Svarīgs ir katras kopienas spēks. Intervija ar Daini Karolu, zemkopības ministra padomnieku pašvaldību jautājumos, Talsu novada domes priekšsēdētāja vietnieku administratīvajos jautājumos

Ne tik sen sastapu labu paziņu – priecīgs nāk no slimnīcas, jo izveseļojies. Stāsta, ka paņēmis līdz pēdējā rīta brokastu sviestu. Latvijas slimnīca, sviests no Polijas, kas, pieļaujami, bijis lētākais piedāvājums. Kā tā?

Esmu zemkopības ministra padomnieks pašvaldību jautājumos; īsās pārtikas ķēdes un ēdināšanas organizēšana izglības sistēmā ir jautājumi, kurus savā darbā itin bieži risina arī pašvaldības. Ar līdzīgu problēmu, kā jautāji, saskaramies regulāri, tā ir aktuāla visā valstī – uzvar lētākais piedāvājums, ne vienmēr tiek izvēlēts iepirkuma ceļš, kurš paredzētu saimnieciski izdevīgāko, īsāko piegādes ķēdes risinājumu. Pašreizējā valdība darbojas nedaudz ilgāk kā gadu, mūsu vēlme ir, lai visās ar publisko sektoru un publiskajiem iepirkumiem saistītajās iestādēs mēs redzētu vietējo, Latvijas, produkciju, tostarp, arī sviestu.

Zemkopības ministrijā top informatīvais ziņojums “Par skolēnu ēdināšanas sistēmas pilnveidošanu Latvijā”, tajā iekļautie secinājumi noteikti būtu izmantojami arī citur. Jāsaprot, ka pasūtītāji – gan valsts iestādes, gan pašvaldības,– ir tie, kas izstrādā iepirkumu dokumentāciju. Runājot par iepirkumu kvalitāti, ne tik sen tajos parādījās arī sankcionēti produkti, kas, manuprāt, saistāms ar nepietiekamu kontroli vai paviršību (neapdomīgumu); domāju, lai neglaimojoša, bet tā jau ir vēsture.

Lētākais piedāvājums bieži vien tiek vērtēts kā runga ar diviem galiem. No vienas puses izskan doma, ka tas ir obligāts, no otras – pārmetumi, ka dodam priekšroku ne saviem ražotājiem...

Lētākais piedāvājums nav obligāts. Manuprāt, ļoti svarīgi ir izvēlēties saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu, tas gan papildus nosaka arī piedāvājuma vērtēšanas kritērijus. Iepirkumu komisijām, vērtējot piedāvājumu, diemžēl, vieglāk ir izvēlēties lētāko, ne iedziļināties un izvēlēties saimnieciski izdevīgāko, piemēram, augstākas kvalitātes, vietējas izcelsmes, ņemot vērā piegādes apjomus, termiņus utt. Pieļauju, nereti lētāko piedāvājumu izvēlēties pieprasa tieši sabiedrība, vienkārši salīdzinot skaitļus. Uzsvēršu – mums ir lieliski paraugi, piemēram, Siguldas novads, kurā daudzus gadus iepirkumos svarīga ir gan vietējā izcelsme, gan saimnieciskais izdevīgums. Domāšana mainās, tas gan varētu notikt ātrāk.

Vai šeit varētu būt iespēja pieķert klāt “reālu zaļumu” – proti – vietējais produkts nav tālu jātransportē?

Precīzi teikts! Domāju, atbildīgajiem par attiecīgajiem iepirkumiem būtu labi jāzina smalkā robeža starp vienoto tirgu, “zaļo iepirkumu” un vietējām interesēm. Mūsu zemnieki pasūtītājam dod ilgtermiņa drošības sajūtu, tas ir pārbaudīts un liek attiecīgajām nozarēm pārorientēties. Ēdināšanas uzņēmumi, kas apkalpo izglītības iestādes, citu valstu izcelsmes produktu vietā priekšroku dod vietējiem produktiem un tas strādā arvien labāk.

Viena lieta ir vēlmes, cita – praktiskais izpildījums, vēl cita – nepieciešamība stiprināt kontroles mehānismus, lai kā mums tie nepatiktu. Ļoti svarīgs ir laika jautājums, jo... ja tev uz skolu vai slimnīcu atved produktu, tas ir izmantojams tagad vai tuvākajā laikā. Ja tu atsakies, jārod ātrs, faktiski, tūlītējs risinājums, kas ne vienmēr ir iespējams. Protams, piegādātājiem vari prasīt paskaidrojumus, līgumi paredz soda sankcijas, ko ne vienmēr izmanto. Gadās, pasūtītājs nav īsti apmierināts ar piegādāto produktu, bet... cilvēki, par kuriem viņš rūpējas, ir jāpaēdina un jāizmanto tas, kas piegādāts, jo konkrētajā brīdī citas alternatīvas nav.

Vērtējot situāciju Latvijas pašvaldībās, gana bieži dzirdam – kādā pilsētā vai novadā ir lieliska pieredze, ko izmantot vai pārņemt citiem. Tā nenotiek. Kāpēc?

Varu balstīties tikai savā pieredzē – cilvēki mainās un reizē mainās arī uztvere. Piemēram, līdzšinējais iepirkumu komisijas vadītājs ar lielisku izpratni par saimniecisko izdevīgumu ir atradis labāku darbu un viņa vietā stājies cits, kam skats ir savādāks vai pilnīgi pretējs – process faktiski sākas no jauna. Mainās arī vadības uzstādījumi un bieži pietrūkst pēctecības. Jāteic, neesmu sastapis nevienu pašvaldības vadītāju, kas teiktu, ka viņa vadītajā pilsētā vai novadā ir nostāja pret vietējiem produktiem vai “zaļāku” iepirkumu, ar vietējo zemnieku piedāvājumu. Viens – par šo jautājumu sistemātiski un regulāri jārunā un jāatgādina, ka priekšroka jādod vietējiem un kvalitatīviem produktiem. Kā redzam situāciju pēc administratīvi-teritoriālās reformas, modeļi ir bijuši dažādi, apvienojoties bijušajiem novadiem, situācija izlīdzinās, bet tās tāpat ir atšķirīgas, un laiku pa laikam rodas jautājums – vai vietējais tirgus spēj nepieciešamo piegādāt attiecīgajā daudzumā. Iepriekš pieminērā Siguldas novada pašvaldība ir aktīvi strādājusi ar vietējiem lauksaimniekiem, to dara arī citas pašvaldības. Ir vēl cita labi zināma problēma vai pat nelaime – skatoties īstermiņā, nereti tiek izvēlēts vieglākais ceļš. Ja novada vadība ir ieinteresēta vietējā ražotāja atbalstā, situācija ir daudz vienkāršāka.

Ministra padomnieks pašvaldību jautājumos; tieši kādos gadījumos ministram nepieciešams padoms?

Manuprāt, Zemkopības ministrija Latvijā ir kā otra Aizsardzības ministrija. Ja vērtējam nacionālo politiku un ārpolitiku – pašvaldības ir valsts pamats. Jebkuras ministrijas darbība atspoguļojas arī pašvaldībās, ja runājam par lauksaimniecību, meža nozari un zivsaimniecības politiku un no tās izrietošajām jomām... uzskaitītais ir svarīgs ikvienā pašvaldībā.

Jāteic, gadu gaitā Latvijā ir vērojama tendence uzlikt pašvaldībām arvien vairāk atbildības, šāda situācija būtu nopietni jāvērtē – cik tas jēgpilni, cik tālredzīgi, vai tam ir atbilstoši resursi utt. Regulāri tiekamies gan ar Latvijas Pašvaldību savienības pārstāvjiem, mums ir labs kontakts ar pašvaldību vadītājiem, aktuālos jautājumus risinām.

Vai jau būtu pienācis laiks vērtēt nesen notikušo administratīvi-teritoriālo reformu, vai nepieciešams vēl pagaidīt? Nesen, vēl šogad, bija dzirdama neliela viļņošanās par to, vai kas atkal būtu jāmaina, vai jāapvieno, vai jādala...

Domāju, dažus secinājumus jau varam izdarīt. Mana ikdiena lielā mērā saistās ar Talsu novada pašvaldību, norises varu vērtēt arī no vietvaras skatpunkta. Cerētie rezultāti, ko reforma varētu sniegt, nav sagaidīti. Ja runā par kopējo situāciju Latvijā – domāju – jāpaiet zināmam laikam, proti, vismaz vienam vēlēšanu ciklam.

Kļūdas iezīmējās jau šīs reformas pašā sākumā – kā tā tika organizēta un kā notika. Latvijas neatkarības atgūšana realizējās, lielā mērā pateicoties arī pašvaldību deputātiem, kas sapulcējās Rīgā, Daugavas stadionā. Visu Latvijas deputātu sapulce tika rīkota, lai tiktu ievērota Latvijas tautas griba un tā bija skaidra – Latvijai atkal jākļūst brīvai. Deputāti bija sabiedriski aktīvi, savu kopienu līderi utt. Mana doma var patikt vai nepatikt, bet nesenās reformas rezultātā mēs esam būtiski samazinājuši deputātu skaitu – tātad – vēlētāju pārstāvniecību. Valstī vajadzēja ne vien “pārzīmēt” novadu karti, bet arī izveidot reģiona jeb otrā līmeņa pārvaldību. Šobrīd aktīvi tiek veidotas iedzīvotāju padomes, kam gan, jāuzsver, nekad nebūs tādas pilnvaras un atbildība par pieņemtajiem lēmumiem, kādas šobrīd ir deputātiem.

Piemēram, Igaunijā Sāremā pašvaldības domē ievēl ap 30 deputātu. Kāpēc tik daudz? Lai nodrošinātu vietējo kopienu un vietējo iedzīvotāju pārstāvniecību. Latvijā esam izvēlējušies citu ceļu, pārstāvniecību samazinot un vēloties centralizēt. Centralizācija ne vienmēr ir labākais, kas pašvaldībām nepieciešams. Protams, ļoti daudz kas ir atkarīgs no cilvēkiem, kas pašvaldību un tajā notiekošos procesus vada.

Ja atgriežamies pie reformas – kāpēc tā bija vajadzīga? “Daudz pašvaldību, daudz vadītāju – samazināsim to skaitu, būs vieglāk sarunāties un vienoties...” Viens no lielākajiem reformas riskiem bija iespējamās nomales vai to veidošanās... Risks, ja tā varu sacīt, “piepildījās”, diemžēl, ne viens vien kādreizējā nelielā novada centrs nu pamazām kļūst par nomali jau citā, lielākā novadā.

Pirms iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām Jelgavā dzirdēju ļoti īpatni formulētu vēlmi pēc politiskām pārmaiņām pilsētā. Tie, kas it kā vēlējās ko mainīt, izteicās, ka jābalso “vienalga, par ko”, tikai ne par esošo pilsētas vadību. “Vienalga kas” nez vai būs tie vārdi un tas mērķis, kas raksturos vēlmi pēc pārmaiņām... Pārāk bieži kritika izskan ne par darbiem, bet dažādiem blakusapstākļiem.

Savulaik ar kādreizējo Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāju Arni Cimdaru pārspriedām – vai un kā varētu mainīt esošo vēlēšanu sistēmu. Secinājām, ka tie, kas tiek ievēlēti, negribēs ko mainīt, jo... viņi jau ir ievēlēti. Kāpēc kaut ko mainīt, ja es esmu ievēlēts?

Ja pašvaldībā demokrātiski ievēlē pārstāvjus no vairākām partijām, gadās, viena vai divas balsis ir izšķirošas un šādos gadījumos bieži vien pilsētas vai novada mērs vairāk domā par koalīcijas stabilitāti nekā par darāmajiem darbiem, šāda situācija, starp citu, nereti liek mainīt vai atcelt konkrētus plānus, zinot, ka daļai deputātu tie varētu nepatikt.

Šis atkal ir stāsts par īstermiņa domāšanu: lai kaut ko paveiktu, mēra amats ir nepieciešams, lai mēra amats būtu, ir nepieciešams deputātu atbalsts, lai būtu deputātu atbalsts – jārīkojas saskaņā arī ar viņu gribu, jo, nereti, labas idejas, kas ir programmās, citi deputāti vienkārši neatbalsta.

Piemēram, Lietuvā pilsētu vadītāju un deputātu ievēlēšanas sistēma ir savādāka, kamiņvalstī novada mēru ievēlē tiešās vēlēšanās uz konkrētu termiņu. Lai mēru atstādinātu, ir virkne nosacījumu, lai tas notiktu, bet citādi viņš savā rīcībā un programmas realizēšanā ir drošākā situācijā, salīdzinot ar Latviju, kur bieži vien koalīcijas pārsvaru pār opozīciju veido vien pāris balsis.

Diemžēl, redzu, ka vēlēšanu sistēmu Latvijā mainīt patlaban gatavības nav. Redzu, cik grūti, piemēram, virzās jautājums par iespēju ārzemēs dzīvošajiem nebalsot tikai par Rīgas sarakstiem Saeimas vēlēšanās, bet par sava reģiona cilvēkiem.

Par jautājumā minēto situāciju “vienalga, par ko”, tikai... Tā ir vājuma pazīme, ne atbildīga rīcība. Daži pret vēlēšanām attiecas nenopietni, piemēram, nespējot izvēli paskaidrot. Pret vēlēšanām jāattiecas atbildīgi, spējot savu izvēli arī pamatot.

Vai Latvijā plašāk izskanošā informācija par notiekošo pašvaldībās ir pietiekami korekta un precīza? Piemēram, kad viesojamies vai sastopam kolēģus no Daugavpils Universitātes, viņi ir ļoti nemierā ar Latvijas otrās lielākās pilsētas raksturojumu publiskajā telpā. Vai rīdziniekam skats uz pārējo Latviju nav un netiek veidots pārlieku “rīdziniecisks” un greizs?

Ļoti labs un grūti atbildams jautājums. Mēs reizēm dzīvojam dažādos informatīvajos “burbuļos”, kur informācija ne vienmēr ir korekta un precīza. Pieļauju, strādājot novados un tur lemjot attiecīgus jautājumus, mēs bieži vien nepadomājam, kā lemto un padarīto uztver ārpus novada vai pilsētas. Līdzīgi, piemēram, varētu vērtēt, ko par Rīgu, Rīgas Domi vai Rīgas ielām domā reģionu iedzīvotāji, kas uz galvaspilsētu dodas retāk.

Daugavpils vērtējums manā skatījumā ir daudzšķautņains, tai pašā laikā tā ir Latvijas otra lielākā pilsēta. Daugavpilī ir ļoti nacionāli, patriotiski un valstiski noskaņoti cilvēki. Vērtējot koalīciju Daugavpils domē – iedzīvotāji savu izvēli ir izdarījuši, vietvara ir demokrātisks organisms, kas mainās, un nav pareizi konkrētai pašvaldībai uzlikt kādu “zīmogu”, tā mēs varam atņemt iespēju izvēlēties.... Tā vietā, lai izceltu labās lietas, tiek runāts par daudz ko citu. Daugavpilī attīstība notiek, ir daudz pozitīvu stāstu, ja vietējie ar pilsētu leposies un būs apmierināti, tas dos labumu arī citviet Latvijā.

Par Talsu novadu un tā problēmām, kas laiku pa laikam ir izskanējušas plašāk, lielākoties, par finansēm un lielā novada novārtā atstātajām nomalēm, kas tādas nemaz nevēlas būt. Rojā ir osta un estrāde, Valdemārpils, savukārt, izskatās mierīga un klusa, sabilnieki nav apmierināti ar pilsētas attīstības plāniem, Lībiešu krasts dzīvo savu dzīvi. Tā varētu turpināt.

Allaž esmu uzsvēris Talsu novada unikalitāti, mums pat Talsu bruncis ir kā identitātes kods, krāsains un spilgts. Novadā ir četras pilsētas – Talsi, Valdemārpils, Sabile un Stende, mums ir garākā nepārtrauktā jūras robeža – 95 kilometri, novads ir pārdzīvojis jau divas lielas administratīvi-teritoriālās reformas. Ja skatāmies kaimiņu novadu attīstību – piemēram – Kuldīgas novadā spēcīgs centrs ir Kuldīga, arī finanšu līdzekļi vairāk tiek koncentrēti novada centrā. Talsu novadam, savukārt, “bija vēsturiska vajadzība” (kas ir labi) attīstīties vienmērīgāk, tai skaitā arī uzņēmumi nekoncentrējas tikai vienā konkrētā vietā. Bet! Ja “saliek kopā” vairākus novadus, bet diži vairāk līdzekļu, lai ar joni vai uzrāvienu sāktu attīstību, īsti nav... Ir skaidrs, ka ik vieta, ik pagasts ir meklējis iespējas attīstībai.

Jautājumā minēji Rojas estrādi, kas ir magnēts šai vietai, labs piemērs, kā piesaistīt cilvēkus no citām Latvijas daļām, bet vairāk attiecas uz vasaras sezonu. Valdemārpilī nav tik kluss, pilsētai ir savs magnēts – Sasmakas ezers, nozīmīgas investīcijas pēdējos gados ir ieguldītas Valdemārpils vidusskolas sporta laukumā, kuru atklājām šogad un ko var izmantot ikviens.

Kas ir un bija lielākā problēma Talsu novadā? Neskatoties uz to, ka 2023. gadā iedzīvotāju ienākumu nodokļa ieņēmumi bija labāki, nekā plānots, veidojot šī gada budžetu bija radies vairāku miljonu “robs”. Deputāti bija spiesti pieņemt sāpīgus lēmumus, lai radušos situāciju stabilizētu. Cilvēki jūt, ka pēc novadu reformas naudas nav vairāk, joprojām rit optimizācija, reorganizācija utt., rezultāts ne vienmēr ir iepriekš cerētais. Par tevis pieminēto nomaļu efektu – mēs nedrīkstam domāt, ka Kolka, Sabile vai Mērsrags ir nomales, jo atrodas pie novada robežas, bet tai pašā laikā aplama ir arī doma, ka visus jautājumus atrisina tikai centrā. Esmu decentralizācijas piekritējs, katra kopiena, pagasts vai novads, vai pilsēta ir gana dzīvotspējīgi, protams, svarīgs ir katras kopienas spēks.

Talsu novads ir dažāds un varbūt reizēm esam ļoti paškritiski, bet no malas, vai citu acīs, izskatāmies savādāk (labāk). Arī šogad saņēmām LTRK Bronzas apbalvojumu, kā uzņēmumiem draudzīgākais novads 2024. Runājot par pārvaldību (deputātu sastāvu), novadā domes priekšsēdētāju maiņa ir gana bieža parādība, kas noteikti atstāj iespaidu uz notiekošo. Pēdējā varas maiņa gan bija visai neparasta – deputāti bija apzinīgi, jo tā brīža finansiālā situācija bija pietiekami katastrofāla, atkāpās bijusī novada vadība, kuras laikā bija radies iepriekšminētais budžeta deficits, deputātiem bija jāizvēlas – vai nu rīkojamies paši, vai gaidām “kundzi vai kungu no Rīgas” (administratoru, ko iecels Rīgā, ne ievēlēs novada iedzīvotāji). Lēmām rīkoties paši. Situācija pamazām ir stabilizējusies, valsts nāca palīgā, saņēmām aizdevumu, visu iztērējuši neesam un ceram, ka neiztērēsim.

Runājot par optimizēšanu, piemēram, Ogres novadā uzskata, ka pārvaldnieks nepieciešams ik pagastā, uzturot tiešo saikni ar novada vadību.

Domāju, ik novadā var lemt, kā labāk, bet pārvaldnieks nedrīkst kļūt par “pastnieku”; ar to es domāju situāciju, kurā pārvaldnieks vietējiem ziņo, kas lemts novada domē un domi informē par pagastā notiekošo. Pārvaldniekam jāspēj būt uz vietas un gan lemt, gan paveikt paveicamo. Ir vēl cits jautājums – nezinu nevienu pagastu Latvijā, kurā nebūtu kāda algota pašvaldības darbinieka. Likumā noteiktās pašvaldības funkcijas jāpilda jebkurā mūsu zemes vietā. Ir vietas Latvijā, kur saiknes nodrošināšana ir uzticēta bibliotēkā strādājošajiem.

Lauku bibliotekāri parasti lieliski orientējas vietējos notikumos, arī novadpētniecībā.

Bibliotekāri zina vietējos, zina, kur un kā viņi dzīvo, ko lasa, vai viņiem var jautāt vēstures stāstus utt. Latvijā pārvaldības modeļi ir dažādi, novadi tos izvēlas, kā uzskata par labāku. Talsu novads arī ir pieņēmis lēmumu, ieceļot vienu pārvaldnieku vairākiem pagastiem. Daudz ir atkarīgs no paša pārvaldnieka darba spējām, cilvēciskajām īpašībām, mums ir labi piemēri, ka to var darīt.

Pirms neilga laika kādā no ziņu portāliem tika jautāts – cik ilgam laikam jāpaiet, līdz “trakas” vai skaļi (asi) aktualizētas lietas aizmirsīsies. Jautājums par varbūt jau piemirsto, bet plānoto rupjmaizes atbalsta kampaņu. Pieļauju, šis projekts neizpelnītos pārlieku ievērību, ja nesakristu ar atklātajām problēmām kompensējamo medikamentu sfērā... Cilvēkiem ir vēlme salīdzināt, lai skaidrs, ka Zemkopības ministrija nevar tā vienkārši risināt (finansēt) veselības aprūpes vai kultūras nozares aktuālās problēmas.

Manas sajūtas bija līdzīgas – ja vispirms izlasi sociālajos tīklos lūgumu palīdzēt, ziedojot medikamentu iegādei, un tam seko stāsts par rudzu maizes programmu... Skatījos un domāju – kā laba ideja izskatīties var tik nepieņemami, un šai situācijā neviens nav ieguvējs... Rudzu maizes programmā paredzēto naudu, kā jau minēji, tiešai palīdzībai izmantot tāpat nevaram, ir jāmeklē citi atbalsta veidi. Pirmajām emocijām noplokot, secināju, ka mums varbūt vajadzēja rīkoties ātrāk, jo par šādu iespēju līdzīgi jau esošajām piena un augļu programmām runāts tika vairākus gadus. Rudzu maizes programmas projekts netapa viena vai dažu mēnešu laikā, par to tiek un ticis spriests jau agrāk. Pieļauju, laiks pat nebija svarīgs, jo reakcija no zināmas sabiedrības daļas bija visai paredzama.

Pie mums ir pieejams plašs rudzu maizes klāsts, par rupjmaizi runā skolās, pagājušajā gadā “Sējējā”, klātesot valsts augstākajām amatpersonām, izskanēja aicinājums šim jautājumam pievērsties pastiprināti, jo īpaši izglītības iestādēs. Vērtējot situāciju, tika rasts risinājums, projektam tika rasts un atvēlēts finansējums. Ko plānojām darīt – doties uz pirmsskolas izglītības iestādēm, izglītības iestādēm, iepazīstināt ar rudzu maizes garšu, izskatu un tās vērtību ikdienas uzturā. Pilotprojekts būtu bijis kā pievienotā vērtība, tam ko jau šobrīd dara audzinātāji, pedagogi. Mēs varam runāt emocionāli, skaitļu valodā vai citādi, bet ēšanas paradumus un izpratni mēs veidojam bērnudārzā un skolas laikā – kad vēl?

Runājot līdzībās, ir gadījies ar skolas vecuma jauniešiem braukt ekskursijā pa labi zināmām Latvijas vietām. “Vai esat šeit jau bijuši iepriekš?” “Nē!” Runājot tālāk, secini, ka jaunieši pietiekami daudz pabijuši ārvalstīs, bet daudzas vietas Latvijā zina tikai nostāstos. Manuprāt, ir ļoti svarīgi neaizmirst vietējās vērtības, vietējās bagātības – ja savlaicīgi neuzzināsi vai tev to nepastāstīs, tas vēlāk var ļoti rūgti atspēlēties.

Runājot par rudzu maizes projektu, biju pārliecināts, ka tas būs kas ļoti pozitīvs un vērtīgs, bet... nebijām gatavi iepriekšminētajai situāciju sakritībai. Šobrīd šāda veida pilotprojekta virzība nenotiks, bet ir pozitīvs fakts.... Kad Ministru kabinets projektu apstiprināja, sabiedrībā zināmi cilvēki sociālajos tīklos stāstīja, kādu rupjmaizi lieto, ar kādu lepojas, kādu zina, kādu mēdz dāvināt. Savā ziņā tas arī deva pievienoto vērtību.