Latvijai neder jebkurš citur Eiropā derīgs problēmu risinājums

“Eiropas prasības, kas balstītas attiecīgo (citu) Eiropas reģionu problēmās, nav piemērojamas un iedzīvināmas Latvijā, jo īpaši, ja to ieviešana būtiski sadārdzinās ražošanu, dažviet to padarot teju neiespējamu,” intervijā “Dienas Biznesam” pauž Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes priekšsēdētājs Rolands Feldmanis. Viņaprāt, Latvijas valdībai ir jāspēj būt drosmīgai un skaidri noraidīt ļoti daudzus Eiropas Savienības piedāvātos risinājumus, kas ir pretrunā pašmāju lauksaimniecības produkcijas audzētājiem un pārstrādātājiem, arī viņu konkurētspējai.

Kuras prasības Latvijai būtu jānoraida?

Pēdējo gadu laikā ir būtiski mainījušies daudzi noteikumi saistībā ar pārtikas ražošanu – mazāks augu aizsardzības līdzekļu un minerālmēslu patēriņš, lielāks uzsvars uz bioloģisko saimniekošanu, arī mazāks piesārņojums, tīrāka apkārtējā vide un gaiss. Visi šie noteikumi ir saprotami un loģiski, tomēr to izpilde var kļūt par savdabīgu šķērsli ne tikai lauksaimniecības un pārtikas pārstrādes, bet arī citu nozaru attīstībai, piemēram, mežsaimniecībai, kokapstrādei un citām apstrādes rūpniecības nozarēm, jo īpaši, ja ražotnes atradīsies apdzīvotā vietā vai to tuvumā. Proti, 2024. gadā stājās spēkā Dabas atjaunošanas regula, tapšanas stadijā ir Gaisa aizsardzības likumprojekts, un burtiski tikko Eiropas Savienība publiskojusi jaunu ūdens noturības stratēģiju. Šie nozīmīgie dokumenti ietekmēs ne tikai dažus iedzīvotājus, zemes apsaimniekotājus, bet visu Latvijas sabiedrību, it īpaši lauksaimniekus un vēl jo vairāk – apstrādes rūpniecību.

Diemžēl, neviens nav garantējis, ka neradīsies vēl citi saimniekošanu Latvijā ietekmējoši noteikumi vai prasības, vēl vairāk, ja Latvijas valdība neaizstāvēs nozares, kuras Latvijā sekmīgi darbojas. Jauns divritenis nav jāizdomā – Latvijas valdībai ir jāpauž valstij atbilstoša pozīcija: ja nosacījumi vai to sekas kaitē Latvijā strādājošo interesēm (prasa nesamērīgus kapitālieguldījumus vai pastāv uzņēmuma(u) slēgšanas risks), tādas prasības vai nosacījumus saturošiem dokumentiem ir jāuzliek veto vai jāpanāk izņēmuma tiesības attiecīgās prasības nepiemērot. Šādu pozīciju valsts var izstrādāt visām jomām, kā pamatu izmantojot zinātnieku atzinumus (pieaicinot attiecīgās nozarēs, kuras konkrētās prasības skar), kas balstīti Latvijā veiktos pētījumos, ne pieņēmumu pieņēmumos vai vispārinājumos, kas radīti pavisam citā vidē.

Kā to saprast?

Vienkārši – septiņas reizes nomērīt un vienu reizi nogriezt, ne prasības, kuras, lai tikai iniciatīvu līmenī, atskan no Briseles, nekavējoties izpildīt, ignorējot, negatīvās blaknes, ko tās radīs. Tikai viens piemērs, kas rada pietiekami lielu risku Latvijas zemes apsaimniekotājiem, īpaši lauksaimniekiem. Proti, Dabas atjaunošanas regula paredz līdz 2030. gadam atjaunot vismaz 20% ES sauszemes un jūras teritoriju (neatkarīgi no aizsargājamo dabas teritoriju platībām), veicināt ilgtspējīgas lauksaimniecības prakses, kas palīdzēs saglabāt un atjaunot dabas resursus, palielināt zaļās zonas pilsētās, lai mazinātu karstuma un sala (krasu temperatūras svārstību) efektu un veicinātu rekreācijas iespējas. Skaisti un visiem patīkami, tikai Latvijai pašai jāizstrādā Nacionālais atjaunošanas plāns, kas noteiks, kā tiks sasniegti regulā noteiktie mērķi, tai skaitā, kādi dabas atjaunošanas pasākumi, kādā apmērā un kur tiks veikti. Nacionālā dabas atjaunošanas plāna izstrādē noteikti jāiesaistās visām nozarēm un nozaru ministrijām. Plāni jāizstrādā divu gadu laikā kopš regulas stāšanās spēkā, tas ir, līdz 2026. gada vidum, nosakot konkrētus mērķus un uzdevumus. Ir palicis nepilns gads. Ko un kā darīt zemes apsaimniekotājam? Vai pastāv risks, ka kādu daļu no pašlaik izmantojamajām zemēm, jo īpaši tām, kurās savulaik (padomju laikos) ir veikta meliorācija, nevajadzēs atstāt zem ūdens? Ja šāds risks pastāv, ir jautājums lēmumu gatavotājiem un pieņēmējiem – cik lielas teritorijas Dabas atjaunošanas regulas dēļ zem ūdens “palaidīs”, piemēram, Nīderlande, kas atkarojusi jūrai ļoti nozīmīgas platības, kur lauksaimniecībā izmantojamās zemes hektāra cena ir desmitiem reižu lielāka nekā Latvijā? Ja šāda dabiskā ūdens līmeņa atjaunošana notiks arī Latvijā, cik lielās platībās, kurās vietās, kā tas ietekmēs attiecīgās apkaimes iedzīvotāju skaitu, saimniecisko darbību (iegūstamās ražas apjomu), darba vietas, samaksātos nodokļus, savlaicīgu parādsaistību segšanu (lielākoties lauksaimnieki attīstībai un darba efektivizācijai, iegādājoties tehniku, naudu ir aizņēmušies)? Tie ir ļoti būtiski jautājumi daudziem, ne dažiem zemes apsaimniekotājiem vien, kurus šāds risks varētu skart. Varbūt, piemēram, kādu aizsargdambi varētu nerekonstruēt vai nojaukt? Vai patiešām tas būtu XXI gadsimtam atbilstošs risinājums un tieši to vēlas Eiropas Savienība? Šaubos! Tas ir tikai viens piemērs, kā Latvija var pazaudēt kārtējās saimnieciskā darbībā izmantojamās zemes, lai gan Latvijas klimatiskajos apstākļos ir pietiekami daudz neapstrādājamu purvu un mazauglīgu, lauksaimnieciski neizmantojamu zemju. Jā, Latvijā nav ne maģisko Alpu, ne Andu, ne Skandināvijas fjordu, kur nav gandrīz nekādas veģetācijas un šīs platības ir grūti izmantojamas jebkādā saimnieciskajā darbībā, tieši tāpēc tās ir vienkārši iekļaut dabas atjaunošanas prasību izpildes atskaitēs.

Dabas atjaunošanas regula nebūt nav vienīgais neskaidrībām un riskiem pielādētais dokuments. Latvijai jau līdz 2030. gadam ir uzstādījums samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 17% (arī nodrošināt 364 000 t CO₂ piesaisti), bet nav pat bijis diskusiju, ar kādiem instrumentiem šādu apņemšanos īstenot un kurām nozarēm (un kāpēc tieši tām) jāpalielina siltumnīcu gāzu emisiju piesaiste vai tieši pretēji – būtiski jāsamazina CO₂ emisiju apmēri.

Tā kā Latvijā būtībā sen nav lielu ražošanas kompleksu, kuros, kaut ko īstenojot, var panākt būtisku CO₂ izmešu ietaupījumu, tad paliek tādas sfēras kā transports, jo īpaši privātais autotransports, lauksaimniecība un kūdras ieguve, kas cieši saistīta ar lauksaimniecībā un stādaudzēšanā nepieciešama substrāta ražošanu. Latvija savu rūpniecību būtībā ir slēgusi vairāku gadu laikā, kopš sabruka PSRS, un līdz ar to bāzes atskaites punkts ir ļoti zems. Tieši tāpēc par lielākajiem CO₂ emitētājiem jeb vainīgajiem tiek nosaukta lauksaimniecība un transports. Ja ķeramies pie CO₂ izmešu samazināšanas lauksaimniecībā, tad jāpadomā, vai spēsim pat paši sevi nodrošināt ar Latvijā ražotu pārtiku. Vai Latvijā ražota pārtika būs konkurētspējīga? Latvijas pārtikas eksports var sarukt, bet pārtikas imports pieaugt. Kādas varētu būt pārtikas cenas, ja jau pašlaik ap tām ir liela kņada?

Kas tad vēl rada riskus?

Pavisam nesen publiski “izgaismojās” Gaisa aizsardzības likumprojekts, kas jau it kā ir uzrakstīts, bet īsti vēl nav izgājis lēmumu pieņēmēju vētīšanu. Lai arī daļa sabiedrības par to, iespējams, nav pat dzirdējusi, kur nu vēl izlasījusi un sapratusi, kādus riskus tas rada, pārtikas pārstrādātājos tas rada bažas un kārtējos riskus par ilgtspējīgu attīstību. Kāpēc? Ļoti vienkārši – Latvijā daudzās vietās, tostarp Rīgas mikrorajonu, piemēram, Sarkandaugavas, Purvciema, Pļavnieku varenība vēsturiski bāzējās uz rūpnīcām, kuras, augot apdzīvotām vietām, pēkšņi no nomales ir nokļuvušas teju vai apdzīvotās vietas centrā vai ļoti tuvu tam. Protams, neviens skaļi nesaka, ka daudzviet šādu prasību rezultātā attiecīgā ražotne būs jāpārceļ, kas prasīs miljoniem un pat desmitiem miljonu lielas izmaksas. Vai tas patiešām ir Latvijas interesēs? Vai šāda normatīvā akta projekta gatavošana ir pietiekami pārdomāta, lai neradītu šķēršļus un riskus tautsaimniecības attīstībai Latvijā?

Kāpēc rūpnīca no pilsētas būtu jāpārceļ, ja likums to neprasa?

Tiešā veidā neprasa, un nav runas par kādas ražotnes pārcelšanu no pilsētas un šim mērķim jābūvē jauna infrastruktūra – elektrībai, ūdenim, kanalizācijai, kas prasa milzīgas papildu investīcijas.

Jebkura pārtikas un arīdzan daļēji kokapstrādes ražotne, pat tāda, kas aprīkota ar labāko pieejamo tehnoloģiju, dažādiem filtriem, tomēr rada gaisa piesārņojumu, citiem vārdiem sakot, ir smaka un atsevišķu rūpnīcu gadījumā arī kondensāts. Šādu ainu varam ieraudzīt pat Rīgā. Nu un? Ja apkaimē dzīvojošie cilvēki, kuri paši, ne arī viņu radinieki, ne draugi nestrādā attiecīgajā uzņēmumā, var rakstīt sūdzību un lūgt vietējo varu pieņemt attiecīgus mērus. Protams, vietējās pašvaldības ievēlētie deputāti var atrast veidu, kā neko nedarīt un mērus nepieņemt, taču tad viņi riskē ar politisko karjeru. Vai ievēlētie deputāti vēlēsies atdot vietu citiem, kuri būs solījuši klausīt iedzīvotājiem, kas aicināja pieņemt mērus pret attiecīgo ražotni? Tāda iespēja pastāv, nekādu garantiju un apdrošināšanas pret šādu situāciju nav. Vai šādi riski ļauj īstenot ilgtspējīgu saimniekošanu? Nebūt ne! Tie rada tikai draudus un riskus; attiecīgās ražotnes īpašniekiem var rasties kāre neveikt nekādas investīcijas un darbināt rūpnīcu līdz brīdim, kamēr to ļauj darīt,– faktiski maksimizēt peļņu un pēc kāda laika nolemt ražotni slēgšanai. Tas nozīmē gan darba vietu zaudēšanu, gan samaksāto nodokļu trūkumu valsts budžetā, gan tieši no konkrētās ražotnes, gan ar to saistītajiem izejvielu piegādātājiem un pakalpojumu sniedzējiem. Vai tas ir Latvijas sabiedrības interesēs? Šaubos! Tas varētu būt konkurentu, ārvalstu biznesa interesēs – palīdzēt slēgt, gūstot papildu tirgus paplašināšanas iespējas uz slēgto ražotņu rēķina. Ar labiem nodomiem radīts normatīvā akta projekts var būtībā sabiedrību padarīt daudz nabadzīgāku, un, ja jau pašlaik ir jāsamazina valsts budžeta izdevumi, jāsamazina nodokļu atvieglojumu apmērs, jāpalielina esošo nodokļu likmes vai jāievieš jauni nodokļi, ko darīsim brīdī, kad ļoti lieliem un darbaspēka ietilpīgiem ražotājiem nāksies risināt gaisa aizsardzības likumprojekta rēbusu? Ak, jā, un, protams, vēl jau cilvēki, kuri pilsētās siltumam izmanto nevis centralizētās siltumapgādes sistēmu, bet gan paši kurina savas krāsnis, kā resursus izmantojot kokskaidu granulas, briketes vai, vēl jo vairāk, malku, nav aizdomājušies, ka šis projekts var liegt to darīt. Faktiski tas nozīmētu skursteņa nodokli, vēl jo vairāk, ja nemitīgi no dažādām pusēm pat draudzīgi Latvijai tiek atgādināts, ka jāsamazina CO₂ izmeši. Nesenajās pašvaldību vēlēšanās kādā pilsētā politiskais spēks solīja īstenot pasākumus, lai 2030. gadā konkrētā pilsēta būtu brīva no CO₂ izmešiem – tātad bez rūpniecības, ar skursteņu nodokli un bez cilvēkiem, jo cilvēks taču elpo un tātad rada CO₂. Var ironizēt, ka priekšvēlēšanu programmās var sarakstīt jebko, bet tas rada nedrošību par nākotni, kas nebūt neveicina prognozējamību un, vēl jo vairāk, nerada vēlmi veikt papildu investīcijas, lai paplašinātos, ražotu preces ar augstāku pievienoto vērtību, vairāk samaksājot valsts budžetā nodokļus. Latvija rūpnieciskajai ražošanai jau pašlaik nav pievilcīgākā vieta, sākot ar birokrātiju būvniecībā un beidzot ar zemo iedzīvotāju pirktspēju salīdzinājumā pat ar kaimiņvalstīm.

Kuriem pārtikas pārstrādātājiem “var trāpīt” šādi riski?

Vārdā nevienu nesaukšu; tie, kas vēlas, var iepazīties un atrast, kurā vietā kurš ražotājs atrodas un kas tam pašlaik ir apkārt – tukšs lauks, meži vai dzīvojamo māju rajoni. Varu atgādināt, ka Latvijā ir rūpnīcas, kuru pirmsākumi meklējami vēl pirms Otrā un pat Pirmā pasaules kara, kas ir modernizētas un sekmīgi strādā, nodrošina darba vietas, uztur infrastruktūru, rada pievienoto vērtību. Tieši šīs rūpnīcas vai pārstrādes uzņēmumi nonāk zem sitiena – ikviens ir iecerējis dzīvot vietā, kur ir attīstīta infrastruktūra, un vēlas, lai apkārt būtu miers un klusums, un tīrs gaiss. Tā nonākam pretrunā – pilsētas kā urbanizācijas centri, miljoni, ko, pateicoties ražošanai, ieguldīja gadu desmitiem infrastruktūras attīstībai, pilsēta vai ciems, kas koncentrē ražošanai nepieciešamo darbaspēku, var tikt slēgti rūpniecībai par labu kādam turīgam iedzīvotājam, kas rūpnīcā nestrādā un ar to nepelna. Vai pilsēta būs pievilcīga, ja tajā nebūs rūpniecības? Vai domājam, ka nopelnīsim ar konsultācijām un izklaidi vien? Vai esam iedomājušies, ka šeit ir pasaules naba kūrortu, arhitektūras, kultūras ziņā un mums nav konkurentu? Vai statistika nebrīdina, ka Latvijā trūkst rūpniecības jaudu, uzņēmumu, kas rada pievienoto vērtību? Kā iespējams vārdos runāt par ražošanas attīstību un zaļo gaismu investoriem, kuri vēlas ražot Latvijā, tai pašā laikā gatavojot normatīvos aktus šo investoru sodīšanai? Nonsenss, vēl jo vairāk, ja nav nekā cita, uz kā balstīt Latvijas valsti, tranzīta sapnis ir izsapņots, mums faktiski tāda pakalpojuma nav. Vai Gaisa aizsardzības normatīvais akts būs tas, kurš “no kājām nogāzīs” kādu piena pārstrādes kooperatīvu vai varbūt gaļas pārstrādātāju, jo netālu no tā turīgi cilvēki var iegādāties īpašumus un likumīgi prasīt tīrā gaisa tiesību ievērošanu! Un kur vēl, maigi izsakoties, dīvainās un pilnīgi negatavās idejas par bezemisiju vai zemo emisiju zonas izveidi galvaspilsētas Rīgas centrā, kur koncentrēti lielie kultūras objekti – teātri, viesnīcas un, galu galā, arī valsts administratīvās iestādes!

Mazāk autotransporta Rīgas centrā – tīrāks gaiss un vairāk vietas cilvēkam!

Tā ir viena šī jautājuma šķautne, kas balstās pieņēmumā – mazāk transporta, vairāk cilvēku, taču Latvijas kontekstā šī aksioma īsti nestrādās. Kāpēc? Vai Rīgas centru pārvērtīsim par savdabīgu miljonāru vai vēl labāk – miljardieru paradīzi, kur bez operatīvā un avārijas transporta, un sabiedriskā transporta visi brauks tikai ar elektroauto? Šaubos! Varbūt bēdīgo ainu Rīgas centrā, ar uzrakstiem “izīrē”, “pārdod”, mainīs tūristi? Neiespējami tas nav, bet Rīgai nav nedz Parīzes, nedz Londonas, arī ne Tallinas ārvalstu tūristu pievilkšanas magnēta.

Kas piesaista tūristus? Starptautiski pasākumi, sacensības, piemēram, pasaules hokeja čempionāts u.tml.

Tā kā sākotnēji negribīgi klusām izskanējušas idejas par to, ka vēlākais no 2028. gada bezemisiju vai zemo emisiju zona varētu būt tādā mērogā, ka vienīgais tilts, kas savienotu Daugavas abus krastus, pa kuru varētu braukt auto ar iekšdedzes dzinēju, būtu Dienvidu tilts, šķiet, sastrēgumi (ar visām no tiem izrietošajām sekām – dūmgāzēm, troksni un arīdzan satiksmes negadījumiem) uz tā kļūtu par ikdienu. Vai par šādu risku lēmumu gatavotāji un pieņēmēji domā? Ko darīsim ar ministriju un valsts iestāžu autotransportu? Vai paši darbinieki pirks attiecīgu iebraukšanas biļeti, vai arī to atkal uzliks maksāt nodokļu maksātājiem? Vai Rīgas domes deputāti iegūs kārtējo atlaidi, vai arī par saviem lēmumiem maksās no savas personiskās kabatas? Tā ir tikai daļa no jautājumiem, bet lauku cilvēkiem var būt vēl pavisam cita veida jautājums – vai, braucot ar autobusu uz teātri, tam tiks uzlikts sods, ja tas nebūs bezemisiju transportlīdzeklis? Vēl vairāk, ja Leļļu teātris arī atrodas Rīgas centrā. Kā būs ar bērniem un skolēnu autobusiem? Varbūt visiem, kuri brauks uz teātri, būs jāapstājas 5 vai 10 kilometrus no centra, jānovieto autobuss maksas stāvvietā un jālūko, ar kādu Rīgas sabiedrisko transportu nokļūt līdz izvēlētajam teātrim un pēc tam atgriezties attiecīgajā vietā? Kā šāds risinājums ietekmēs Rīgas sabiedrisko transportu? Varbūt šādi risinājumi piesaistīs cilvēkus no Latvijas reģioniem doties ekskursijā uz Rīgas centru? Uz šiem jautājumiem jāspēj atbildēt pirms lēmumu pieņemšanas, nevis – vispirms lemt, ieviest un tad saķert galvu par iegūto rezultātu, meklēt risinājumus, kā visu labot. Tas nav nekas jauns un unikāls, tādas ainas Latvijā pēdējo 25 gadu laikā jau ir bijis vai, cik daudz.

Minējāt Eiropas ūdens stratēģiju...

Saldūdens bija, ir un būs nozīmīgs resurss, bez kura cilvēka dzīve, arī pārtikas ražošana un pārstrāde nav iespējama. Eiropas Savienība ir plaša; dažos reģionos saldūdens resursi ir ļoti ierobežoti un apdraudēti, tai pašā laikā Latvijā šogad vai divus mēnešus no vietas līst lietus un ūdens ir pārpārēm.

Ko tas nozīmē? To, ka ar vienu mērauklu nav iespējams mērīt dienvidu zemes un Baltiju, kur ir gluži cita situācija. Latvijā nav nepieciešamības un mums nedrīkst izvirzīt tādas pašas prasības, kādas objektīvi būtu jānosaka dienvidu zemēs.

Saprotams, tas nenozīmē piesārņot ūdeņus. Lauksaimniekiem ir, par ko satraukties, jo ir institūcijas, kas par galveno vaininieci ūdens krīzē uzskata tieši lauksaimniecību, kura esot atbildīga par 60% Eiropas ūdens patēriņa. Šādas ziņas tikai rada kārtējo satraukumu un riskus zemniekiem Latvijā, viņiem var nākties rēķināties ar kādu papildu atskaiti labākajā gadījumā, bet sliktākajā – arī kādu ūdens patēriņa maksimālo apjomu (kvotu) vai arīdzan nodokli (augstāku samaksu) par ūdeni, kaut gan mūsu zemē ūdens krīzes situācijas nav, kā, piemēram, citviet pasaulē, kur par mauriņa laistīšanu var saņemt iespaidīgu soda naudu.

Vai Latvijas lēmumu pieņēmēji skaidro, kāda ir Latvijas situācija, vai viņus sadzird Eiropas Savienības kabinetos?

Labs jautājums! Interesanti – vai Latvijā ir vērtēta Eiropas ūdens stratēģijas ietekme uz lauksaimniecību (tās kopražu), pārtikas pārstrādi, cilvēku higiēnu un veselības stāvokli? Ja ir, būtu labi ar to iepazīties visiem, arī lauksaimniekiem un pārtikas nozarei, kuri gādā iztiku cilvēkiem, taču tiek pasludināti par vainīgajiem ūdens krīzē dienvidu zemēs. Vēl pastāv bada riski, ja lauksaimniekiem jāsamazina ūdens patēriņš, kas noved pie mazākām ražām un augstākām pārtikas cenām. Daudz dažādu šķautņu, kuru izvērtējums vai nu nav zināms, vai tāda vispār nav, jo ir cilvēku grupa, kura ar labiem un cēliem nodomiem, glābjot pasauli, vēlas apgāzt visu pārējo.

Manuprāt, Latvijā ieviest nosacījumus, kas būtu atbilstoši, piemēram, Dienviditālijai, ir neprāts. Varam ar kuģiem eksportēt ūdeni, bet daudz jēdzīgāk, saimnieciski izdevīgāk varētu būt dzeramo ūdeni pildīt pudelēs un eksportēt – vismaz kaut cik augstāka pievienotā vērtība un kaut vai dažas darbavietas. Saprātīga, izsvērta pieeja, izprotot vietējo specifisko situāciju, nevis akla pakļaušanās un ikvienas Briseles iegribas bezierunu izpildīšana – tādai būtu jābūt Latvijas valsts politikai. Neviens mūsu vietā nenāks un neko nedarīs, pašiem jāpieliek pūles, lai iegūtu saprātīgu, labu rezultātu, jo pozīcija “tādas ir prasības, citādi nevaram” ir iznīcības ceļš, ko skaudri pierādīja iepriekš pieņemtie lēmumi, kuru rezultātā Latvija zaudēja nozīmīgus ražošanas un pakalpojumu sniegšanas aktīvus, līdz ar to arī darbavietas, kas, savukārt, izraisīja darbspējīgā vecuma cilvēku emigrāciju, līdzi ņemot bērnus; šāda situācija jau pēc laika radīs eksistenciālas dabas jautājumus par latviešu valsti. Skarbi, bet diemžēl tas ir neizbēgami, vēl jo vairāk, kā rāda pieredze, citās ES dalībvalstīs spēj darīt to, ko Latvijā pat neiedomājas.