Kādēļ Latvijā ir salīdzinoši maz uzbrukumu mājlopiem?

Laikā, kad daudzās Eiropas valstīs vilku populācija tikusi likvidēta, Latvija ir lepojusies ar stabilu šo alfa plēsēju populāciju, kas, piedevām, vēl visus šos gadus ir tikusi “apsaimniekota”, bet tikai kopš 2004. gada ieviesti ļoti stingri nosacījumi, lai vilkus varētu likumīgi medīt.

Vilks Eiropā ilgu laiku uzskatīts par apdraudētu, bet tagad ir atgriezies, un vilku skaits daudzās valstīs strauji pieaug. Tas, protams, panākts, ieviešot un ievērojot stingrus sugas aizsardzības principus, kas, acīmredzot, strādā. Tas pats attiecas arī uz citām lielo plēsēju sugām – lāčiem un lūšiem, un kā rāda fakti, nu jau 21 ES dalībvalstī dzīvo vismaz viena lielo plēsēju suga.

Bioloģiskā daudzveidība ir svarīga, tāpat ir lieliski apzināties, ka Eiropas mežos atgriežas vilki, lūši un lāči, tomēr, pieaugot šo lielo plēsēju skaitam, nereti rodas problēmas, ko rada konflikts starp šo majestātisko dzīvnieku vajadzībām pēc dzīvesvietas un barības un cilvēka ekonomiskajām interesēm. Dzīvojot pilsētvidē, grūti iedomāties, kādas problēmas sastop lopkopis, ja vienā naktī vilku bars, apmācot jauno paaudzi, var saplēst un ievainot pat 18 aitas.

Cik liela problēma ir postījumi?

Vācijā vilku skaits stabili pieaudzis kopš 2000. gada, kad šajā valstī piedzima pirmais vilku kucēnu metiens, Tiek lēsts, ka šajā valstī ir vairāk nekā 600 vilku. Tāpat stabila un pieaugoša vilku populācija ir Spānijā, Francijā, Polijā, Somijā, pirmie vilki manīti Dānijā, tāpat vilki sastopami Itālijā un Portugālē, kā arī par vilku apdraudētību nevar runāt Balkānu reģionā. Zviedrijā dažu desmitu gadu laikā vilku skaits ir pieaudzis, bet pēdējos gados atkal samazinājies, tomēr daudz tiek runāts par šo dzīvnieku nodarītajiem zaudējumiem.

Pieaugot vilku skaitam, palielinās radītie zaudējumi. Piemēram, Spānijā pagājušā gadā konstatēti 1977 uzbrukumi mājlopiem, no kuriem 88% noteikti kā vilku uzbrukumi. Nogalināti 2963 mājlopi, kompensācijās izmaksāti ap 850 tk eiro. Tiek uzskatīts, ka 2018. gadā kompensāciju apjoms pieaugs līdz 1,8 milj. eiro. Savukārt Vācijā pēdējo 17 gadu laikā nodarīto postījumu apjoms nepārsniedz 500 tk eiro, kas, salīdzinot ar citu sugu, piemēram, pārnadžu nodarītajiem postījumiem, nav daudz. Ja skatāmies skaitļus, 2015. gadā kopējie savvaļas dzīvnieku nodarītie zaudējumi Vācijā mērāmi 653 milj. eiro. Savukārt Polijā tiek lēsta apmēram 1500 indivīdu liela vilku populācija, kas katru gadu nogalina līdz 1200 mājlopu. Savukārt Francijā 2015. gadā apmēram 300 vilku liela populācija nogalināja ap desmit tūkstošiem aitu.

2018. gadā atjaunotajā Pelēkā vilka (Canis lupus) sugas aizsardzības plānā minēts, ka Igaunijā četru gadu laikā (2007-2010) nogalināti 1655 mājdzīvnieki. 2003.-2005. g. laikā Igaunijā tika nokosti vairāki suņi.

Ja runājam par Latviju, Valsts meža dienests (VMD) apkopojis datus par kopš 2013. gada nodarītajiem lielo plēsēju postījumiem. Šais gados vilki, lūši, kā arī neidentificēti plēsēji nogalinājuši 511, bet ievainojuši 203 aitas. Tāpat cietuši liellopi, kazas un suņi. Jāpiebilst, ka lauksaimnieki ir sūdzējušies, ka postījumu reģistrēšana ir laikietilpīgs un birokrātisks process, tādēļ bieži vien neziņo par plēsēju uzbrukumiem.

Ja velkam paralēles ar citu valstu datiem, mēs izceļamies, ka skaitliskā ziņā Latvijā vilku nodarītais posts ir salīdzinoši neliels. Pat, ja simtprocentīgi ziņotu par visiem noplēstajiem mājlopiem, mēs diez vai sasniegtu apjomus, kādi ir citās valstīs. Tādēļ viens no dzīvnieku draugu argumentiem ir it kā loģisks – kādēļ turpināt medīt vilkus, ja postījumu nav?

Bet varbūt tieši tādēļ mums postījumu apjomi nav tik lieli, jo mēs vilku skaitu kontrolējam?

Latvijas sistēma

Pirms runājam par vilku skaita ierobežošanu, jāuzsver, ka vilkiem Latvijas dabā jābūt – par to nav šaubu! Ja runājam par kontroli, tā noteikti nav vilka kā sugas likvidēšana! Tas jāatceras! Viens aspekts, kas mūsu situāciju atšķir no citām Eiropas valstīm – vilks Latvijā vienmēr ir medīts. Iespējams tieši šis aspekts ir pasargājis mūs no tūkstošiem nokostu aitu un saplēstiem suņiem.

Latvijā jau vismaz no 2004. gada tiek veikts lielo plēsēju monitorings, pētot vilku un lūšu populācijas. Katru gadu, vadoties no savāktajiem materiāliem un veiktajām DNS pārbaudēm, nosaka maksimālo medīšanas apjomu, ko stingri ievēro. Par katru nomedīto vilku jāsastāda akts un informācija jāiesniedz Valsts meža dienestā. Sezonas beigās vai tad, kad limits ir gandrīz izsmelts, VMD sīki kontrolē, lai to nepārsniegtu. Vienlaikus mūsu pienākums ir regulāri ziņot Eiropas Komisijai, kā strādā sistēma Latvijā un par vilku populācijas stāvokli. Latvijas sistēmas priekšrocība: ir iespējams ļoti ātri reaģēt uz negatīvām izmaiņām populācijā, indivīdu kontroli vai nu samazinot vai pilnīgi pārtraucot. Labā ziņa: pašlaik Latvijā vilku populācija ir stabila, savukārt lūšu populācija ir stabila un pieaugoša. Tātad pagaidām netiek novērota negatīva medību ietekme. Ko mēs novērojam Latvijā: vilki mēdz uzbrukt lauksaimniecības dzīvniekiem, īpaši augustā, tomēr šie apjomi nav milzīgi.

Grūti noteikt postījumu apjomu naudas izteiksmē, jo, kā apgalvo lauksaimnieki, cenas ir svārstīgas ik gadu gan šķirnes, gan gaļas “materiālam”. Dzīvnieku cena var būt ļoti atšķirīga atkarībā no aitu šķirnes un saimniecības statusa. Piemēram, aitu mātes cena var svārtīties no 200 līdz 350 eiro, savukārt, vaislas teķu cena var būt no 350 līdz 800 eiro. Ja valsts noteiktu kompensāciju par nokostajām aitām, piemēram, 200 eiro vērtībā, tas nesegtu lauksaimniekam nodarīto ekonomisko un arī morālo zaudējumu. Piedevām vēl, nereti viena uzbrukuma laikā tiek noplēstas vairākas - pat padsmit aitas.

Risinājums

Arvien biežāk ES runā par līdzāspastāvēšanu ar lielajiem plēsējiem, kas nozīmētu abpusēju cieņu – cilvēkam pret zvēru un otrādi. Pilnībā izskaust uzbrukumus lauksaimniecības dzīvniekiem nav iespējams, lopkopjiem jānodrošina dažādi aizsardzības pasākumi pret plēsēju uzbrukumiem, rūpējoties par mājlopu labturību. Bieži vien šo pasākumu izmaksas ir tik lielas, ka neatmaksājas lopus turēt. Tādēļ svarīgi atrast kompromisu starp “aita dzīva un vilks paēdis”. Ar kontrolētām un ilgstpējīgām medībām šādu kompromisu, šķiet, Latvijā esam panākuši. Jāsaka, viena no legālu medību priekšrocībām ir precīzas informācijas iegūšana par nomedītajiem dzīvniekiem – par nomedīšanas vietu, laiku, tiek pētīts nomedītais vilks, noteikta kuces auglība, veikta DNS pārbaude. Šādā veidā iespējams iegūt ļoti pamatīgu zinātnisku informāciju, kas ir vitāli svarīga populācijas izpētei. Šobrīd, ierobežojot vai pat pārtraucot medības, ir grūti paredzēt, kāds būs ieguvums īstermiņā un ilgtermiņā. Daba par sevi parūpēties nevar, jo cilvēks ir ienācis dabā ar sociāli ekonomiskajām interesēm, un tiklīdz tās tiks aizskartas, vilks vairs nebūs prioritāte. Jautājums: vai lauksaimnieki, sēņotāji un suņu īpašnieki būtu gatavi šādam eksperimentam?

Jāpiebilst, ka Latvijā sen nav konstatēti vilku uzbrukumi cilvēkiem, savukārt šogad vilki uzbrukuši jau desmit cilvēkiem Baltkrievijā, Ukrainā, Krievijā un Irānā, un tikai vienā gadījumā konstatēts, ka dzīvnieks bijis inficēts ar trakumsērgu. Savukārt, Rumānijā, kur pirms diviem gadiem tika apturētas lielo plēsēju medības, īsā laikā ievērojami pieauga postījumu apjomi un lāču uzbrukumu skaits cilvēkam. Rezultātā izstrādāts plāns, saskaņā ar kuru tiks atjaunotas lāču medības.

Pasaule ir mainījusies. No dzīvnieka, kam tika paredzēta iznīcība, vilks kļuvis par aizsargājamu un cienītu alfa plēsēju, bet tur, kur medības ir aizliegtas, nereti izmisuši lauksaimnieki ņem kontroli savās rokās un iznīcina veselus barus, lai novērstu postījumus, nereti pat vilkus indējot. Tas nav un nedrīkst būt risinājums! Ir svarīgi iegūt informāciju, veikt sugas monitoringu un īstenot ilgspējīgu sugas kontroli. To visu apvienojot ar aizsardzības pasākumiem, lauksaimniecības dzīvniekiem būs iespējams panākt saprātīgu un pieņemamu līdzāspastāvēšanas modeli.