Cilvēku un dzīvnieku attiecībās ir vajadzīgs saprāts

Meža dzīvnieku Latvijā kļūst arvien vairāk. Atsevišķās vietās jautājumi par cilvēku un dzīvnieku simbiozi brīžam noved teju līdz karastāvoklim; perspektīvā šādu situāciju skaits varētu palielināties. Ir plēsēju sugas, kam ieviests “siltumnīcas režīms”, situāciju vēl problemātiskāku dara tā sabiedrības daļa, kas nezina, izliekas nezinām vai ignorē dabas likumus.

Šādi secinājumi izskanēja žurnāla “Dienas Bizness” un Latvijas meža un saistīto nozaru portāla zemeunvalsts.lv rīkotajā diskusijā “Dzīvnieki un cilvēki, optimālas simbiozes meklējumos”. Vairāk nekā 30 gadu laikā Latvijā ir būtiski sarucis iedzīvotāju skaits (no 2,67 milj. līdz 1,87 milj.), tai pašā laikā meža dzīvnieku skaits ir palielinājies, kas nereti rada problēmsituācijas vai zaudējumus mežsaimniekiem un lauksaimniekiem. Situāciju sarežģī daļa sabiedrības, kuras pārstāvju “izpratne” par dabā notiekošo ir noskatīta multfilmās, kam nav reāla sakara dabas likumiem mežā. Viss iepriekšminētais un vēl izpratnes trūkums apgrūtina zinātnē un realitātē balstītu lēmumu tapšanu un pieņemšanu. Piemēram, nav noteikts, cik daudz konkrētas sugas īpatņu Latvijā būtu nepieciešams, to skaitu faktiski regulē daba pati, cilvēka veikta regulācija virknei sugu pašlaik ir liegta, kas rada problēmas gan šobrīd, gan vēl vairāk rūpju var sagādāt nākotnē, ja tiks turpināta līdzšinējā pieeja.

Centrālās statistikas pārvaldes dati rāda, ka 1991. gadā Latvijā bija uzskaitīti 16,8 tk. bebru, 2024. gadā to skaits sasniedzis 57 tk., staltbriežu skaits no 25,3 tk. 1991. gadā pieaudzis līdz 68 tk. 2024. gadā. Līdzīga skaita pieauguma dinamika vērojama arī plēsējiem, proti, 1991. gadā Latvijā bija uzskatīti apmēram 400 vilki, 2024. gadā šīs sugas īpatņu skaits sasniedza 1400, līdzīgi ir ar lūšiem. Sava veida izņēmums ir mežacūkas (1991.g – 32,3 tk. 2010. g. – 67,2 tk., bet 2024. g. – 21 tk.), kuras stipri ietekmējis Āfrikas cūku mēris.

Mežos arvien vairāk iemītnieku

“Situācija ar meža dzīvniekiem Latvijā pēdējo 30 gadu laikā ir būtiski uzlabojusies. Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā daudzu sugu dzīvnieku skaits bija salīdzinoši neliels, daži pārnadži (kurus var apēst) bija tikpat kā izzuduši; pašlaik dzīvnieku populācijas ir kļuvušas lielākas un ir stabilas,” situāciju raksturo Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks, norādot, ka sabiedrībā izskan daudz dažādu, arī pretēju, viedokļu, piemēram, Latvijā esot pārāk daudz kādas konkrētas sugas īpatņu. “Tas gan būtu vērtējams, raugoties no konkrētas vietas, nevis attiecināms uz visu valsti,” piemetina H. Barviks.

Eiropas Medību un dabas aizsardzības asociāciju federācijas (FACE) viceprezidente, Latvijas Dāmu mednieču kluba dibinātāja un žurnāla “Medības” galvenā redaktore Linda Dombrovska ir pārliecināta, ka skaidru atbildi par meža dzīvnieku populācijas lielumu nav iespējams sniegt, jo nav atskaites punkta, cik daudz konkrētās sugas īpatņu Latvijā būtu nepieciešams.

“Meža dzīvnieku Latvijā ir, cik ir, jo valstī nav kritēriju, cik daudz kādas sugas īpatņiem konkrētā brīdī vajadzētu būt, lai varētu secināt – ir pārāk daudz vai pārāk maz,” skaidro L. Dombrovska. Viņa atgādina, ka daļa sabiedrības patiesi priecājas par dzīvniekiem mežos un iespējām tos redzēt brīvā dabā. “Latvijas mežos mīt daudz dzīvnieku; jautājums – kā cilvēki ar tiem un to skaitu spēj sadzīvot,” vērtē L. Dombrovska, kā piemēru minot pašlaik valdošo uzskatu, ka mežacūku Latvijā ir pārāk daudz, jo plosās Āfrikas cūku mēris, tāpēc to populācija ir jāsamazina. “Nav skaidrs, cik liela vilku, stalbriežu, lāču, aļņu populācija Latvijā būtu nepieciešama,” uzsver L. Dombrovska.

Valsts meža dienesta (VMD) ģenerāldirektors Andis Purs norāda, ka 100% precīzi visus meža dzīvniekus uzskaitīt nav iespējams, var redzēt tendences. “Meža dzīvnieku skaitu ietekmē vairāki faktori, kas savstarpēji mijiedarbojas (ietekmē cits citu). Piemēram, plēsēju skaits (apmēram 1400 vilku) un kā nonākt pie atļautā nomedījamo skaita, kuru limits būs izsmelts jau decembrī; vai tas ir daudz vai maz,” skaidro A. Purs. Viņš norāda, ka situācija Latvijā nav vienāda, jo meža dzīvnieku skaits dažādās vietās atšķiras, tikpat dažāda ir tiem pieejamā barības bāze.

“Daudz staltbriežu un to radīto postījumu ir Kurzemē un Zemgalē, tai pašā laikā daudz aļņu un attiecīgo postījumu ir Latvijas austrumdaļā,” norāda A. Purs, atgādinot, ka VMD uzdevums ir skatīties situāciju kopumā, ne tikai uz atsevišķām dzīvnieku sugām. “Skatāmies uz plēsējiem – lūsi, vilku un lāci, bet laiks būtu padomāt par balto zaķi, kuram vajadzētu sugas aizsardzības plānu,” tā A. Purs.

Individuāla pieeja

VMD ģenerāldirektors norāda, ka jautājums par konkrētas sugas īpatņu apjomu noteiktā teritorijā dažādās interešu grupās tiks vērtēts atšķirīgi, jo lauksaimniekiem būs savs, mežsaimniekiem cits, bet medniekiem atkal cits viedoklis. Pēc A. Pura sacītā, jautājumi par papildus atļaujām meža dzīvnieku nomedīšanai lielākoties aktualizējas, kad kaitējums jau ir nodarīts.

“Sūdzības ienāk, bet būtiskākais ir visu saņemto informāciju balstīt faktos, tāpēc aicinu ikvienu, kurš saskaras ar meža dzīvnieku postījumiem, par to informēt aplikācijā “Mednis”, kas VMD atvieglos lemšanu,” aicina A. Purs.

L. Dombrovska pievērš uzmanību situācijai, kurā viens ir nomedījamo dzīvnieku limits, bet pavisam kas cits – mednieku iespējas to izpildīt, vēl jo vairāk, ja medniekiem ir jāievēro daudz dažādu prasību un ir noteikti arī ierobežojumi (medību rīki diennakts tumšajā laikā, atrašanās vietas utml.).

“Uzskatu, ka sistēmai jābūt pietiekami elastīgai, lai atsevišķu gadījumu dēļ nebūtu jārunā par visas sistēmas maiņu. Ja ir konkrēti postījumi, tiek iedarbināts attiecīgs mehānisms, lai novērstu problēmas,” iesaka L. Dombrovska, norādot, ka nopietnas problēmas ir vērojamas konkrētās vietās, ne visā Latvijā. Piemēram, kādā pagastā staltbrieži “ēd matus no galvas”, citā – šīs sugas īpatni sastop labi, ja reizi gadā.

“Šādas iespējas jau ir, kad lauksaimnieki, mežsaimnieki, kopā ar VMD medību speciālistiem lemj par medījamo dzīvnieku limitu. Ir arī otra iespēja – pie pašvaldībām darbojošās medību koordinācijas komisijas, kur meža dzīvnieku postījumu problemātika tiek risināta,” informē A. Purs. H. Barviks piebilst, ka tieši pie pašvaldībām darbojošamies medību koordinācijas komisijām ir “jātur roka uz pulsa”, lai vēl ne visur tādas ir izveidotas.

Mednieku kļūst mazāk

Jāņem vērā, ka lauku reģionos sarūk iedzīvotāju skaits, pēdējo gadu laikā samazinājies arī mednieku skaits, jo daļu “atskaitīja” drošības apsvērumu dēļ.

“Viens no mednieku skaita samazinājuma iemesliem ir fakts, ka viņus regulāri par kaut ko nopeļ un par viņiem atceras vien tad, kad ir radušās problēmas. Mednieki burtiski mīt starp diviem dzinakameņiem, kur vienā pusē ir aktīvi dzīvnieku liedraugi, kuri uzskata, ka nav jāmedī vispār, otrā pusē ir zemes īpašnieki, kuri uzskata, ka mednieki neko nedara, turklāt Latvijas nepilsoņi vairs nevar būt ieroču īpašnieki,” skaidro H. Barviks. Viņaprāt, ar šiem procesiem ir jārēķinās, tāpēc nākotnē, visticamāk, mednieku skaits būs vēl mazāks, līdz ar to palikušajiem slodze pieaugs.

“Mednieki ir cilvēki, kas sabiedrībai sniedz bezmaksas pakalpojumu (satiksmes un sabiedrības drošībai, mežaudžu un lauksaimniecisko kultūru, arī mājlopu aizsardzībai), tērējot savu naudu un laiku. Ja pāris gadus Latvijā neko nemedītu, varētu ieraudzīt skaudru ainu,” brīdina H. Barviks.

Mednieka tēlam aicina pievērsties arī A. Purs, norādot, ka zina tikai divas pasakas (par Sarkangalvīti un Sniegbaltīti), kurās mednieks attēlots pozitīvi. “Svarīgākais jautājums ir zināšanas, kas veido izpratni,” uzsver A. Purs. Viņaprāt, svarīgi, no kāda avota tiek iegūta informācija un kāda informācija tiek izplatīta tālāk.

Sargā vienus zaudē citus

“Mežsaimniecība un lauksaimniecība nebūt nav vienīgie zemes izmantotāji, visiem dzīvniekiem, sākot ar zaķi, stirnu, alni, briedi un beidzot ar lapsu, vilku un lāci ir vieta dabā, problēmas sākas brīdī, kad kādu sugu uzskata par sliktu (kaitīgu) un tā, kādaprāt, ir jālikvidē, toties citu uzskata par neaizskaramu, kuras skaitu regulēt nedrīkst,” skaidro L. Dombrovska. Viņasprāt, tā tiek radītas kuriozas situācijas, piemēram, ar balto zaķi un lūsi. “Baltais zaķis līdzās stirnām ir viena no lūša dabīgās ēdienkartes sastāvdaļām. Kā zināms, lūšus Latvijā vairs medīt nedrīkst, toties... satraucamies par baltā zaķa populācijas stāvokli,” analizē L. Dombrovska, piemetinot, ka būtiskākais ir saprast – postījumi ir iespējami, taču to apmēri nevar būt tik lieli, ka “noēd matus no galvas” un ar saimniecisko darbību konkrētais īpašnieks vairs nespēj nodarboties.

“Ja runājam par vilkiem – cik aitu audzētāju pēdējo gadu laikā šo nodarbi konkrētā reģionā ir pārtraukuši pelēču darbības dēļ?” vērtē L. Dombrovska, norādot, ka skats uz vilku saplosītām aitām nav patīkams un pievilcīgs, tas ir pat traumatisks, taču daļa sabiedrības situācijā vaino aitu audzētājus. Nesen BBC ziņoja, ka 45 gadus ilgusī pelēko vilku stingrā aizsardzība Eiropā ir beigusies, jo šo dzīvnieku aizsardzības statuss pazemināts no “stingri aizsargājamas” uz “aizsargājamu”, tikšot atcelti daudzi aizsardzības pasākumi, kas ļāva vilku polulācijai Eiropā “zelt un plaukt”. Vilku skaits ES gandrīz divkāršojies – no 11 000 (2012. gadā) līdz vairāk nekā 20 000 šobrīd, tie rada pārāk lielu kaitējumu mājlopiem.

Līdzsvara meklējumi

“Jābūt līdzsvaram, nedrīkst no viena grāvja iekrist otrā,” uzsver Linda Dombrovska.

“Runājot par vilkiem, lūšiem un lāčiem, negribu dramatizēt un apgalvot, ka cilvēks būtu šo plēsēju apdraudēts, taču iespējamo risku aizmirst nevar,” jautāts, vai, zūdot plēsēju dabiskajai barības ķēdei, tajā varētu tikt ierauti cilvēki, atbild H. Barviks. Viņš norāda, ka staltbriežu skaits ir tiešā veidā saistīts ar vilku skaitu, briežu skaitam strauji samazinoties, attiecīgi jārēķinās, ka palielināsies vilku uzbrukumu skaits mājdzīvniekiem. “Ja kādas sugas dzīvnieku skaits samazināsies, tos patērējošas dzīvnieku sugas īpatņiem nāksies pārslēgties uz citu barības bāzi un cilvēkiem vajadzēs rēķināties ar iespējamām nepatikšanām,” skaidro H. Barviks, prognozējot, ka agri vai vēlu sagaidīsim nepatikšanas arī no “ķepainīšiem” (kas mīļi ir tikai grāmatās, jo dabā lācis ir gudrs, drosmīgs un agresīvs dzīvnieks), ar ko cilvēkiem vajadzētu rēķināties savlaicīgi un nemēģināt lāčiem pielabināties vai sadraudzēties, atstājot barību pie mājas pakša.

“Savvaļas dzīvniekam jāsaglabā respekts (distance) pret cilvēku, ja tas zudīs, agri vai vēlu piedzīvosim uzbrukumus cilvēkam, kas sliktākajā gadījumā var būt arī letāli,” stāsta H. Barviks. L. Dombrovska pievērš uzmanību faktam, ka lielo plēsēju klātbūtne maina arī briežu uzvedību, kālab skatījums – jo vairāk vilku, jo mazāk briežu un mazāk postījumu – neatbilst realitātei, jo lielo plēsēju spiediena ietekmē zālēdāji sāk pulcēties lielākos baros, lai radītu lielāku drošību, un meklē barošanās vietas, kur kalorijas iespējams uzņemt ātrāk, tas savukārt rada jo lielāku spiedienu uz lauksaimniekiem un mežsaimniekiem. “Nevar vienu posmu izņemt no dabas vienādojuma un cerēt, ka notiks kas ļoti jauks. Var veidoties pretēja situācija, kad namiņš sāk gāzties uz otru pusi, radot negatīvu efektu, par kuru neesam pat iedomājušies,” brīdina L. Dombrovska.

Kepaiņi un vilki – teroristi

Igaunijas Vides pārvaldes dati liecina, ka 2021. gadā kaimiņvalstī reģistrēti 790 lāču izlaupīti bišu stropi, 2022. gadā bojāto bišu stropu skaits bija 364, bet 2023. gadā – 343. Lielākais lāču izpostīto bišu stropu skaits 2023. gadā reģistrēts Jervas un Vīlandes apriņķos. Pavasara bišu saimju bojājumu apjoms lielā mērā ir atkarīgs no laika apstākļiem pavasarī, kas nosaka lāču dabisko barības bāzi. Bez bišu stropiem nodarītajiem postījumiem valsts novērtē un kompensē īpašniekam arī lāču nodarītos zaudējumus mājlopiem un skābbarības ķīpām. Lāči mājlopiem uzbrūk reti, tomēr bojāto skābbarības ruļļu daudzums ir salīdzināms ar bišu stropu bojājumiem. Vides pārvalde 2023. gadā reģistrēja 1260 lāču bojātus skābbarības ruļļus. Lielāks bojāto skābbarības ruļļu skaits ir bijis tikai 2021. gadā – 1461. Līdz ar vilku skaita pieaugumu pieauga arī vilku nogalināto mājlopu skaits, liecina dati. Igaunijas Vides pārvalde 2023. gadā kopumā reģistrēja 1411 vilku nogalinātas aitas un 25 liellopus. Jau piekto gadu pēc kārtas vislielākais saplosīto mājlopu skaits bija Raplas apriņķī, postījumi ievērojami pieauga arī Pelvas, Pērnavas, Vīlandes, Valgas un Veru apriņķī. Sāres un Hījumā apriņķos vilku nodarīto zaudējumu nebija. 2023. gadā reģistrēti 14 uzbrukumi suņiem, salīdzinot ar 16 gadījumiem gadu iepriekš.

Greizais izpratnes spogulis

Ļoti satraucošu ainu rāda sabiedrības daļas greizā izpratne, kur meža dzīvnieks ir mīļdzīvnieks no multfilmām. “Paziņa man atsūtīja foto, kur uz Jūrmalas veloceliņa gozējas mežacūka un kāda dāma nolēmusi draudzēties, iet “aprunāties”, arī pabarot. Nezinu, kāpēc cilvēkiem ir zudušas bailes vai piesardzība no meža dzīvniekiem, kuru parādīšanās pilsētā rada jautājumus,” stāsta L. Dombrovska. Viņa uzsver, ka nevienam meža dzīvniekam klāt iet nevajag – ne lapsai, ne meža cūkai, ne bebram, ne alnim, ne staltbriedim vai stirnai, jo tie ir neparedzami un var būt bīstami ar neprognozējām sekām. H. Barviks pieļauj, ka minētā meža cūka ir slima, jo vesels meža dzīvnieks no kontakta ar cilvēku izvairās.

“Statistikas dati par dzīvnieku uzbrukumiem cilvēkam rāda, ka bīstamākais meža dzīvnieks ir tieši meža cūka, jo vienīgie reģistrētie uzbrukumi ir saistīti ar tām, uzbrukuma iemesli ir mazuļi, ievainojumi vai nezināma apstākļu sakritība,” skaidro H. Barviks. L. Dombrovska norāda, ka žurnālā “Medības” par visu iepriekšminēto rāda un stāsta, saņemot gana asu reakciju, to argumentējot šādi: “izvēršat kampaņu pret meža dzīvniekiem, lai tos varētu medīt”.

“Šķiet, daļai sabiedrības evolūcija ir gājusi ar līkumu,” situāciju skarbi raksturo L. Dombrovska. H. Barvika ieskatā būtu nepieciešams pievērsties tam, kas un kā attēlots multfilmās, ko bērni skatās, jo meža dzīvnieki tajās tiek pielīdzināti cilvēkiem, ir pozitīvie varoņi; tā jau no agras bērnības tiek veidots realitātei neatbilstošs skatījums. “Ja ainas ar vilku uzbrukumiem aitām tiek dzēstas no sociālajiem tīkliem, jo “cenzoriņu” ieskatā ir sabiedrībai kaitīgas un nelabvēlīgas, nav iespējams pat runāt par objektīvu risinājumu izstrādi,” kritisks ir H. Barviks. Jāņem vērā, ka ir salīdzinoši ļoti daudz video stāstu, kur mazs plēsējs (lūsis, vilks utml.) paņemts ģimenē, izaudzis un kļuvis par lielisku cilvēku, suņu un kaķu draugu.

“Jaunā paaudze ļoti daudz laika pavada virtuālajā pasaulē; jautājums, kā šādā vietā iegūto izpratni un informāciju pielietot reālajā pasaulē,” piemetina A. Purs. Viņš atgādina situāciju, kad uz jautājumu – no kurienes rodas piens – vairums bērnu atbild – veikalā, un tikai daži atbild – no govs.

“Labs piemērs ir Norvēģija, kur bērni bērnudārzā redz reālo dzīvi, to izprot, kas tikai apliecina izglītības nozīmi,” tā A. Purs. H. Barviks uzsver, ka reālas dzīves (kur rodas piens, olas) izpratne ir priekšrocība laukos dzīvojošajiem bērniem, taču vairums Latvijas cilvēku dzīvo pilsētās vai to tuvumā, kur bērnam nav iespējas iet uz kūti pēc vistas olām,vai pabarot trusi.

“Vai zinājāt, ka 23 miljoni amerikāņu uzskata, ka šokolādes piens nāk no brūnajām govīm?” ironiski jautā L. Dombrovska. Viņa norāda arī uz labām ziņām, kad pedagogi, nezinot atbildes, uz bērnudārziem un skolām aicina speciālistus, kuri bērniem var izskaidrot dabas likumus. “Ir piemēri, kad bērns kādā konkursā uzvar, bet viņu diskvalificē, jo atnācis kleitā ar zaķādas krādziņu. Ko ar šādu rīcību audzinām? Kāds ir domāšanas veids tam, kas tā rīkojas?” situāciju vērtē H. Barviks. Viņaprāt, ir jāveido attiecīgas izglītības programmas un reālas dzīves zinātājiem jāiet uz teju visām skolām, bērnudārziem, jāstāsta, kas un kā iekārtots un notiek dabā, turklāt vajadzētu paplašināt vasaras nometņu plānus, lai bērni iegūtu ne tikai teorētiskas, bet arī praktiskas zināšanas par to, kas un kā notiek mežā. “Vēl viens svarīgs segments ļoti būtiska nozīme sabiedrības izglītošanā ir masu medijiem, vēl jo vairāk, ja, diemžēl, daļai pieaugušo izpratne par dabā notiekošo ir bērna līmenī,” rezumē H. Barviks.

Diskusijas video pieejams šeit: https://www.youtube.com/watch?v=tx2CJ_B9u_g