Radīt vietu, kur gribētos dzīvot un strādāt. Intervija ar Mārtiņu Daģi, Jelgavas valstspilsētas domes priekšsēdētāju

Gribētu sākt ar jautājumu par tālāku nākotni, proti, vai priekšvēlēšanu laikā, vai Jelgavas domes koalīcijā ir spriests un runāts par salīdzinoši neseno novadu (administratīvi teritoriālo) reformu un perspektīvām sagaidāmajai Jelgavas pilsētas un novada apvienošanai?

Labprāt izstāstīšu savu personisko, ne Jelgavas pašvaldības skatījumu. Svarīgākais, kas būtu darāms Jelgavas pilsētai un novadam,– strādāt kopā administratīvā līmenī, arī sportā, izglītībā utt. Kā zināms, pilsētai un novadam jau ir viena dzimtsarakstu nodaļa, bet kopīgs darbs būtu organizējams un veidojams visās iespējamās jomās. Ilgtermiņā skatoties, mēs kā sabiedrība nespēsim uzturēt un nevarēsim atļauties ļoti daudzas lietas. Ja paskatāmies demogrāfiskos rādītājus (dzimstība – mirstība), pilsētā vēl “kaut cik turamies”; negatīvā tendence, diemžēl, ir, bet – salīdzinoši neliela; novadā tā jau ir ievērojama. Jāatceras, ka nodokļu maksātāju loks paliek arvien mazāks un, laikam ritot un demogrāfiskajām tendencēm nemainoties, mēs nespēsim finansēt visu, ko pašreiz, un par to jādomā jau šodien.

Šeit vietā ir nopietns jautājums (bez tiešas kritikas politiķu un sabiedrības virzienā, jo daļa sabiedrības šādu politiku atbalstīja): ko mēs esam darījuši pēc iestāšanās Eiropas Savienībā? Kur esam sagrūduši kaudzēm t.s. Eiropas fondu naudas? Mazajās lauku skolās, renovācijās, bibliotēkās, sporta zālēs utt. Tobrīd tas izskatījās labi. Kas notiek tagad? To visu vērtējam, pārskatām un... slēdzam vai likvidējam. Pietiekami liela nauda faktiski izsviesta vējā. Man bail rēķināt, cik daudz naudas, kas netika ieguldīta nopietnā valsts attīstībā, nonāca netālredzīgos īstermiņa projektos un pasākumos. Kāda tam ir atdeve? Vai nu tās nav, vai tā ir negatīva, jo infrastruktūra, kurā ieguldīts, joprojām kaut kā, bet ir jāuztur.

Protams, šo kritisko vērtējumu nevaru vispārināt un vienmēr būs arī pozitīvi piemēri vai izņēmuma gadījumi, kas joprojām veiksmīgi darbojas. Par turpmāko domājot, piemēram, mēs kā sabiedrība mazajās lauku skolās varam uzturēt bērnudārzu un pirmās trīs klases, proti, atļauties maksāt par darbu, ko var paveikt neliels skaits cilvēku – auklītes, bērnudārza pedagogi un pirmo trīs klašu skolotājs, kas māca visu. Tikko sākas vairāk mācību priekšmetu, jādomā par skolām tuvākajos attīstības centros, pilsētās utt., kur pedagogam ir noslodze, viņš saņem normālu algu, strādājot vienā vietā, ne braukājot no skolas uz skolu.

Manuprāt, šāds risinājums ilgstoši aktuālajā skolu jautājumā būtu saprātīgs un lietderīgs, lai domātu gan par labu izglītību, gan arī par lietderīgu naudas izlietošanu.

Atgriežoties pie pilsētas un novada sadarbības, Latvijā daudzos līmeņos un daudzās sfērās normāla, lietišķa sadarbība ir milzu problēma. Iemesli tam ir dažādi, esmu personiski saskāries ar – “tā neesam paraduši”...

Kāda un vai Jelgavas pilsētai un novadam būs sadarbība, es patlaban nezinu. Sarunas ir sāktas, pagaidām tās ir savstarpēji piekrītošas un pozitīvas. Kā iecerētais īstenosies, pastāstīšu citā tikšanās reizē. Atkārtošos, bet, manuprāt, sadarbība ir teju vai obligāta.

Pirms pašvaldību vēlēšanām ar dažu Jelgavas aktīvistu sociālajos tīklos strīdējos par domu – nomainīsim tagadējo vadību un tad domāsim, ko darīt, ko piedāvāt... Dzirdēju arī frāzi, kas joprojām prātā – balsojiet vienalga par ko, tikai ne par iepriekšējo pilsētas vadību. “Vienalga, par ko!” Pārsteidza, ka pilsētas bijušās vadības oponenti aicināja balsot teju par jebkuru sarakstu, nekoncentrējoties uz diviem vai trim, kas šķistu saprātīgāk. Koalīcija Jelgavā ir raibum raiba, to var salīdzināt ar krāsām bagātu lupatdeķi.

Jautājums ir no vairākām daļām. Ja runājam par vēlēšanu sarakstu veidošanas laiku, bijām gatavi (atvērti) startēt kopīgā sarakstā, bet dažādu iemeslu dēļ tā nenotika. Bija un ir cilvēki, kas uz citiem skatās pietiekami aizdomīgi un, kā zināms, mēs (kustība “Par!”) iepriekšējā sasaukuma laikā Jelgavas domē bijām vai skaitījāmies pozīcijā. Mūsu ideja pirms vēlēšanām nebija aģitēt pret iepriekšējo pilsētas vadību, bet uzsvērt, ko un kā mēs varam izdarīt labāk; viens no maniem mērķiem noteikti ir iedzīvotāju skaita krituma apturēšana.

Priekšvēlēšanu laikā ielās un teltīs varēja just noskaņu, ka pilsētas varai jāmainās, tomēr pieļauju, ka tādu pērienu iepriekšējai vadībai vēlēšanu rezultātos negaidīja neviens. Pēc vēlēšanām... Ko nozīmē “lupatdeķis”? Ja būtu iespēja atklāti aprunāties ar iepriekšējā sasaukuma ZZS deputātiem, iespējams, varētu lietot tādu pašu apzīmējumu, jo arī viņiem partijas iekšienē daudzos jautājumos nebija saskaņas.

Tagadējai 9 deputātu koalīcijai, ko veido deputāti no 6 sarakstiem, redzējums par pilsētā paveicamo sakrīt, nepārspīlēšu, par teju 95%. Esmu pārliecināts, ka pašvaldību vēlēšanās lielākoties balso par cilvēkiem, ne sarakstiem, kālab ļoti svarīgi ir tieši mūsu koalīcijas 9 deputāti, kuros es saskatu komandu ar vienotu redzējumu. Līdz šim mums nav bijis nopietnu strīdu, pieļauju, tādi raisīsies, veidojot budžetu utt.

Vai pašvaldības deputāti savos lēmumos ir pietiekami neatkarīgi? Laiku pa laikam, dažādās vietās Latvijā var dzirdēt, ka viens vai otrs balsojums varētu būt bijis citāds, bet no Rīgas, no partijas vadības nācis konkrēts rīkojums.

Mūsu kustībā šādu problēmu nav. Protams, informācijas apmaiņa notiek, bet nekādu norādījumu balsojumu sakarā nav bijis. Cik zinu un esmu jutis, tikpat brīvi savā izvēlē un lēmumos ir arī pārējie koalīcijas partneri. Ticu, ka jautājumā minētā situācija “strādā” lielajā politikā un, gadās, šādi tapuši lēmumi ietekmē arī pašvaldības.

Nelielai atkāpei – manuprāt, partiju sistēmas iepludināšana pašvaldību darbā pašā saknē ir nepareiza. Partija ir ideoloģisks veidojums, pašvaldība ir saimnieciska komanda. Mēs risinām praktiskus jautājumus, kam ar ideoloģiju nav nekāda sakara. Es pilnībā piekrītu viedoklim, ka mūsu koalīcijas partijas nacionālā līmenī nekad nesadarbotos tieši ideoloģisku pretrunu dēļ. Jelgavā mums problēmu nav.

Jā, kā jau minēju, uzskatu, ka mūsu pilsētā balsoja par cilvēkiem, ne par partijām. Ja kāds Rīgā tam nepiekrīt, lai nāk un pierāda pretējo. Deputātiem, kas ievēlēti pašvaldībā, ir ļoti konkrēta atbildība savu vēlētāju ne partijas vadības priekšā.

Pēc pašvaldību vēlēšanām 2021. gadā Uldim Dūmiņam (arī no kustības “Par!” saraksta) sociālajos tīklos nācās skaidroties par iekļaušanos iepriekšējā koalīcijā.

Skaidroties nācās gan Uldim, gan man, cilvēki mūsu izvēli nesaprata. Esmu to ļoti daudz skaidrojis: pēc 2021. gada vēlēšanām secinājām, ka vecā pilsētas vadība darbu turpinās. Ko darīt? Būt opozīcijā un runāt, cik viss ir slikti, vai mēģināt panākt vismaz kaut kādus uzlabojumus. Man, piemēram, ļoti nepatika, ka Jelgavas skolotājiem nav veselības apdrošināšanas. Noskaidroju, ka pilsētas skolas meklē skolotājus un tiem, kas būtu pieejami, nav laika, jo... viņi uz pusslodzi strādā citā pašvaldībā, kura apmaksā veselības apdrošināšanu. Tas nebija normāli. Vēl runājām un panācām domes sēžu tiešraides, līdzdalības budžetu utt. Mūsu plānos bija, ja tā var sacīt, modināt Jelgavas pilsonisko sabiedrību, kas ilgus gadus gulēja dziļā miegā. Piemēram, “Depo” gadījums, par ko, pieļauju, vēl runāsim, bija viena no pirmajām aktivitātēm, kas lielāku skaitu cilvēku sapurināja rīkoties. Jelgavnieki ir sasparojušies, veidojas apkaimju biedrības utt. Pašvaldībai jārada iespējas, kā cilvēkus iesaistīt; pirms četriem gadiem tā nebija.

Latvijas novados un pilsētās vietvaru pienākumi aug, pieejamais finansējums rūk. Kā šo risināt?

Domājot par finanšu ieguvi (nopelnīšanu), noteikti jāatceras zinātne un tās pielietojums, mēs ļoti maz ieguldām attīstībā un tehnoloģijās (tas attiecas uz visu valsti). Manuprāt, šāda attieksme draud ar vēl lielāku atpalicību. Piemēram, jau kādu laiku ļoti aktuāli ir ar mākslīgo intelektu saistīti jautājumi. Es neredzu, ka Latvijā šai sfērā kaut kas nopietni, vērā ņemami tiktu darīts. Ļoti vēlos, lai Jelgavā nāktu strādāt IT uzņēmumi, bet tas nav dažos mēnešos atrisināms jautājums.

Jā, pilsētā jābūt rūpnīcām, bet ar tām vien nepietiek, jābūt izlīdzinātam attīstības virzienam – tikai ar ražošanu nevarēs panākt līmeni, kādu vēlamies, vajag arī augsto tehnoloģiju pakalpojumus. Neredzu, ka valstiski pie tā tiktu strādāts.

Varbūt tas notiek privāti?

Kaut kas jau notiek, bet krietni, krietni par maz. Ja paskatāmies Latvijas attīstības līkni: pēc 2004. gada saņēmām gana daudz Eiropas Savienības naudas, ilgtermiņā skatoties, liela tās daļa ieguldīta neilgtspējīgi, par ko jau runājām. Tagad jāskatās uz to, kas būs vajadzīgs pēc 5, 10 vai 20 gadiem, nevis jāmeklē kāda renovējama ēka vai kas līdzīgs. Jūtami pietrūkst ilgtermiņa skatījuma. Latvijā ir labi un spēcīgi zinātnieki, kas, droši vien, ir ieteikuši ko darīt un ne reizi vien, bet politiķi, sekojot savām politiskajām, nevis valsts prioritātēm, viņos nav klausījušies.

Viena no pirmajām idejām, kas skaļāk izskanējusi no Jelgavas mēra – par daudzdzīvokļu mājām piemērotajiem upju krastiem pilsētā, kuras tuvākajā apkārtnē upju un krastu ir daudz.

Ja paskatāmies citas Eiropas valstis un vērtējam, kā tiek izmantotas un “apdzīvotas” upes, kas tek caur pilsētām – primāri tā ir dzīvojamā zona. Upes malā var būt veikali, kafejnīcas, restorāni, tālāk – biroju un dzīvojamās ēkas. Bieži vien šai apbūvē tiek ievērots t.s. stāvu pakāpeniskums – jo ēka tālāk no upes, jo tai vairāk stāvu. Manuprāt, upmalas pilsētā primāri būtu veltāmas dzīvošanai, mazajiem pakalpojumiem un mazajai tirdzniecībai. Šādas dzīvesvietas varētu palīdzēt pievilināt uzņēmējus. Mēs jau varam sacīt: “Klau, IT sfēras uzņēmēj, nāc pie mums!” Kur viņam nākt? Pagaidām nav, kur. Tas ir mūsu uzdevums – radīt vietu, kur gribētos dzīvot un strādāt.

Jāatceras, ka upmalu attīstības plāns nebūt nenozīmē slēgt pieeju upei vai dabas teritoriju apbūvi. Teritorija, ar ko būtu jāsāk, ir starp Rīgas ielu un dzelzceļu Lielupes labajā krastā, vēl laba vieta šādam nolūkam būtu vecais tirgus Uzvaras ielā. Šādas vietas pilsētai vajag, kā ēst!

Par Lielupes labo krastu otrpus Pasta salai runājot, joprojām aktuāls ir jautājums par vietu, kurā vēlējās celt veikalu “Depo”. Ja tā ir privātā zeme un ja pilsēta vēlas tur realizēt konkrētus plānus, vai zeme būtu jāatpērk?

Par aktivitātēm pret “Depo” runājot, šai procesā esmu iesaistījies kopš 2017. gada sākuma – biju advokāts, kas tiesā cīnījās pret veikala būvi konkrētajā teritorijā. Tolaik un tieši šai sakarā, kopā sanākot domubiedriem, tika nodibināta biedrība “Jelgavas attīstībai”. Tas bija laiks, kad strādāju Rīgā, ik darba dienu braucu turp un atpakaļ, vilcienā izlasīju ziņu par būvatļaujas izsniegšanu. Tiešām? Šī situācija manī radīja milzu entuziasmu, secinot: kaut viens, bet esmu gatavs iebilst un tiesāties, internetā sameklēju domubiedrus, kas jau bija izveidojuši grupu pret “Depo” celtniecību.

Ja runājam par attiecīgo zemes gabalu un investoriem, šai vietai ir milzu potenciāls. Pilsētā ļoti augstvērtīgā vietā nevajag būvēt “kastes” vai lielveikalus, šo vidi vajag apdzīvot.

Līdzās esošā Lielupes krasta promenāde ir ļoti jauki iekārtota...

Ar promenādi viss ir kārtībā, bet ar to nepietiek! Tās kreisajā malā, skatoties uz Dzelzceļa tiltu, jābūt iepriekšminētajiem restorāniem, kafejnīcām un pārējām lietām. Šobrīd tā ir tikai vieta pastaigām.

Priekšnoteikums kādas teritorijas tālākajai attīstībai nav kaut ko obligāti atpirkt, bet kā pašvaldībai radīt noteikumus, ko tur vēlamies redzēt, lai cilvēks, kas ir šīs zemes īpašnieks, to attiecīgi var attīstīt. Ja viņš to nevar pats, to var pārdot. Ja galīgi nav risinājuma, var iesaistīties pašvaldība. Protams, jābūt skaidriem noteikumiem.

Ja no Rīgas brauc vilcienā, starp Cukurfabrikas staciju un dzelzceļa tiltu ir lieli tukši angāri, žogs, sliedes un gara, gara zāle...

Tā ir platība, kas pieder vairākiem īpašniekiem. Ja skatāmies no Rīgas ielas puses, par zemi Cukura ielā, kur plānoja “Depo”, jau runājām. Tālāk ir īpašnieki, kam pieder netālu no krasta esošā itin labi redzamā biroju ēka. Vēl tālāk ir paliels zemes gabals, kura īpašnieks domā par dzīvojamo apbūvi (ar viņu jau esam tikušies). Pēdējais ir zemes gabals, uz kura slejas nepabeigtais angārs; lasīju ss.lv, ka tas izlikts pārdošanā, par pircējiem un pārdevējiem neko nezinām, bet redzam, ka zināma interese ir. Skaidrs, ka nekādas smagās rūpniecības tur nebūs, ja līdzās plānots dzīvojamais rajons, bet, saprātīga, ja tā var teikt, rūpniecība tur var būt. Piemēram, dronu ražotne. Otrpus sliedēm top zirņu proteīna rūpnīca, pie kuras darbi straujiem soļiem iet uz priekšu.

Vai vecā lokomotīvju depo rajonu saistībā ar proteīna rūpnīcas būvi arī plānots attīstīt?

Pagaidām jātiek galā ar prioritārajām teritorijām – bez jau minētajām, vecais tirgus, noteikti autoosta pārceļama...

Vai to pārcels? Pieļauju, ne es vienīgais esmu dzirdējis, ka autoosta “dosies prom” reizē ar veco tirgu. Pagaidām nedosies.

Tā vajadzēja notikt, bet... Pie tā noteikti strādāsim, jo tad beidzot varēsim sakārtot tagadējo, patiesi drausmīgo autoostu, ko es sauktu par pilsētas kauna traipu. Manuprāt, tur būtu lieliska vieta jaunajam pilsētas centram.

Autoostas teritorija pieder dažādiem īpašniekiem.

Daļa ir pašvaldībai, daļa privātajiem. Manuprāt, šādām situācijām un šādiem jautājumiem jāpieiet vienkārši – ja pašvaldība skaidri pasaka – “mēs vēlamies, lai šī teritorija attīstās, mēs netraucēsim un jūs būsiet prioritārajā rindā būvvaldē, cik varēsim, tik palīdzēsim,” to dzirdot, investori nāks. Es jūtu interesi no investoriem, mums ir jārada nosacījumi. Viss.

Autoostas pārcelšana pie dzelzceļa stacijas un jaunā tirgus, izskatās, nav nedz resursietilpīga ne pārlieku sarežģīta. Kas to kavē?

Problēma ir tā, ka autoostai nolūkotā zeme pie stacijas patlaban uz ilgiem gadiem ir iznomāta tirgus ēkas īpašniekam. Paradoksāli, bet tirgus ēka nepieder SIA “Jelgavas tirgus”. Neiedziļināšos sīkumos, bet piebildīšu, ka saistībā ar tirgu vēl 2015. un 2016. gadā slēgtie līgumi ir pilsētai ļoti neizdevīgi. Bet, kā ir, tā jāstrādā. Minētās zemes īpašnieki pagaidām (intervija notiek 3. septembrī) nereaģē uz mūsu aicinājumiem sarunāties, ja tā turpināsies un sarunu nebūs, jautājums būtu risināms juridiski, bet, protams, to skatīsimies. Viena no mūsu prioritātēm ir autoostas pārcelšana līdzās stacijai un jaunuzceltajam tirgum un, kā jau jautājumā pieminēji, tas nav resursietilpīgi. Šobrīd ir citi šķēršļi, kas, ceru, tiks novērsti. Kā? Laiks rādīs!

Jau runājam par upēm, Jelgavā vai tuvu tai ir Svēte, Platone, Tērvete, kurām līdzās no kādreizējām vasarnīcām izveidojušies privātmāju rajoni.

Arī šo upju krastos iespējams ko darīt. Ja nepieciešams, tās var tīrīt, lai iespējams laivot vai peldēties, labs piemērs ir Svētes palienes laipas, bet es teiktu, ka tas ir attiecīgo apkaimju jautājums.

Viens no maniem plāniem ir septembrī un oktobrī divreiz nedēļā tikties ar pilsētas apkaimju pārstāvjiem, lai uzklausītu viņu domas par pilsētā notiekošo, veidosim arī iedzīvotāju padomi, kurā darbosies pa vienam no katras apkaimes izvirzītam pārstāvim. Padome būtu tā organizācija, ar kuru regulāri konsultēties un lemt – kuru ielu pirmo remontēt, kura svarīgāka, kuras upes krastu sakopt, kur ko vajag labiekārtot utt. Bieži gadās, ka tiek radīts kaut kas mākslīgs, un veidotāji vēlas, lai cilvēki tam pielāgojas. Domāju, jāskatās otrādi – ja ir vieta, kas cilvēkus pievelk, to jāpalīdz sakārtot. Tā noteikti būs labāk.

Par iedzīvotāju padomēm esmu dzirdējis arī kritisku viedokli, sak, tie, kas netika pie varas vēlēšanu rezultātā, nu tiks iedzīvotāju padomē un tad nu dome dabūs trūkties...

Es no tā nebīstos, iedzīvotāju padome ir konsultatīva. Tas, ka tāda mums ir vajadzīga, nav apšaubāmi, jo ir nepieciešama patstāvīga iespēja, kā konsultēties ar iedzīvotājiem. Esmu plānojis turpināt gan tikties ar iedzīvotājiem, gan sazināties tiešraidē, bet ar to nepietiek. Ir nepieciešama struktūra, kurā darbojas leģitīmi izvirzīti pārstāvji un kas būtu laba iespēja saziņai, lai ātri atrisinātu konkrētus jautājumus.

Ne tik sen izskanēja doma par autostāvvietas paplašināšanu pie Kultūras nama, bet... uz skaistā skvēra rēķina (kas būtu mazliet sakopjams), kura centrā, jo īpaši rudens vakaros, lieliski lūkojas piemineklis Norai Bumbierei. Toreiz daudzi parakstījās “pret”!

Arī es parakstījos pret autostāvvietu, jo biju un esmu pārliecināts, ka problēma par auto novietošanu kultūras nama apkaimē ir risināma savādāk. Protams, stāvvietām ir jābūt, un tās pie kultūras nama ir plāns paplašināt posmā no K. Barona ielas puses līdz Uzvaras ielai.

Ja skatāmies uz pilsētu kopumā, manuprāt, vienīgais risinājums auto novietošanai ir daudzstāvu autostāvvietas; ar to mēs varētu atrisināt divas problēmas – kur novietot auto un “dabūt tos prom” no daudzdzīvokļu māju pagalmiem, kas patlaban ir ļoti nelāgā stāvoklī – bedraini, izbraukāti, arī zālienos redzam automašīnas utt. “Pazemē doties” nevaram, to noskaidrojām jau pērn.

Daudzstāvu autostāvvietas palīdzētu atbrīvot arī iekšpagalmus un ielu malas no automašīnām, lai beidzot varētu ķerties pie iekšpagalmu sakārtošanas, pilsētai nākot talkā ar līdzfinansējumu. Iekšpagalmos jābūt vietai, kur pastaigāties, apsēsties, arī noklāt segu un apsēsties zālē, ne autonovietnēm.

Auto sakarā vēlos piebilst, ka mūsu sabiedrībai pamazām vajadzētu atteikties no vēlmes it visur piebraukt maksimāli tuvu durvīm. Pilsētas centrā galvenajam pārvietošanās veidam vajadzētu būt – ar kājām, ar velo, ar elektrobraucamrīkiem, kam jāveido nepieciešamā infrastruktūra.

Par iekšpagalmiem daudz dzirdēts: iedzīvotāji gaidot to sakārtošanu, bet dome nevarot atbalstīt (domāju, finansiāli).

Dome var sniegt līdzfinansējumu. Jau gadiem ilgi pilsētā šādiem nolūkiem ticis plānots līdzfinansējums 100 000 eiro gadā, kas, saprotams, ir pārāk maz. Jāpiebilst gan, ka krietnu laiku arī šī nelielā nauda netika pilnībā izlietota, pieļauju, arī NĪP un māju pārvaldnieku neuzņēmības dēļ, arī no Domes nebija pietiekama atbalsta palīdzēt projektus sagatavot, iesniegt un realizēt.

Šai ziņā kritiski jāvērtē gan situācija iekšpagalmos, gan daudzdzīvokļu māju renovācija, gan siltināšana, kur esam ļoti, ļoti atpalikuši no, piemēram, Liepājas un Valmieras, kur teju 4/5 ēku jau ir renovētas. Jelgavā dzīvojamais fonds nav labā stāvoklī, tas jāatzīst. Kur redzu domes iesaisti? Projektu sagatavošanā un līdzfinansējuma palielināšanā, jo – īpaši pēdējos gados – finansējuma sācis pietrūkt. Ko vēlētos – lai ilgtermiņā iekšpagalmos netiktu vien “kaut kas noasfaltēts” un sakārtota vieta ap atkritumu tvertnēm, bet tiktu domāts par patīkamu labiekārtojumu – soliņiem, košumkrūmiem, citu infrastruktūru utt.

Ja nepieciešams sakārtot iekšpagalmu un tas ir iedzīvotāju lēmums, nepieciešama vienošanās, kas ne vienmēr ir vienkārša.

Tas ir valsts noteiktā regulējuma jautājums, kas šobrīd jau tapis vienkāršāks. Ja tiek sasaukta viena iedzīvotāju sapulce un kvoruma nav, nākamā var notikt un lemt jau bez kvoruma. Protams, ir nepieciešams iniciators, kas to visu sāk, tāpēc ir kontaktpersonas vai māju vecākie.

Bieži dzirdu sakām – “mans īpašums beidzas aiz mana dzīvokļa durvīm” un “man noteikti visur jāpiebrauc pēc iespējas tuvāk”. Pag, mājas iedzīvotājam pieder arī kādas domājamās daļas no visas ēkas un arī zeme, par ko jārūpējas. Atkal jārunā par domāšanas maiņu.

Nīderlandē, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, ir vairāk automašīnu nekā Latvijā. Kur tās ir, ja uz ielām biežāk redzam velosipēdus? Auto ir stāvvietās. Ikdienā, pilsētas centrā, to nevajag, pilsēta ir veidota un attīstīta tā, ka ikdienā privāto auto neizmanto. Sabiedriskajam transportam (ko līdz šim nepieminēju) un iešanai kājām vajadzētu būt galvenajiem pārvietošanās veidiem. Jelgava patlaban ir izteikti autocentriska pilsēta. Rezultāts – vidējā alga pilsētā nav augsta, iedzīvotāju skaits krītas un, ja mēs neko nedarīsim, lai to mainītu, turpināsim grimt.

Mūsu vēlme ir dzīvības atgriešana pilsētā. Patlaban bieži vien ap 19.00 vakarā pilsētas centrs ir tukšs, viena iespēja to mainīt ir sabiedriskā transporta reisu pārskatīšana, lai cilvēks var aiziet uz koncertu vai teātra izrādi un mājās atgriezties autobusā. Reisiem jābūt vairāk, ilgāk un biežāk.

Vietējās ziņās lasīju par pilsētas vadības tikšanos ar Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes (LBTU) vadību. Lai pats esmu mūsu universitātes absolvents, jāteic, pilsēta un universitāte dzīvo katra savu dzīvi.

Jūtu, ka līdzšinējā sadarbība bijusi švaka. Esam sākuši sarunas, kā dažādos veidos to attīstīt un stiprināt, piemēram, pilsētas skolas mācību procesā varētu izmantot universitātes laboratorijas. Laiks vēl pagājis neilgs, bet plāni ir lieli... Tagadējais prorektors prof. Linards Sisenis, bijušais Meža un vides zinātņu fakultātes dekāns, ir viens no aktīvākajiem sarunu vedējiem no LBTU puses un, ja interese ir abpusēja, neredzu šķēršļus kopīgas valodas atrašanai.

Ne par pilsētas sabiedrisko transportu, bet starppilsētu. Kā itin biežs braucējs vilcienā, jūtu, ka esam maķenīt apdalīti – reisu uz Rīgu ir mazāk, vilcieni joprojām brauc tikai pa vienām sliedēm...

Tas ir valsts līmeņa jautājums, kur pašvaldība var vēlēties un prasīt, bet... Mums būtu nepieciešami biežāki vilcienu reisi – ne reizi stundā, bet reizi 30 minūtēs, rīta stundās pat biežāk – rezumējot – jēgpilns savienojums ar Rīgu. Jelgavas uzdevums ir radīt infrastruktūru, lai kājām, ar velo, ar auto ir ērti nokļūt līdz stacijai. Vajag vairāk “novieto auto un brauc ar sabiedrisko (vilcienu)” = Park&Ride risinājumus, lai primāri būtu tā – ja jābrauc uz Rīgu, lai pirmā izvēle būtu vilciens, ne auto. Ekonomiskāk, dabai draudzīgāk utt. Mana pieredze, strādājot Rīgā, liecina, ka ceļš no mājām līdz darbam laika ziņā ir tāds pats, kā, ja brauktu ar auto, bet vilcienā, kā zināms, ir iespēja pagulēt, vai pastrādāt datorā, vai palasīt grāmatu, ko nekādi nevari pie auto stūres.

Gan Jelgavas, gan Cukurfabrikas, gan Ozolnieku un Cenu staciju apkārtnē novietoti pietiekami daudz auto, kas liecina, ka vilciens ir laba izvēle.

Pie Cukurfabrikas jāpaplašina auto un velo novietne, pie Jelgavas stacijas, manuprāt, tirgu ar autostāvietu vajadzēja samainīt vietām. Pašreizējā doma – cilvēks no vilciena caur tirgu dodas uz autostāvvietu. Saprotu attīstītājus, bet... ja tirgus un tā piedāvājums nebūs kvalitatīvi, cilvēki tāpat tam metīs līkumu. Visu izšķirs saturs.

Kad jaunuzceltais tirgus sāks darbu?

Nezinu! Jau pietiekami daudzas reizes esam maldināti. Pēdējā ziņa bija par 1. septembri; neslēpu, ka tam neticu. Nesen ēka ir pieņemta ekspluatācijā, no biznesa loģikas vērtējot, ja ir ieguldīta nauda un uzcelts tirgus, būtu laiks to atvērt un sākt pelnīt. Ja tā nenotiek, tas būtu ļoti aizdomīgi.

Kas būtu jādara, lai cilvēki gribētu Jelgavā dzīvot?

Jārada labāka pilsētvide. Ja ar privātmāju rajoniem nomalēs viss ir kārtībā, jāatceras, ka konceptuāli pilsētas pamatvide ir daudzdzīvokļu mājas, kur cilvēki dzīvo pietiekami blīvi, tuvumā ir pieejami visi pakalpojumi. Koncentrējoties ap šo ideju, mums jānodrošina virkne svarīgu lietu: lai tuvumā ir skola un bērnudārzs, lai ir sakārtota iela līdz katrai mājai, lai ir laba infrastruktūra ne tikai automašīnām, bet arī gājējiem un velobraucējiem. Jārisina daudzstāvu autostāvvietu jautājums un galu galā jāķeras pie iekšpagalmiem, par ko jau runājām. Jārada pilsētniekiem patīkama vide.