Kā Eiropas Savienība ar tiesību aktiem cenšas noteikt virzību uz klimata neitralitāti

Eiropas Savienība 2018. gadā paziņoja, ka kļūs pirmā “klimata čempione” pasaulē, apņemoties līdz 2050. gadam sasniegt klimata neitralitāti. Lai panāktu pietiekamu emisiju samazinājumu, kas padarītu “klimata neitralitāti” 100% iespējamu, ir nepieciešami noteikumi un regulējums. Līdz šim ir paveikts liels darbs, vēl daudz kas ir ieplānots. Politiskie un stratēģiskie aspekti joprojām ietekmē to, ciktāl likumdošanas mērķus būs iespējams īstenot.

Pamatinformācija

Eiropas Savienības mērķis ir līdz 2050. gadam panākt “klimata neitralitāti”. Šis mērķis ir iekļauts Klimata tiesību aktos. Tas nozīmē, ka līdz gadsimta vidum siltumnīcefekta gāzu emisijas būs jāsamazina līdz nullei, tās samazinot un piesaistot.

Eiropas Zaļās politikas, noteikumu un tiesību aktu kopuma, kas ietverti Eiropas Zaļajā darījumā (Zaļajā kursā), mērķis ir saskaņot ES ar klimatneitrālu trajektoriju, samazinot un likvidējot emisijas visās piesārņojošajās nozarēs, vienlaikus saglabājot ekonomisko izaugsmi un sociālo vienotību.

Līdz 2030. gadam, salīdzinot ar 1990. gada līmeni, emisijas jāsamazina par 55%. Lai to sasniegtu, ir ieviesti jauni noteikumi, kas reglamentē tīru enerģiju, energoefektivitāti un transportu. Veiksmīgas īstenošanas gadījumā pašreizējais politikas pasākumu kopums ļautu samazināt emisijas par aptuveni 57%.

Klimata regulējums ir Eiropas Savienības un tās dalībvalstu dalītā kompetencē – tas nozīmē, ka Briselē nosaka saistošus mērķus jomās, kurās jāpanāk progress, lai sasniegtu kopīgos mērķus. Valstu valdības var noteikt savus juridiski saistošus mērķus jomās, kurās ES nav lēmusi īstenot savas pilnvaras. ES līmenī likumdošanas process sākas ar Eiropas Komisijas priekšlikumiem, kurus pēc tam koriģē un apspriež Eiropas Parlaments un dalībvalstu pārstāvji Eiropas Padomē.

Eiropas Savienībā veiktās aptaujas liecina, ka lielākā daļa ES iedzīvotāju atbalsta klimata politiku, uzskatot, ka klimata pārmaiņas ir nopietns drauds, un ir pārliecināti, ka attiecīgie centieni ir jāpaātrina, nevis jāsamazina.

Pasaules mērogā ES ir nozīmīga starpniece klimata diplomātijā un finansēšanā. Gan Eiropas Komisija, gan Eiropas Investīciju banka klimata pārmaiņu finansējumam jaunattīstības valstīs ir apņēmušās piešķirt vairāk nekā 2,5 miljardus eiro gadā. ES ir arī nozīmīga klimata pārmaiņu finansēšanas un rīcības pasākumu veicinātāja, pastiprinot un apkopojot tās dalībvalstu un partnervalstu individuālos centienus.

Nozīmīgākie notikumi saistībā ar pārejas posmu

Eiropas Savienība jau tuvojas tiesību aktu un noteikumu, kas noteiks klimata un enerģētikas politikas darba kārtību līdz 2030. gadam,– tā sauktās Fit for 55 pakotnes – pabeigšanai. Priekšā ir svarīgais īstenošanas periods, kad 27 valstu apvienības valdībām būs jāsāk pildīt jaunajos noteikumos izvirzītos mērķus, kā arī virkne standartu un noteikumu jāpielāgo katras valsts konkrētajai sociālekonomiskajai situācijai.

Eiropas Parlamenta vēlēšanas notiks 2024. gada vidū. Lai gan šajās vēlēšanās nereti dominē nacionālās tēmas, tās būs arī sava veida lakmuss Briseles politikai, rādot to politisko rezultātu, kas noteiks, vai nākamajā likumdošanas ciklā (no 2024. līdz 2029. gadam) varēs ieviest vēl ambiciozākus noteikumus.

Politikas veidotājiem būs jāizlemj, kā pārvarēt saikni starp 2030. gada mērķiem un 2050. gada neto nulles kritēriju, kas jau ir ierakstīts tiesību aktos. Kā tiks regulēta 30. gadu nogale un 40. gadu sākums, būs galvenais jautājums turpmākajos mēnešos un gados. Aģentūra Bloomberg ziņoja, ka EK 2024. gada 6. februāra priekšlikumā gatavojas apstiprināt plānu siltumnīcefekta gāzu neto samazinājumam par 90% līdz 2040. gadam.

Izšķiroša nozīme būs tam, kā Eiropas reģioni pāries uz zaļo ekonomiku, jo joprojām pastāv ievērojamas reģionālas atšķirības. Vairākas programmas, piemēram, Taisnīgas pārejas fonds, kā arī finansiālā palīdzība kohēzijas finansējuma veidā, šo plaisu palīdzēs mazināt. Izšķiroša nozīme būs tam, kā reģioni tērēs šos līdzekļus.

Tiks pārbaudīta arī Eiropas vieta globālajā enerģētikas pārejā. Tā kā ES ir izvirzījusi mērķus kļūt par noteicēju un starptautisku spēlētāju zaļo tehnoloģiju, klimata standartu un ieguldījumu kritēriju jomās, tai būs grūti stāties pretī, piemēram, Ķīnai un ASV. Svarīgi būs sekot, vai Brisele varēs paļauties uz regulatīvo ietekmi, lai cīnītos ar konkurentu finansiālo jaudu.

Nozaru pārskats

Enerģētika

Enerģētikas nozare rada aptuveni 25% ES siltumnīcefekta gāzu emisiju, tā ir bloka ekonomikas daļa, kas rada vislielāko piesārņojumu. Kopš 1990. gada emisijas ir samazinājušās par vairāk nekā 40%.

2022. gadā gandrīz 40% no saražotās enerģijas nodrošināja atjaunojamie enerģijas avoti – vējš, saule, hidroenerģija un biomasa – tikai nedaudz apsteidzot fosilo kurināmo, kas nodrošināja nepilnus 39%. Kodolenerģija attiecīgi nodrošināja gandrīz 22% no saražotās enerģijas.

2022. gadā vēja un saules enerģija kopā veidoja rekordaugstu ražošanas apjomu, pirmreiz apsteidzot fosilo gāzi kā galveno elektroenerģijas ražošanas avotu ES.

ES jaunais atjaunojamās enerģijas mērķis 2030. gadam paredz, ka atjaunojamo energoresursu īpatsvars bruto enerģijas galapatēriņā būs 42,5%. Sākotnējais 2018. gadā likumā ierakstītais kritērijs bija tikai 32%, bet 2021. gada priekšlikumā bija paredzēts to palielināt līdz 40%. Kā daļa no nozares mēroga stratēģijas, lai samazinātu ES atkarību no Krievijas enerģijas importa, 2022. gadā tika ierosināts 45% mērķis. Valdības un Eiropas Parlamenta deputāti galu galā 2023. gada martā panāca kompromisu par 42,5%.

2021. gadā 22% enerģijas ES ieguva no atjaunojamajiem energoresursiem, sasniedzot 2020. gada mērķi – 20%. Nafta un naftas produkti joprojām ieņēma pirmo vietu galīgās enerģijas patēriņa reitingā.

ES valstis ievērojami atšķiras, vērtējot, cik lielu enerģijas daļu tās iegūst no atjaunojamajiem energoresursiem: Zviedrija un Somija ieņem līderpozīcijas, Malta un Luksemburga krietni, jo krietni atpaliek.

Progress šajā nozarē, jo īpaši elektroenerģijas ražošanā, būs atkarīgs no elektrotīklu attīstības visā Eiropas Savienībā, jo modernas infrastruktūras trūkums ierobežos tīras enerģijas daudzumu, ko iespējams piegādāt. Atjaunojamās enerģijas asociācijas augustā aicināja dalībvalstu valdības un ES risināt ierobežošanas risku – kad tīras enerģijas ražošana tiek atslēgta tīkla jaudas trūkuma dēļ – uzlabojot tīkla elastību, izstrādājot 100% atjaunojamās enerģijas scenārijus un paātrinot atļauju izsniegšanu un būvniecību.

Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gadā ES enerģētikas politika ir mainījusies, lai samazinātu atkarību no Krievijas ogļūdeņražiem. Tas nozīmē, ka ir jāprecizē esošā politika kā daļa no REPowerEU stratēģijas un jāveic citi pasākumi, piemēram, kopīga gāzes iepirkšana un obligāti gāzes uzglabāšanas mērķi. Tā rezultātā 2023. gada sākumā enerģijas imports no valstīm, kas nav ES dalībvalstis, ir samazinājies par gandrīz 10% salīdzinājumā ar 2021.-2022. gadu.

Rūpniecība

Kopējais atjaunojamo energoresursu īpatsvars ir 42,5%, kas nozīmē, ka visām 27 dalībvalstīm ir jādod pietiekami liels ieguldījums šajā jomā. Katrai valdībai ir jāiesniedz atjaunināti enerģētikas un klimata plāni (NECP), lai detalizēti aprakstītu, kā tieši tā sasniegs 2030. gada mērķus, tostarp atjaunojamo energoresursu izmantošanu. Šie plāni joprojām tiek izstrādāti, Eiropas Komisija turpmākajos mēnešos sadarbosies ar dalībvalstu valdībām, lai uzlabotu to plānus, kurus paredzēts pabeigt 2024. gada jūnijā. Šis ir tā ES politikas veidošanas daļa, kas valstu līmenī bieži vien paliek nepamanīta.

Rūpniecība rada aptuveni 20% ES kopējo emisiju, šis īpatsvars pakāpeniski samazinās, jo ražotāji pamazām ievieš piesārņojumu samazinošus pasākumus – elektrifikāciju, pāreju uz ūdeņraža izejvielām, kas var nodrošināt nulles emisijas, ja ražošanā izmanto tīru enerģiju.

ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēma (ETS) ir atjaunināta, lai iekļautu vairāk rūpniecības nozaru un saglabātu augstu oglekļa cenu. Gaisa piesārņojuma atļaujas šajā gadā ir tirgotas tuvu 100 eiro robežai, paredzams, ka jaunās reformas šo cenu pakāpeniski paaugstinās. Bezmaksas atļaujas, kas iepriekš tika piešķirtas rūpniecības nozarēm, kuras ir pakļautas oglekļa cenas ietekmei, laikposmā no 2026. līdz 2034. gadam tiks pakāpeniski atceltas.

Lai palīdzētu rūpniecībai un novērstu oglekļa emisiju pārvirzi – parādību, kad uzņēmumi, lai izvairītos no izmaksām, pārceļas ārpus regulatīvās zonas – ES noteiks oglekļa robežnodokļa veidu, kas pazīstams kā oglekļa robežkontroles mehānisms (CBAM). Sākot pārejas posmu 2023. gada oktobrī, CBAM uzliek nodokļus noteiktam importam, kas neatbilst ilgtspējības kritērijiem. Sākotnējā sarakstā ir iekļauts alumīnija, cementa, mēslošanas līdzekļu, ūdeņraža, dzelzs, tērauda un elektroenerģijas imports.

Likums par neto nulles rūpniecību tika publicēts 2023. gadā kā reakcija uz ASV Inflācijas samazināšanas likumu – federālo likumu, kas piedāvā nodokļu atlaides un citas finansiālas priekšrocības tīras enerģijas ražošanai dažādās nozarēs. Tā mērķis ir atbalstīt rūpniecības pāreju uz zaļāku ekonomiku. Priekšlikuma galīgā redakcija vēl nav noteikta, taču tajā ir iekļauts prioritāro tehnoloģiju saraksts, kurām regulatoriem būtu jāpiešķir priekšrocības. Iekļauti arī pašpietiekamības mērķi, kas nozīmē, ka ES līdz 2030. gadam pašai būtu jāsedz 40% savu vajadzību, kas saistītas ar enerģijas izmantošanu.

Saskaņā ar ES tiesību aktiem valstīm ir jāpalielina atjaunojamās enerģijas īpatsvars par 1,6% gadā, sasniedzot, ka vismaz 42% ūdeņraža, ko izmanto rūpnieciskajos procesos, piemēram, tērauda kausēšanā, jāiegūst, izmantojot tīru enerģiju. Līdz 2035. gadam šis rādītājs jāpalielina līdz 60%.

Oglekļa uztveršana, izmantošana un uzglabāšana (CCUS) tiek uzsvērta kā risinājums rūpniecības nozarēs, kurās ir grūti dekarbonizēt oglekli, piemēram, cementa ražošanas nozarē. Eiropas Komisijai 2023. gada pēdējā ceturksnī bija jāiesniedz rūpnieciskā oglekļa pārvaldības plāns pēc tam, kad atklātā apspriešanas periodā tā aicināja ieinteresētās personas sniegt atsauksmes.

Būtiski:

ES rūpniecības konkurētspēja pēdējā laikā ir kļuvusi par nozīmīgu tematu, visticamāk, tas būs svarīgi arī turpmāk. Eiropas Savienība konkurē ar lieliem tirgiem, piemēram, ASV un Ķīnu tīro tehnoloģiju ražošanas jomā. Neto nulles rūpniecības akts tiek uzskatīts par reakciju uz ASV centieniem piešķirt videi nekaitīgas subsīdijas, taču joprojām pastāv bažas, ka ES var atpalikt tīro tehnoloģiju sacensībā.

Ēkas

40% ES enerģijas pieprasījuma veidojas ēku sektorā. Aptuveni 13% no emisijām rada šis sektors, galvenokārt pateicoties apkurei, dzesēšanai un apgaismojumam.

Sliktā ēku izolācija ir galvenais iemesls nozares milzīgajai ietekmei uz enerģētiku un klimatu, taču ikgadējie renovācijas rādītāji ES tikai nedaudz pārsniedz 1%. ES pamatstratēģijas “Renovācijas vilnis” mērķis ir līdz 2030. gadam šos rādītājus vismaz dubultot.

ES ēku nozari reglamentē divi galvenie tiesību akti: Ēku energoefektivitātes direktīva un Energoefektivitātes direktīva (EED). Abas šīs direktīvas ir pārskatītas saskaņā ar Zaļo kursu.

Saskaņā ar jauno EED līdz 2030. gadam jāpanāk kopējais kombinētais enerģijas ietaupījums 11,7% apmērā. Atšķirībā no iepriekšējām redakcijām šis mērķis ir obligāts, nevis brīvprātīgs. ES valstīm katru gadu jāpanāk vismaz 1,5% ietaupījums.

Saskaņā ar REPowerEU plānu līdz 2027. gadam ir paredzēts uzstādīt vēl 10 miljonus siltumsūkņu, lai samazinātu ēku apkures un dzesēšanas radīto enerģijas patēriņu. Eiropas Komisija uzskata, ka līdz 2029. gadam pakāpeniski pārtraucot izmantot “autonomos” apkures katlus bez hibrīda elementiem – šis skaits varētu sasniegt 30 miljonus.

Ēkas pirmo reizi tiks pakļautas arī emisiju tirdzniecībai atsevišķā oglekļa tirgū – ETS II . Tika izveidots jauns instruments – Sociālais klimata fonds, lai palīdzētu mājsaimniecībām atvieglot papildu finansiālo slogu, ko rada oglekļa cenu noteikšana. No 2026. līdz 2032. gadam fondam būtu jānodrošina vairāk nekā 60 miljardi eiro.

Būtiski:

ES Padome vienojās par jaunu vispārēju pieeju (sarunu nostāju), lai noteiktu minimālos energoefektivitātes standartus (MEPS) dzīvojamām ēkām. Vienošanās paredz pieņemt valstu standartus, lai izpildītu pašu dalībvalstu ēku renovācijas vadlīnijās paredzētos nosacījumus. Galīgā vienošanās par šo pantu vēl nav panākta, galvenais vēl apspriežamais jautājums ir primārās enerģijas ietaupījuma procentuālā daļa.

Mobilitāte

Transports (izņemot starptautisko aviāciju un kuģniecību) rada 23% no ES siltumnīcefekta gāzu emisiju apjoma, atšķirībā no citām nozarēm emisiju tendence nav lejupejoša, to svarīgi ņemt vērā.

Paredzams, ka līdz 2029. gadam iekšzemes transporta emisijas samazināsies zem 1990. gada līmeņa vien tad, ja pilnībā tiks īstenota pašreizējā politika. Šo pieaugumu lielā mērā nosaka pasažieru un iekšzemes kravu pārvadājumu apjoma pieaugums.

ES tiesību akti, kas reglamentē dzinēju standartus, CO₂ samazināšanas mērķus, uzlādes infrastruktūras ieviešanu un bezoglekļa degvielas izmantošanu, ir vērsti uz to, lai krasi samazinātu nozares oglekļa dioksīda emisijas.

Autotransports rada transporta emisiju lauvas tiesu no (77%), šajā segmentā visvairāk emisiju rada vieglie automobiļi un motocikli (64%). Kopš 1990. gada visvairāk ir palielinājies vieglo kravas automobiļu skaits.

Atjaunojamās enerģijas daudzums transportā palielinājās no mazāk nekā 2% – 2005. gadā līdz vairāk nekā 10% – 2021. gadā. ES valstīm būs jāizvēlas – vai līdz 2030. gadam sasniegt 29% vai samazināt siltumnīcefekta gāzu intensitāti šajā nozarē vismaz par 14,5%.

Kuģniecība pirmo reizi tiks iekļauta bloka emisiju tirdzniecības sistēmā (ETS). Atsevišķs tiesību akts par zema oglekļa satura degvielu izmantošanas veicināšanu attieksies tikai uz jūrniecības nozari.

2027. gadā tiks izveidots atsevišķs oglekļa tirgus autotransportam un ēkām, lai noteiktu piesārņojuma izmaksas šajās nozarēs. Ja gada laikā līdz noteiktajam laikam būs augstas enerģijas cenas, ES valdībām būs iespēja pārcelt to uz 2028. gadu. Emisiju monitoringu bez maksas paredzēts sākt 2025. gadā. Paredzams, ka tajā tiks iekļauti visi autotransporta līdzekļi, tomēr vēl ir virkne detaļu attiecībā uz izņēmumiem, kas turpmākajos gados vēl būs jāprecizē.

Būtiski:

Dzinēju standarti nozīmē, ka pēc 2035. gada nebūs atļauts pārdot jaunus automobiļus ar iekšdedzes dzinējiem. Eiropas Komisija joprojām izskata Vācijas centienus panākt izņēmumus attiecībā uz sintētiskajām e-degvielām un atļaut turpināt jaunu automobiļu ar iekšdedzes dzinēju tirdzniecību pēc minētā datuma.

Lauksaimniecība un zemes izmantošana

Šī nozare veido aptuveni 11% ES kopējā siltumnīcefekta gāzu daudzuma. Tās pamatā ir metāns un slāpeklis. CO₂ un citas piesārņojošās gāzes veido salīdzinoši nelielu daļu no kopējā apjoma.

Nozares emisijas pēdējos gados ir saglabājušās relatīvi stabilas un saskaņā ar pašreizējo politiku līdz 2030. gadam tiek prognozēts tikai 2% samazinājums salīdzinājumā ar 2005. gada līmeni. Ja tiktu īstenoti valdību plāni, visā ES šo rādītāju varētu palielināt līdz 6%.

Lauksaimniecības nozares emisijas regulē Kopīgo pasākumu regula (ESR), kuras mērķis ir līdz 2030. gadam samazināt emisijas attiecīgajās nozarēs par 30% salīdzinājumā ar 2005. gadu. Ņemot vērā, ka lauksaimniecībā nav gaidāms liels progress, lielāks samazinājums būs jāpanāk citās nozarēs, piemēram, atkritumu, ēku un autotransporta nozarē.

Uz lauksaimniecību attiecas arī Zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības (LULUCF) regula, kas nosaka, kā ES zemes izmantošana veicina klimata mērķu sasniegšanu. Līdz 2030. gadam CO₂ neto piesaistei no zemes, izmantojot oglekļa piesaistītājus, būtu jāsasniedz 310 miljoni tonnu. Tas ir par 15% vairāk nekā pašlaik. Tas nozīmē, ka valdībām būs jāizstrādā noteikumi par lauksaimniecības ietekmi kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) plānošanā.

Kad nesen tika pārskatīta ETS, politikas veidotāji nolēma neiekļaut šo nozari oglekļa tirgū. CO₂ emisijas no lauksaimniecības tehnikas – galvenokārt dīzeļdegvielas – nav pakļautas piesārņojuma cenu noteikšanai.

Būtiski:

Lauksaimnieku intereses visā Eiropā jau apdraudēja Dabas atjaunošanas likuma apstiprināšanu. Pašlaik notiek sarunas par rūpniecisko iekārtu un to radīto emisiju regulēšanu, tostarp par lielām lopkopības saimniecībām. Eiropas Komisijai līdz 2024. gada beigām vēl ir jāiesniedz tiesību akts par ilgtspējīgām pārtikas sistēmām. Tam būs liela nozīme saistībā ar lauksaimniecības nozares ietekmi uz klimatu.

Primārās enerģijas patēriņš Eiropas Savienībā atkarībā no avota: