Kāds Van Gogam sakars ar globālo sasilšanu? Vandalisms kā ierocis

Iespējams, ka šī raksta tapšanas laikā aktīvisti cīņā pret klimata pārmaiņām jau atkal ir pamanījušies apliet vai apsmērēt kārtējo Renesanses šedevru un paši sevi pielīmējuši tam blakus ar superlīmi. Tik intensīvi pēdējo mēnešu un pat dienu laikā kļuvuši klimata aktīvistu grupu pastrādātie vandalisma akti, kuros cietuši Van Goga, Vermēra, Monē un citu nenovērtējami nozīmīgu mākslinieku darbi. Apzinātai mākslas darbu bojāšanai un iznīcināšanai ir gara vēsture, un politiski motīvi ir viens no biežākajiem iemesliem. Tomēr, ja nevienam nav šaubu, ka, teiksim, savulaik nacistu īstenotā “deģenerātu mākslas” akcija pelnījusi tikai nicinājumu, tad ekoloģijas cīnītāju izpausmes būtu pelnījušas rūpīgāku analīzi.

Neraugoties uz mākslas vēstures ārkārtīgi plašo interešu loku, tieši vandalisma fenomenam pētnieki padziļināti pievērsušies reti. Izņēmums ir itāļu vēsturnieks Dario Gamboni, kurš savā apjomīgajā darbā “Mākslas iznīcināšana: ikonoklasms un vandalisms kopš Franču revolūcijas” aplūko mākslas vandalismu laikmeta aktuālo māksliniecisko, teorētisko vai politisko kustību kontekstā, uzsverot, ka pat aiz šķietami bezjēdzīgiem uzbrukumiem dažreiz iespējams saskatīt pamatotu un pat jēgpilnu motivāciju – politisku, feministisku, teoloģisku, estētisku, patoloģisku vai kādu citu. (...)