Joprojām aktuāli: Cik daudz koksnes bagātā Latvija var atļauties sapūdēt mežos?

Ikviens meža īpašnieks zina sajūtu, kad, staigājot pa savu mežu, ierauga vēja izgāztas priedes, slimības pievārētas egles vai ošus, bebru nograuztus ozolus. Sajūta nav laba. Taču, kad vilšanās un dusmas ir pārgājušas, jālemj. Vai rīkoties kā labam saimniekam, savākt bojātos kokus un sakrāmēt malkas šķūnī? Vai arī nedarīt neko, garām ejam griezt galvu uz otru pusi un ignorēt ciemos atbraukušo radu pārmetumus, ka mūsu dzimtas mežā sēņot un ogot neizvākto kritalu dēļ kļūst neiespējami.

To, ka pūstoša koksne ir nepieciešama dažādām dzīvām radībām, raksta ekoloģijas grāmatās. Bet cik daudz? Pārsteidzoši, bet pēdējo gadu laikā Latvijā ir uzradusies diezgan skaļu cilvēku grupiņa, kas proponē, ka kritalas un bojātie koki ir jāatstāj mežā un to izvākšana ir gandrīz vai noziegums. Tas nekas, ka neliela meža īpašniekam malka jāpērk par naudu un sēņošana paliek aizvien piņķerīgāka. Protams, ja reiz tas tā kaitē dabai…

Man ir labā atmiņā deviņdesmito gadu vidus, kad atguvām dzimtas īpašumu un dzīva vēl bija paaudze, kas bija radusi kurināt māju ar zariem un kritalām, jo laba malka agrāk laukos bija liela greznība. To nevarēja atļauties. Viņi uzskatīja, ka privātajam mežam ir jāizskatās kā parkam, lai ir “ordnungs”. Tādēļ visas ciršanas atliekas ir jāsadedzina.