnu, bremzējošu faktoru es sauktu dialoga trūkumu un nevēlēšanos tajā piedalīties, vai, formāli piedaloties, nevēlēšanos to veidot pēc būtības. Ja mēs aicinām, lai situāciju izrunātu apskatot “strīdus objektus” praktiski dabā, atsaucības nav. Atsevišķām, ar aizgūtu viedokli visur klātesošām nevalstiskajām organizācijām ir vēlēšanās būt dzirdētām, bet to pārstāvji citos nebūt neklausās. Tā vien šķiet, ka mērķis ir radīt sašķeltību un konfliktu, piedāvājot risinājumu ienesīgu projektu veidā.

Protams, NVO ir atšķirīgas, piemēram, Latvijas Pašvaldību savienība allaž meklē kopīgo un iespēju sadarboties, interese ir abpusēja, līdzīgi ir ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru un Latvijas Darba devēju konfederāciju, kur sadarbība notiek un tā tiek meklēta.

“Aktīvists” – apkaimes, vides, meža nozares vai cilvēktiesību... nereti manāms, ka cilvēka sabiedriskā aktivitāte kādā jomā ir krietnā pārsvarā pār zināšanām šai pašā jomā. Ir ideja, pamatota, loģiska, vai gluži pretēji, cilvēks kaut ko aizstāv, nespējot ne paskaidrot, ne pamatot savu nostāju.

Fakts, ka mums ir sabiedriski aktīvi cilvēki parāda, cik demokrātiska vide ir Latvijā. Tas ir labi, man tas patīk. Ikviens aktīvists, kurš vēlas sarunāties, veidot konstruktīvu dialogu, ir augstu vērtējams, es viņu sauktu par sabiedrības dzīvotspējas uzturētāju. Ja aktīvists nav konstruktīvs, ir idejiski pārliecināts, ar iebarotām idejām, es viņu sauktu par sludinātāju vai konflikta uzturētāju. Sarunās ar konstruktīvu sarunu partneri ieguvēji ir visi.

Savulaik mācīja, ka cilvēks savu viedokli spēj pamatot. Tagad, piemēram, sociālajos tīklos nereti kāda doma tiek popularizēta, nekritiski tiražējot konkrētu viena cilvēka viedokli. Saprotams, kas domas tālākizplatītājs konkrēto viedokli vai nostāju atbalsta, bet ne paskaidro, ne lpamato – kāpēc. Vai nekritiski pieslieties kādai domai 21. gs. ir tālredzīgi un laikmetam atbilstoši?

Domāju, teju katrs cilvēks kādā brīdī vēlas pieslieties kādai idejai, kas sakrīt ar viņa mērķiem un ideāliem, ar dzīvē sasniedzamo, ar pārliecību utt. Jo stiprāka ir tā ļaužu kopa vai grupa, kas attiecīgo domu pauž, jo stiprākai kopai piederīgs cilvēks jūtas, viņš pauž šīs kopas viedokli un pat nedomā to apšaubīt. Domāju, tas ir cilvēka dabā, nav daudz ļaužu ar spēcīgi izteiktu kritisko domāšanu, tikai stiprs cilvēks spēj mainīt savu viedokli, ieklausoties pārējos un saprotot, ka varbūt ir kļūdījies. Viedoklim ir jābūt, svarīgākā ir spēja sarunāties un šo viedokli pamatot.

Tava dzīvesvieta ir Mārupe, jauna Latvijas pilsēta; ceļa zīmes, norādot, kur Rīga beidzas un Mārupe sākas, bieži vien piestiprinātas vienam stabam, mārupieši mēdz uzsvērt, ka nav rīdzinieki, savukārt, ne viens vien rīdzinieks Mārupi uzskata par galvaspilsētas daļu.

Šķiet, nekad sevi neesmu uzskatījusi par kādai konkrētai un nelielai vietai piederīgu, piederības sajūta man ir plašāka. Esmu dzimusi un augusi Kurzemes jūrmalā, manas dzimtās vietas ir Roja un Kolka, un es allaž sevi identificēju ar tām. Mārupe man ir Rīgas līča paplašinājums un vietas nosaukums. Braucot uz Kurzemes piekrasti, var vērot, kā mainās novadu robežas – te esi Vidzemē, te – Zemgalē, te – jau Kurzemē. Smejos, ka man asinīs ir nedaudz jūras ūdens, kas vilina vairāk – jūra man tuvāka par Rīgu un Pierīgu.

Pierīgā ir virkne kādreizējo pagastu, kur rīdzinieki pirms gadiem 20-25 sāka celt privātmājas, tas nozīmēja arī zināmu prestižu un turību.

Mārupe ir ļoti cieši saplūdusi ar Rīgu, kā jau minēji iepriekšējā jautājumā. Kaimiņš, kas no manis mīt ap 500 m tālu, jau “skaitās” Rīgā. Izjūtas nav atdalošas.

Mūsu valsts ir maza, ja mēs katrs identificētos ar Latviju, tas būtu pat ļoti uzteicami. Ņemot vērā patlabanējās mobilitātes spējas, identificēties ar kādu nelielu apdzīvotu vietu vien man šķiet ne visai iespējami.

Esi stāstījusi, ka tava māsa dzīvo Šveicē. Par šo valsti dzirdam lieliskus, pat jūsmas pilnus stāstus – brīnumvalsts, izcila valsts, demokrātiska valsts ar biežiem referendumiem, arī pietiekami dārga valsts.

Fakts, ka māsa dzīvo skaistā un pārtikušā zemē, ir patīkama piedeva manām brīvdienām, viesojoties viņas ģimenē. Ja vēlos raksturot Šveici – skaista, dažādus cilvēkus pieņemoša valsts ar dažnedažādām iespējām. Kosmopolītiskākiem cilvēkiem tā ir lieliska zeme, kur dzīvot, jo īpaši pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos. Man ir ļoti laba sajūta, zinot, ka māsa mīt drošā vietā. Runājot par viņas dzīvesvietas izvēli, tā, manuprāt, sākās jau studējot, jo viņa studēja Vācijā, un tie, kas studējuši ārpus Latvijas, bieži vien vietu, kur dzīvot, mēdz izvēlēties pēc citiem kritērijiem, ne nacionālās piederības.

Vai var manīt, ka Šveicē ir četras oficiālās valodas?

Jā, gan! Līdzīgi ir arī māsas ģimenē, kur arī skan četras dažādas valodas. Viņas dzīvesbiedrs ir ungārs, bērni runā ļoti labā ungāru un labā latviešu valodā, ģimenes saziņas valoda ir angļu un skolā un bērnudārzā viņi sarunājas switzerdutch (Cīrihe ir t.s. vācu kantons). Ja mazliet pabrauc uz Itālijas pusi, publiskā informācija izlasāma itāliski, skolās vecākajās klasēs kā obligātie priekšmeti ir franču vai itāļu valoda... Valodu daudzkrāsainība Šveicē ir līdzāspastāvoša. Pati, esot Šveicē, izmantoju iespēju “patrenēt” Latvijā mazāk nepieciešamo vācu valodu.

Kā Tu kā cilvēks, sieviete, māte patlaban jūties Latvijā?

Jāteic, ka līdz šim man dzīvē ir bijušas vairākas nopietnas iespējas Latvijā nedzīvot, sākot ar jau pieminēto māsas ģimeni, kas mani pietiekami bieži aicina pārcelties uz Šveici, sakot, ka viņiem kaimiņos ir lieliskas iespējas. Bet... es no Rīgas līča tuvuma nevaru aiziet un, viena alga, kāda būs situācija drošības vai finansiālā ziņā Latvijā – es ļoti labi jūtos šeit, mājās. Man šeit patīk, šī ir mana vieta.

Protams, mani satrauc situācija aiz Latvijas robežas, tai sekoju, par to interesējos, piedalos gan Latvijas Mežu sertifikācijas padomes organizētajā atbalstā Ukrainai, gan dažādās citās atbalsta aktivitātēs; tas ir saspringums, bet ... savu darbu turpinu ar jo lielāku degsmi, jo nozares devums Latvijas budžetam un drošībai dod nepieciešamo neatkarību un tās noturēšanas devu. Būt neatkarīgiem – ar saviem finanšu līdzekļiem, ar pašu paveikto, ar pašu resursiem, ar pašu izaudzēto Latvijas zemē, tā, manuprāt, ir īstā, patiesā un stabilā neatkarība, ne kāda piešķirti fondi, ziedojumi vai finansējums. Pašu nopelnītā nauda un pašu izaudzētais un pārstrādātais produkts ir tas, kas var stiprināt gan aizsardzības budžetu, gan sabiedrības labklājību, gan skubināt cilvēkus palikt šeit, Latvijā.

Pareizais ceļš ir attīstības un stabilitātes ceļš, kas dod labo sajūtu, dzīvojot Latvijā.

Vai tavā darbā bieži nākas domāt vai saskarties ar diplomātiju?

Es to vērtētu šādi – katrs cilvēks ir tāds, kāds viņš ir, katram ir sava vieta un nozīme, atbilstīgi savam raksturam. Ja kādam diplomātija ir asinīs – viss notiek dabiski un saprotami, ja cits ir dabisks cīnītājs, viņam ir jācīnās. Ja būt diplomātam saskan ar cilvēka iekšējo būtību, pārliecību, tas ir saprotami.

Nozarē ļoti vajag cilvēkus, kas spēj runāt un paust pamatotu viedokli, runāt. Ne visi ir dziedātāji un runātāji, kā tautasdziesmās teikts. Doma, kas būtu skaidri un saprotami nododama tālāk, būtu jāpauž tiem, kas spēj skaidri un saprotami runāt un paskaidrot. Tai pašā laikā uzskatu, ka jārunā ir visiem – jo īstāks (autentiskāks) esi, jo vēsts labāk izskanēs. Jā, ir cilvēki, kas jebkuru domu uztvers vai uzklausīs tikai no spēcīga oratora vai Valsts prezidenta, jo viņam svarīgas ir autoritātes, citam savukārt svarīga ir brīvā vide un nenoapaļoti izteicieni. Domas jāpauž, nebaidoties!

Katram mazliet garlaicīgam profesionālim ir nepieciešams labs stāstnieks.

Tieši tā – mums sabiedrībā vispār un arī nozarē šo stāstnieku trūkst. Galvenais ir nepadoties. Šobrīd izskatās, ka mūs – nozari – bieži vien tīši vai netīši nedzird, ir spēle vienu vārtu virzienā, bet jāturpina spēlēt un piedalīties, gan jau situācija izlīdzināsies.

Vai mūs patiesi nedzird?

Kā zināms, “Latvijas valsts mežiem” ir jauna valde, ar kuras pārstāvjiem mēs uzņēmumā vēl iepazīstamies. Tie ir mūsu kolēģi, kuriem ir jauns, svaigs skatījums uz lietām, uzņēmumam šie cilvēki ir liels ieguvums. Piemēram, tava jautājuma sakarā atcerējos Ingas Vageles sacīto – ja tu spēlē kārtis, tev jāspēlē ar tādām, kādas iedalītas, citu tev nav un, atceries, ne vienmēr ar sliktām kārtīm spēles sākumā, beigās spēli zaudēsi, ja liksi lietā prasmi un pieredzi.

Mēs varam skatīties uz Somiju, kur valsts pārvaldē meža nozari atbalsta, kur valsts prezidents dodas uz pieņemšanu apģērbā, kura izgatavošanā izmantotas koksnes šķiedras. Nozare ir apzinājusies, kādas kārtis tai ir rokā, martā notikusī protesta akcija tikai parādīja to. Jāturpina, nedrīkst padoties! Jābūt dzirdamiem, ir jāparāda tie ieguvumi, kurus mežsaimnieki sniedz dabas saglabāšanai, klimata ietekmes pārmaiņu pielāgošanai un kopējam sabiedrības labumam.