Kā latvieši cenšas glābt stacijas, kur vilciens vairs nepiestāj

Ķieģeļos iztirgota unikālā Jostas stacijas ēka, kura varēja būt aizsargājama vēstures pieminekļa statusā, bet daudzu speciālistu iniciatīvas trūkuma dēļ lēmums netika pieņemts. Pagājušā gada vasarā par 7044 eiro izsolē “Latvijas Vēstnesī” nonāca Suntažu stacijas ēka (tika nopirkta). Blīdenes stacijas ēka kopā ar bagāžas noliktavu, kūti, šķūni, tualeti un grodu aku bija novērtēta par 18 526 eiro.

Šogad maijā bija atkārtota izsole par tieši tādu pašu summu, par ko vietējie izbrīnījušies, jo kūts ir sabrukusi un pamestā ēka iet bojā, īpaši pēc lietavām, jo caurā jumta dēļ pūst starpstāvu pārsegums. Līdz izsolei lielā Blīdenes stacija ar astoņiem dzīvokļiem otrajā stāvā bija vēl samērā labā stāvoklī, pateicoties dzelzceļnieku meitas Mārītes Kurpnieces rūpēm, kura nedēļas nogalēs un atvaļinājumu laikā no Liepājas brauc rosīties no vecākiem mantotajā dārzā un kopt bites.

Tagad durvis stacijas ēkai ir aizslēgtas un aizzīmogotas, viņa vairs nevar izliet sakrājušos lietus ūdeņus no bēniņos noliktajām bļodām un vanniņām – to Mārīte agrāk regulāri darīja. Agrāk par ēku rūpējies viņas tēvs, kuram jau pirms vairākiem gadiem “LDz” paziņojis, ka stacija neesot vajadzīga un to nojaukšot.

Mārīte sašutusi – kā gan šādu tautai celtu būvi drīkst nolemt iznīcībai! Pirms izsoles viņai nācās izvest savas mantas no vecāku dzīvokļa stacijas ēkā, lai gan līdz tam bija saņēmusi īres rēķinus un tos maksājusi. Aktu par dzīvokļa atbrīvošanu viņa joprojām nav saņēmusi un parakstījusi (par Mārītes un “LDz” ierēdņu konfliktu “Latvijas Avīze” rakstīja 2020. gada 10. septembrī).

“LDz” industriālā mantojuma eksperts Toms Altbergs skaidro, ka “Latvijas dzelzceļš” šobrīd izmanto 138 stacijas, kas, pēc viņu terminoloģijas, tiek uzskatītas kā tehniski objekti. Dzelzceļam nepieciešamas vien nelielas telpas – ap 100 m2, taču daudzas ēkas ir liela apjoma, piemēram, Daugavpils Staļina laiku būvei ir milzīga kubatūra, tāpēc uzņēmums to nespēj apsaimniekot.

Lielās ēkas ir diezgan liels slogs, ņemot vērā “LDz” finanses. Protams, ir arī pozitīvi piemēri, piemēram, Dubultos, Cēsīs, Siguldā, kur stacijas ēkas izmantošana tiek veikta sadarbībā ar pašvaldību, kurai ir labi pārskatāma vietējā situācija un tāpēc ir vieglāk un operatīvāk risināt situāciju.

Likvidējot dzelzceļu uz Rūjienu, zeme un ēkas tika nodotas pašvaldībām. Ir dzelzceļu līnijas, kuras ir slēgtas un kur nav pat sliežu, taču zeme pieder valstij, piemēram, Ieriķi–Gulbene, Gulbene–Vecumi. Tādējādi cilvēki nav ieinteresēti iegādāties īpašumā kādreizējās staciju būves, tāpat arī tās, kas atrodas pie sliežu ceļiem, pa kuriem notiek kravas vilcienu kustība.