Ikvienam politikā nodarbinātajam vai ieinteresētajam kaut brīdi noteikti jāpastrādā privātajā sektorā. Intervija ar Jurģi Miezaini, Ekonomikas ministrijas parlamentāro sekretāru

Būdams sekmīgs un pietiekami veiksmīgs privātajā sektorā, tu tomēr lēmi atgriezties valsts (publiskajā) darbā. Kā jaunam cilvēkam nāk prātā šādas domas?

Atbilde ir ļoti vienkārša – tas, ko daru tagad, man padodas, situāciju, lietas un jautājumus pārzinu. Darbu valsts sektorā es sauktu par to sfēru, kas mani vilina un, šķiet, vienmēr vilinās. Protams, lēmums doties valsts darbā tika pieņemts pietiekami ilgu pārdomu un apsvērumu rezultātā, ļoti svarīgs man bija ģimenes viedoklis, svarīgi bija saprast, kā turpmāk būs ar brīvo laiku, bet... Ja tu ko pamēģini un tev nesanāk, varbūt nožēlosi, ka neizdevās, savukārt, ja tu kaut kādu iemeslu dēļ kaut ko neizdari vispār, nožēla, ka nemēģināji, tev sekos pietiekami ilgu laiku. Ja man ir sekmējies un izdevies, bet kaut kas visu laiku urda, sakot: “Vajag, tas ir tavs,” tā arī jādara. Lēmu atgriezties politiskajā vidē. Lēmums, kā jau minēju, bija pārdomāts, un domāju, tas ir veiksmīgs solis.

Kādu laiku esot ārpus politikas, ļoti daudz iemācījos. Teikšu, ikvienam politikā nodarbinātajam vai ieinteresētajam kaut brīdi noteikti (pat obligāti) nepieciešams pastrādāt privātajā sektorā, lai izgaršotu un saprastu realitāti (realitātes sajūtu) un gūtu praktiskā darba pieredzi. Kad tas ir paveikts un iegūtas noteiktas zināšanas, vari atgriezties politikas lauciņā ar jaunu elpu – tu zini, ko vajag, tu zini, kā vajag, tu zini, kas nepieciešams nozarēm un ko, un kāpēc tās prasa.

Tavā stāstā skan liels un priecējošs optimisms. Gatavojot iknedēļas apskatu nozares kolēģiem, mēdzu ielūkoties sociālajos tīklos, kur interesantā jo dienas, jo mazāk. Svarīgākais – ik pa laikam jāmēģina atcerēties, kad Latvijā bijusi ļoti laba valdība. Kad sastopies ar draugiem, tuviniekiem, vai viņi bieži jautā par politiku?

Man parasti pieprasa, lai par politiku nerunātu. Protams, ir jautājumi, kurus uzklausu, piemēram, mana sieva ir pirmsskolas pedagoģe, viņai ir ļoti daudz jautājumu, man ir draugi, kas strādā iekšlietu sistēmā, arī viņiem ir gana jautājumu. Tas viss nav adresēts tieši man, bet es tos uzklausu tāpat.

Šķiet, jau kopš 90. gadiem Latvijas sabiedrībā ļoti daudz runā un spriež par “stabilu” problēmu – ministrijas kā atsevišķas, savstarpēji slikti komunicējošas hercogistes, un “kaut kur patālu no tām mītošie” Latvijas iedzīvotāji. Sarunās šo jautājumu piemin gana bieži. Aktuālākais piemērs – Rail Baltica, par ko atbild Satiksmes ministrija, bet, piemēram, Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijai (turpmāk – VARAM) jābūt tikpat ieinteresētai, jo sliedes šķērsos arī novadus.

Interese vienmēr būs, tā būs pārnozaru un tāda arī paliks, bet ministriju struktūra ir balstīta atbildībā. Ja kāds ir atbildīgs par attiecīgo sektoru, viņam šis krusts, nasta, smagums, vai kā mēs to sauksim, ir jānes. Ja ministrs ir iecelts par atbildīgo, uz viņu attiecas viss šī sektora smagums, kas jānes. Viņam problēmas jārisina un jānāk ar vīziju tālākai attīstībai. Tas, ka dažādu nozaru ministrijas savstarpēji nesarunājas...

...manuprāt, Latvijā situācija nav tik traka, jo, piemēram, Eiropas Komisijā ir ļoti izteikta sistēma, ko dēvē par cepurēm – ja komisārs atbild par vidi un klimatu, viņš atbild tikai par vidi un klimatu un ārpus šīs “cepures” nedomā. Kā būsi dzirdējis, gadās situācijas, kad paralēli tiek apspriestas divas vai vairākas direktīvas (vai regulas), kas ir krasā pretrunā viena otrai – tās sagatavojuši divi ģenerāldirektorāti. Kā tā var būt? Jautājums vietā. Bet tā ir!

Cits piemērs, ko labi zina uzņēmēju organizācijas. 11% regulējumu, kas attiecas uz dažādu atļauju izsniegšanu, ir pretrunīgi. Kurus ievērot, kuriem sekot? Jāteic, šie ir nopietni izaicinājumi (šai reizē šis vārds būs vietā).

Kā jau minēju, Latvijā, lai kā nedomātu pretēji, tas ir salīdzinoši viegli.

Vai tu nedaudz neiebrauci grāvī, norādot: “Lūk, tur un tur ir vēl sliktāk”? Vai, tavuprāt, tam, ka ministrijām jāsadarbojas, jābūt premjera atbildībā vai kāda cita pārziņā? Varbūt kļūdos, bet, turpinot sabiedriskā transporta tēmu, neesmu dzirdējis skaļas un asas iebildes no VARAM par problēmām dzelzceļa satiksmē, piemēram, lēmumu bateriju vai dīzeļvilcienu iepirkumu atkal atlikt. Uzņēmēji reģionos par to runā, spriež un satraucas.

Ministru prezidents jeb premjers ir cilvēks, kas vada Ministru kabinetu (turpmāk – MK). Brīdī, kad jānorāda, kurā virzienā doties, premjers to parādīs. Latvijā parasti tā notiek.

Parlamentārajiem sekretāriem ir jauns, mazliet neformāls sadarbības formāts, jo strīdus, kas nav ierēdnieciski, bet politiski, mēs mēģinām risināt mūsu līmenī, lai nav jāstrīdas ministriem. Fakts, ka kompromisos rodas situācijas, kurās neviens netop laimīgs, ir sens kā pati demokrātija. Kompromisos visi sarunas vai strīdus dalībnieki būs nedaudz neapmierināti, nedaudz nelaimīgi, toties kopējais labums būs lielāks. Tāpat notiek arī politikā un ministriju sadarbībā. Katram ministram viņa nozare ir svarīgākā, un tu nepārliecināsi, ka tā nav – pie sarunu galda katrs deķītis tiek vilkts uz dažādām pusēm. Tas nav ļauni vai savtīgi, tas ir dabiski. Ja tu dodies uz kādu novadu, tur uzņēmēji sacīs: “Mums šeit vajag to un to.” Ja tu pēc kāda laika būsi citā novadā, tur uzņēmēji sacīs to pašu: “Mums vajag šeit”. Kādam būs jālemj, kur un kam vajag vairāk. Resursi allaž ir ierobežoti, vajadzības – neierobežotas, kompromiss ir tas, ar kā palīdzību šo resursu spēj godīgi sadalīt. Noteikti būs kļūdas. Atkārtošos, ar ministriju sadarbību pie mums nav tik slikti, lai arī ir problēmas, kas jārisina.

Daudz dzirdam, ka Ukraina gatavojas ziemai. Ik pa brīdim izskan bažīgas runas arī par ziemu, kas tuvojas mums, un par enerģētiku. Par ko varētu būt satraukums?

Satraukums ir saistīts ar desinhronizāciju, proti, Latvija, Lietuva un Igaunija sarauj pēdējās saites enerģētikā – BREL loku, saslēdzoties ar Eiropu. Ir tapis un pieņemts kopīgs trīs Baltijas valstu lēmums. Tehniski atslēgšanās notiks februārī. Tas nozīmē, ka lielāka atbildība būs mūsu enerģijas pārvades operatoriem, ražotājiem, arī tiem, kas darbojas mūsu kaimiņvalstīs. Satraukums ir saprotams – tas ir kas jauns, līdz galam īsti nezināms, varbūt mazliet biedējošs. Mēs Latvijā šādai situācijai esam gatavi, problēmām nevajadzētu būt. Sagatavošanās process, saprotams, sākās jau krietnu laiku iepriekš.

Laiku pa laikam lasām salīdzinājumu ar Lietuvu un Igauniju, kas, piemēram, atjaunojamajā enerģijā esot patālu priekšā. Kā kaimiņos tiek galā ar sabiedriskajām apspriešanām un iebildumiem? Sauklis: “Not in my backyard” (Gribu, lai mums būtu viss, bet tas notiktu kaimiņu pagastā), noteikti nav tulkots no latviešu valodas.

Jau vēsturiski t. s. atjaunojamās enerģijas ieguve, piemēram, vēja enerģija Latvijā ieguva un ieņēma savdabīgu nokrāsu, kas joprojām ļoti traucē. Ja runājam par atjaunojamās enerģijas normatīvo regulējumu, tas mums un kaimiņvalstīm ir pietiekami līdzīgs, Latvijā lielāks pilnvarojums un lielāka ietekme uz notiekošo, šķiet, ir pašvaldībām un vietējiem iedzīvotājiem. Tavs jautājums nav atbildams īsi un vienkārši, jo, piemēram, ir lietas, par kurām mēs diskutējam ar Klimata un enerģētikas ministriju, bet teikšu tā: mēs varam sakārtot un “nospodrināt” visus normatīvus, bet, ja sabiedrība stingri pret kaut ko iestāsies, šķēršļi būs tāpat. Vienīgais risinājums, manuprāt, ir atrast veidu, kā sabiedrība no tā visa gūtu labumu. Šai sakarā ir tapuši likuma grozījumi, kuros noteikts, ka enerģijas ražotāji vietējām pašvaldībām maksās noteiktu summu. Faktiski pasakām, ka vēja turbīna tuvu tavam žogam nedara bagātu vienu cilvēku, bet dod labumu pagastam un reģionam. Šim stāstam nepieciešams pirmais labais piemērs, un lietas sāks kustēties. Nedrīkstam aizmirst, ka nākotnē vajadzība pēc elektrības pieaugs un, ja mums atjaunojamās enerģijas jaudu nebūs, situāciju varēs raksturot vārdiem “grūti” un “dārgi”. Ja gatavosimies savlaicīgi, dzīve būs vienkāršāka. Domāju, tuvākajā pusgadā situācijai vajadzētu mainīties – uz priekšu virzāmies, lai gan ne tik ātri, kā vajadzētu.

Enerģijas cenas, birokrātija un neskaidrība par nodokļiem ir trīs lietas, kas ekonomikā pie mums allaž bijušas aktuālas. Enerģijas cenas var “labot” ar papildu jaudām. Par pārējo runājot, tā ir politiska izšķiršanās un politiska tālredzība.

Jautājums, ko nu jau kādu laiku uzdodu it bieži, bet atbildi kā nerodu, tā nerodu. Vieni un tie paši sabiedriski aktīvie cilvēki iestājas par zaļumu un atjaunojamo enerģiju, iebilst pret jebkādu ražošanu, toties allaž ir gatavi atrast daudz lietu, kuras, viņuprāt, varētu finansēt no nodokļu maksātāju naudas. Tātad tiek darīts viss, lai naudas būtu mazāk, bet tēriņu – vairāk. Kā rīkoties šai situācijā?

Tā ir demokrātija. Demokrātijā ciena mazākumu, bet tā ir vairākuma izvēle. Vienkārši.

Tas tā ir, lai arī izklausās, ka es neatbildēju. Domāju – nav likuma, dokumenta, normatīva, noteikumu (utt.), kuriem kāds neiebildīs. Pat, ja mēs pēkšņi izdomātu virs Latvijas no helikoptera bārstīt naudu, noteikti atradīsies kāds, kas arī tam iebildīs.

Piemēram, izskan priekšlikums nepaaugstināt pievienotās vērtības nodokli. Nē, jāpaaugstina! Piedāvājam dažādus risinājumus – katram no tiem ir kāda pretestība. Politiķa uzdevums ir būt sabiedrības sirdsapziņai, kas pārstāv vairākuma kopīgo labumu.

Lēnām un pamazām pašvaldībās sāk gatavoties vēlēšanām, īpaši to mana Rīgā. Kā vērtēt situāciju, kurā domes deputāts faktiski domā tikai par saviem vēlētājiem, lai principā pārstāv visus pilsētas vai novada iedzīvotājus?

Man būtu piecreiz vieglāk atbildēt laikā, kad strādāju privātajā sektorā. Ikviens politiķis vērtē un skatās, kas par viņu ir balsojis. Latvijas problēma ir nelielais balsotāju skaits – pašvaldību vēlēšanās aktivitāte ir ap 30%. Tas nozīmē, ka relatīvi neliela iedzīvotāju daļa nosaka pārējiem, kā dzīvosim turpmāk. Ievēlētais pārstāvis (deputāts) vienmēr būs uzticīgs tieši savam vēlētājam, domājot, lai viņu ievēlētu arī nākamajās vēlēšanās.

Tas būtu saprotams, bet ik pilsētā vai novadā ir lietas, kas varētu patikt visiem, piemēram, ja runājam par infrastruktūru.

Jautājums ir tas pats – ko pilsonis, kas piedalījās vēlēšanās, no deputāta kandidāta gaidīja. Ja vēlētājs atbalstīja kandidātu, kas solīja iekšpagalmu labiekārtošanu, deputāta prioritāte arī būs iekšpagalmi, bet, piemēram, sliktā stāvoklī esošais tilts “gan jau noturēsies”. Tikko deputāts ir izpildījis solījumu, var skatīties tālāk. Jāatceras, ka attīstībā ir nepieciešami arī nepopulāri lēmumi, kurus nav viegli pieņemt, bet tie ir nepieciešami. Piemēram, domājot par Rīgu un tās tiltiem… Vai esi domājis, kā tas būtu, uz remonta laiku, gadu vai diviem, vai ilgāk, slēgt Vanšu tiltu? Jā, tu dzīvo Jelgavā un staigā kājām, bet ko par to domās rīdzinieki.

Pastāv iespēja doties politikā uz vienu deputātu sasaukumu ar konkrētu mērķi vai darbu. To paveicis, cilvēks top gandarīts un viņam pietiek. Vai šādā gadījumā nav rīcībai brīvākas rokas?

Neesmu saticis nevienu, kas plānotu doties politikā tikai uz četriem gadiem. Vēl šāda situācija varētu būt, ja politiskais spēks iegūst 51 balsi vai vēlēšanās piedalās viena partija.

Līdzīgi piemēri nav tālu jāmeklē, teiksim, nesenie notikumi Gruzijā, kur valdošās partijas plāniem skaļi iebilda gan vietējie, gan liela daļa Eiropas sabiedroto, bet lēmumi tik un tā tika pieņemti. Valdošā partija Gruzijā strādāja ar savu elektorātu, tai bija konkrēts mērķis. Jāatgādina, ka ik vēlētai institūcijai allaž priekšā gaidāms nopietns eksāmens – nākamās vēlēšanas.

Jautājums, kas arvien vairāk izskan arī no uzņēmējiem reģionos – būs pietiekami nopietni jādomā par darbaspēku no ārvalstīm.

Skatoties no ekonomiskās puses, ja trūkst darbaspēka un ražotnes ir spiestas uz vienu maiņu slēgt ražošanas līniju, uzņēmējs zaudē konkurētspēju. Ja nepieciešams speciālists, kura Latvijā nav, visdrīzāk to vajag piesaistīt no kādas Eiropas valsts, lai darbs ritētu uz priekšu. Alternatīva iepriekšminētajam ir skaidra – ražotne tiks slēgta, darba nebūs ne pašam, ne citam. Ražošana mums ir vajadzīga, šeit jautājumu nav. Saprotams, ir zināma izšķiršanās, bet skaidrs, ka valsts ārdurvis nav jāatver tik plaši, lai vējš pūstu cauri. Tas, manuprāt, ir ļoti skaidri saprotams ikvienam, zinot ģeopolitisko situāciju un starptautiskos riskus. Domāju, Eiropā to saprot gandrīz visi. Mums Latvijā jāsaprot un jābūt gataviem situācijai, kad noteiktiem procesiem un tautsaimniecībā svarīgām lietām būs jāpiesaista cilvēki – arī tas ir skaidrs.

Eiropā situāciju visi saprotot, bet vai sapratne Eiropā nenāk pārlieku lēni? Ja mums ir kaimiņvalstis, kuras neesam izvēlējušies, ir gana daudz Eiropas valstu, kur problēmas radītas pašu rokām.

Eiropa ir veidota uz sociāldemokrātiskiem pamatiem, patīk mums tas vai ne. Nedomāju, ka kāds no mums būs gatavs atteikties no pensijas, slimības lapām vai kā cita, kas mums it pašsaprotami pienākas, ja mēs strādājam un maksājam nodokļus un valsts zināmā mērā dod garantijas. Alternatīva? Esmu bijis Indijā, kur sociālās sistēmas nav – ja cilvēks strādā, viss ir labi, ja nestrādā un neko nav iekrājis, pats vainīgs.

Līdzsvars starp divām šīm iespējām nav vienkāršs, bet kādā brīdī tas ieslēdzas dabiski. Tas neapšaubāmi tiek monitorēts, lai cilvēki neizvēlētos iespēju nestrādāt tā vietā, lai strādātu. Ir valstis, kurās pēc mūsu standartiem, šķiet, ar pabalstu var it labi dzīvot. Pieļauju, ar šāda apjoma pabalstu var dzīvot pie mums, Latvijā, bet nez vai tas būs pietiekami attiecīgajā valstī. Kā zināms, valstīs, kurās ir ļoti augsts dzīves līmenis un lielas algas, arī izmaksas ir pietiekami lielas.

Lielie projekti Latvijā un to vadība. Kāpēc tie allaž buksē?

Vai domā lielos privātos vai lielos valsts projektus?

Valsts.

Šķiet, viena no nozīmīgākajām lietām, ir bijība valsts pārvaldes sistēmā.

Pret ko? Pret projekta summu, pret vērienu, pret ieceri?

Manuprāt, ja projektā nav viena atbildīgā cilvēka, varam uzskatīt, ka par to neatbild neviens. Ja nav skaidri zināms projekta vadītājs, to sekmīgi novadīt līdz labam vai lieliskam rezultātam ir ļoti sarežģīti. Privātajā sektorā uz projektiem skatās citādi – jo ātrāk to īstenos, jo ātrāk tas darbosies, jo ātrāk iespējama peļņa, jo izdevīgāks būs rezultāts. Valsts sektorā cilvēkam, kam daudz citu pienākumu, piedevām vēl likt sagatavot attiecīgā projekta realizācijas dokumentus, piedalīties saskaņošanā, ieskaitot finansētājus, būs grūti.

Pieļauju, ka noteiktos brīžos valstij varētu būt izdevīgāk projekta vadīšanai piesaistīt projektu vadītāju vai uzņēmumu no privātā sektora. Protams, šādam projektu vadītājam nepieciešama laba motivācija. Te nonākam pie jautājuma – kāda ir laba motivācija, ja runājam par publiskajiem līdzekļiem (nodokļu maksātāju naudu). Opcijas ir skaidras: tas varētu būt lētāk, un to dara ministriju pārstāvji; vai to dara aģentūras vai kapitālsabiedrības, un tas būtu dārgāk. Kurš variants labāks?

Ideja ir laba. Jautājums, šķiet, būs viens: cik brīvas rokas būs šādam projekta vadītājam?

Par šo esam diskutējuši. Manuprāt, shēma varētu būt šāda: privātais projekta vadītājs vai uzņēmums, kurš apņēmies ieviest, iet, darbojas, meklē, līdz nonāk situācijā, kad jānāk pie pasūtītāja: “Tālāk nevar, jo nedrīkst to un to,” un te, lūk, būs darbs politiķiem. Šai situācijā, manuprāt, atbildībai jābūt abās pusēs – projekta attīstītājam un pasūtītājam (abiem) ir konkrētas saistības.

Šāda ideja varētu būt risinājums, redzot situāciju, kad valsts lielie projekti virzās ļoti lēni un smagi, protams, visam klāt vēl nāk politiskās diskusijas, kuru rezultātā mainās koncepcijas, likumi vai normatīvi. Idejas realizācija būtu nopietns solis uz priekšu.

Birokrātija. Par cīņu pret to runā daudzi. Kāpēc, tavuprāt, pārmaiņas mēģina organizēt no augšas, no ministrijām vai MK? Vai ir veiktas svarīgāko nozaru aptaujas, aicinot norādīt traucēkļus, ar kuriem varētu sākt? Piemēram, lai ģimenes ārsti vai skolotāji iesūta 15-20 problemātiskākās normas; 8 no tām lielākajai daļai sakrīt – ķeramies pie tām.

Ar šādu ideju ir jādodas politikā. Ņem vērā, ka ģimenes ārsti var katrs uzskatīt ko citu. Vienojošais būs – nepieciešams vairāk līdzekļu.

Birokrātijas mazināšana notiek arī patlaban, ir izdarīts daudz, varbūt tas ne vienmēr ir skaļi un plaši dzirdams. Arī sīkumi dod nozīmīgu efektu. Problēmas apkopojot, skatāmies, kuri normatīvi ir vietējie, kuri noteikti Eiropas Savienībā (turpmāk – ES), tad secinām, no kā varam atteikties. Diskusija top jo interesantāka brīdī, kad uz galda atrodas it jēdzīgs plāns, kā samazināt birokrātiju konkrētā sfērā. Tad sākas ministru atbildība un ietekme – katram ir sava nozare, atbildības lauks un nereti savs elektorāts. Jānonāk pie kompromisa, un nereti šis kompromiss ir jau esošā situācija. Ko darīt, ja, piemēram, vienā gadījumā esi nonācis pie tā paša, bet septiņos citos pie kaut kā acīmredzami labāka – kas ir tā vērts?

Manā ieskatā birokrātijas mazināšanas process ir teju mūžīgs. Nesens piemērs – Saeimas komisijā runā par autoservisiem. Tiek rosināta sertifikācija, bet, iedziļinoties situācijā, secinām – ja ieviesīsim sertifikāciju, birokrātija pieaugs ģeometriskā progresijā. Izklausās ļoti labi – sertificēts; sertificētam vajag pārbaudītāju, pārbaudītājam – algu un normatīvu, pēc kā pārbaudīt. Birokrātija tieši šādi arī aug!

Cits piemērs, pienākums ziņot ES, kur ļoti daudzi ir sapratuši, ka ziņošanas slogs ir pagalam liels. Jāziņo dažādos veidos dažādām institūcijām, kādam ziņojumi ir jāanalizē un jāuzrauga…

Atkārtošos – cīņa ar birokrātiju ir bezgalīga, cīņai ir jābūt, jo laiku pa laikam situācija noteikti jānovērtē.

Laiku pa laikam tiek minēts, ka Zolitūdes traģēdija būtiski “sačakarējusi” būvniecības sistēmu. Vai pēdējā laika ķibeles (piemēram, dzelzceļā) nestimulēs kārtējo kontroles kāri?

Latvijā ir divi noteikumi, kas burtiski rakstīti asinīm: ceļu satiksmes noteikumi un būvniecības noteikumi. Tas jāatceras! Ir prasības un noteikumi, kas normatīvos nenokļūst “tāpat vien”.

Saprotams, pēc ļoti traģiskiem notikumiem tiek ieviestas stingrākas prasības, varbūt piesardzības dēļ arī jautājumos, kur tādas nav nepieciešamas. Toties, atšķirībā no laikposma pirms 2013. gada, mēs valstī esam nonākuši pie pilnībā digitalizēta būvniecības procesa. Dokumentācija 100% ir digitāla, kas izslēdz daudz atrunu.

Vai Latvijā bez elektroauto un atjaunojamās enerģijas zaļo lietu un procesu sakarā domā arī par patēriņa paradumu maiņu? Piemēram, lietas var lietot ilgāk vai saremontēt.

Tu pajautāji lietu, par ko esmu ļoti iededzies – par dzīves vai kalpošanas pagarināšanu konkrētām lietām. Es līdz šim nekad neesmu pircis jaunu datoru...

... jo tev to ir uzdāvinājuši.

Es pērku lietotu un remontēju, man ir laba pieredze. Sev esmu iegādājies jaudīgus, mazlietotus, ar nelieliem defektiem, saprotams, remontējamus datorus. Tas ir lētāk, un tu neradi liekus atkritumus.

Eiropā par šo jautājumu sāk aktīvi diskutēt, jo ražotāji sāk atteikties no preču veidiem, kas būtu remontējami. Ja kādreiz datorā varēji mainīt procesorus un operatīvo atmiņu, Plug and play, piemēram, tagad liela daļa ražotāju konkrētas detaļas lodē.

Tātad tas nozīmē, ka daļa iekārtu, ja kas atgadās, ir jāmaina, jo saremontēt maksās dārgi.

Autobūvē ir dilemma: drošība. Elektroauto baterijas labo, garantijas gan nav, jādomā, kā tās varētu mainīt. Vai daudzi būs ar mieru iegādāties auto, kam pēc noteikta nobraukto kilometru skaita būs jāmaina baterijas, kas maksās ap 30 000 eiro. Kurš to darīs? Tā vietā par 5000 eiro ir iespēja iegādāties varbūt ne tik “zaļu”, bet pietiekami labu auto ar iekšdedzes dzinēju, kas kalpos vēl 10 gadus un dārgākā detaļa, ko varbūt vajadzēs nomainīt, varētu maksāt ap 2000 eiro. Loģiski, tu nepirksi lietotu elektroauto.

Jautājums ir aktuāls.

Ir direktīvas un regulas, kas saistītas ar ekodizainu un harmonizācijas prasībām. Ja atceramies, mobilo tālruņu ražotāji ne brīvprātīgi izvēlējās USB-C tipa lādētājus, lai tie derētu visiem. ES normatīvos iekļauta virkne remontējamības prasību.

Bizness strādā efektīvi, un, ja ražot ko remontējamu nav izdevīgi, attiecīgā ierīce nebūs remontējama. Biznesa lēmumus politikas un politiķi var mainīt. Vēsturiski tas ir pierādījies. Domāju, šāds ceļš būs jāmēro – tas būs pareizais, bet tas būs grūts.

Runājot par remontiem, jāpiebilst, ka daudzās specialitātēs meistaru ir maz. Dzīves realitāte ir šāda – visi vēlas pietiekami labi nopelnīt un arī labi paēst vajag ik dienas. Ja runājam par remontiem, saremontēt var ļoti daudz ko, bet vai tam ir ekonomiskā jēga. Piemēram, cik apavu vienam labam kurpniekam vajadzētu salabot vienā mēnesī, lai nopelnītu sev, nodokļiem, telpām, materiāliem, un cik būs cilvēku, kas varēs un būs gatavi maksāt lielu naudu par apavu remontu? Tā ir dilemma. Patērētāju sabiedrībā, kurā ir pieejams teju viss, nereti lētāk ir nopirkt ko jaunu.