Maavaroja on käytettävä järkevästi

Latvijai ir maksimāli efektīvi un lietderīgi jāizmanto zemes resursi, nodrošinot ekonomiskos ieguvumus – ienākumus no eksporta, darba vietas, nodokļu ieņēmumus valsts budžetā. Šādi secinājumi izskanēja žurnāla “Dienas Bizness” un Latvijas meža un saistīto nozaru portāla zemeunvalsts.lv rīkotajā diskusijā “Eiropas Zaļais kurss 2.0 sabiedrības informētība un iesaiste”. Valstiski svarīgo lēmumu pieņemšanā jāiesaista visas interešu grupas, vienlaikus izskaidrojot ikviena potenciālā nākotnes scenārija īstenošanas pozitīvos un negatīvos aspektus.

Problēmsituāciju netrūkst

“Kūdras nozare ar nepārtrauktiem izaicinājumiem saskaras jau kopš 2020. gada, kad saasinājās jautājums par šī resursa izmantošanu, jo īpaši enerģētikā, un nozares transformācijai tika atvēlēts finansējums. Tai pašā laikā, neraugoties uz starptautiskiem satricinājumiem, kūdras substrāta eksporta pieauguma temps nemainās,” skaidro SIA “Laflora” valdes priekšsēdētājs un Latvijas Darba devēju konfederācijas padomes loceklis Uldis Ameriks, sacīto pamatojot ar faktu, ka pieprasījums pēc kūdras substrātiem turpina augt. Jautājums par kūdras resursu pieejamību ilgtermiņā joprojām ir aktuāls.

“Ir skaidri pateikts, ka jaunas kūdras ieguves teritorijas nedabūsim, kas nākotnes perspektīvām praktiski pārvelk treknu svītru, atbilstošs ir kāda kolēģa skaudri secinātais: gatavojieties cieņpilnai nāvei,” piebilst U. Ameriks. Viņaprāt, tas ir absurds, jo Latvijā ir 1,7 miljardi tonnu kūdras, no kuras tiek izmantota niecīga daļiņa, kas ik gadu dod apmēram 300 milj. eiro eksporta ienākumu, kas nav maza nauda, tāpat ir darba vietas reģionos un nodokļi valsts budžetā. “Latvijai būtu ļoti nopietni jādomā, kā pašreizējos sarežģītajos ģeopolitiskajos apstākļos jēgpilni apieties ar saviem resursiem,” uzsver U. Ameriks.

Laiks mainīt attieksmi

AS “Latvijas Finieris” padomes priekšsēdētājs un Latvijas Darba devēju konfederācijas padomes loceklis Uldis Biķis uzsver jautājuma sakni, proti, kā sabiedrība (cilvēki) izmanto dabas resursus: “Pēdējo gadsimtu tendence iedzīvotāju skaita izmaiņās ir ar pieaugošu – lielu – resursu patēriņu, taču jau vairākas desmitgades tiek runāts par patēriņu, kaut gan būtu jādomā, kā iedzīvināt aprites ekonomiku, kā vairāk izmantot bioekonomikas produktus, mazāk izmantojot neatjaunīgos resursus”. Viņaprāt, uz resursu izmantošanu nāksies raudzīties arvien nopietnāk, bet jautājums būs birokrātijā – normatīvu radīšanā un tajos ietverto principu izstrādē.

“Sākotnēji, kad veidojās ES Zaļā kursa koncepts, meža nozare to uzņēma ļoti atbalstoši, jo līdztekus tam bija projekti par resursu mobilizāciju – nākotnē mežu izaudzēt ātrāk, saimnieciskajā apritē ļaujot ienest nozīmīgu resursu apjomu, taču, laikam ritot, šī otrā daļa pazuda, rezultātā arvien vairāk koncentrējamies tikai uz saimnieciskās darbības ierobežojumiem,” vērtē U. Biķis, atzīstot, ka šis virziens gadu gaitā nav mainījies pat nozīmīgo ģeopolitiskās situācijas pārmaiņu kontekstā. “Situācijā, kad pieņemas spēkā reģionalizācija, kas, iespējams, samazinās tirdzniecību starp kontinentiem, vairāk būtu jādomā par piegāžu ķēžu drošību, jo īpaši pārtikas un pamatresursu piegādēs. Latvijā līdz tam vēl neesam tikuši,” secina U. Biķis, piebilstot, ka pienācis laiks šo attieksmi mainīt.

“Piekrītu iepriekš sacītajam, vienlaikus, ja ES Zaļais kurss ir ES Zaļais darījums, tam ir jābūt paritāti ievērojošam, ko nekādi neredzam,” savu skatījumu pauž Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs Māris Liopa. Viņš norāda, cik ļoti daudzviet tiek uzsvērta ilgtspēja, kas balstās vides, ekonomiskās un sociālās jomas līdzsvarā – paritātē, taču Latvijā ES politikas uzstādījumu dēļ ejam īpatnēju ceļu. “Ņemot vērā Latvijas tautsaimniecības pamatus, dabas resursu racionāla un ilgtspējīga izmantošana bija un būs nozīmīga sfēra, bet jau gadu desmitiem esam fokusējušies uz visdažādākajiem ierobežojumiem, kuriem nereti pietrūkst zinātniska pamatojuma vai loģikas, tie ir pārspīlēti un bieži vien izskatās pēc naudas apgūšanas projekta,” kritisks ir M. Liopa.

Uldis Biķis steidz piebilst, ka, runājot par zemes izmantošanu, vienā pusē ir skaidri kritēriji, kā no saimnieciskās aprites izņemt nozīmīgas platības un tās atdot dabai, taču praktiski nav sarunas par svaru kausa otro – produktivitātes – pusi, cik no viena hektāra zemes varam iegūt vairāk.

Ir grūti aizstāvēties

Lai gan zemes izmantošanas nozares ir jaudīgas (nozīmīgas darba devējas, būtiskas eksporta ienākumu ģeneratores un nodokļu maksātājas), Māra Liopas vērtējumā to balss joprojām ir ļoti klusa: “Ir Latvijas meža un ar to saistīto nozaru portāls zemeunvalsts.lv, kur cenšamies sabiedrību informēt par situāciju un skaidrot pieeju, kāda varētu būt un kādus rezultātus tā ļautu sasniegt, kāds būtu iespējamais ieguvums visiem valsts budžeta ieņēmumu un darba vietu kontekstā.” Viņa ieskatā ir vairākas cilvēku grupas (kam trūkst zināšanu, izpratnes, kas paļaujas uz kādām pašizvēlētām autoritātēm, un tie, kuri ir gudri un spēj pirmos izmantot dažādos nolūkos, arī, lai apgūtu finansējumu), kuras Latvijā “meklē Kongo”.
“Tiek sabiezinātas krāsas – par problēmām ar bioloģisko daudzveidību, pārāk lieliem koksnes ieguves apjomiem, tos tīši un uzsvērti dēvējot par izciršanas apjomiem, kaut Latvijā šādu problēmu nav. Pārsteidzošā kārtā uz zemes (dabas resursu) nozaru saimniecisko darbību bieži vien negatīvi raugās arī sabiedriskie mediji,” vērtē M. Liopa, kas, viņaprāt, tikai apliecina, ka zemes izmantošanas nozares pārāk maz darbojas sabiedrības informēšanā.

“Jautājums sākas ar iesaisti, ar ko īsti nevedas. Kā piemēru varu minēt Gaujas Nacionālā parka stāstu saistībā ar vides un ekonomisko aspektu skatīšanu nākotnes plānošanā tieši no valsts institūciju puses,” skaidro U. Biķis, norādot, ka zemes īpašnieki nebija uzacināti pat uzraudzības grupā, tādējādi viņiem netika dota iespēja līdzdarboties interešu sabalansēšanā.

“Ja ir skats no malas vai vadlīnijas, bet nav iesaistīti cilvēki, viņiem zūd ticība nākotnei. Cilvēkiem, kuri dzīvo – strādā un plāno attīstību – attiecīgajā vietā, ir jābūt klāt pašos pirmsākumos, jau sākot no paša mērķa nospraušanas,” skaidro U. Biķis, kā piemēru minot normatīvo aktu izmaiņu ideju, kad meža zemēs nevarēs stādīt kokus, kas būtībā maina mežsaimniecības definīciju plašā teritorijā. “Vai šo izmaiņu būtību, ietekmi uz nākotni saprot tie cilvēki, kuri dzīvo (arī strādā) Gaujas Nacionālā parka teritorijā? Noteikti, nē!” Uldis Biķis atgādina, ka būtībā trūkst arī kopējā uzstādītā mērķa, ko vēlamies sasniegt, toties ir cīņa par idejām, kur cilvēkam un mazam uzņēmumam ir grūti aizstāvēt savas intereses, jo būtībā viņš palicis viens.
“Tā nav līdzvērtīga partnerība un līdzsvarota attiecību veidošana, kaut arī ES ir regula, kā lēmumu pieņemšanā jāiesaista sabiedrības grupas, kuras tiek (tiks) ietekmētas,” skaidro U. Biķis. Viņaprāt, jau sākotnēji vienkāršojot un neveidojot diskusiju, tiek radīta konfrontācija. “Apgalvot, ka viens mīl dabu vairāk nekā otrs, nav pareizi, jo tas ir emocionāls vērtējums,” vērtē U. Biķis.

M. Liopa atgādina, ka nereti viena iedzīvotāju grupa tiek nostādīta pret otru: “Tiek meklēti un atrasti ieinteresētie, kas varētu traucēt resursu ieguvei, zemes izmantošanai utt. Piemēram, Igaunijā mežu sertifikācijas procesā “atrada” (interpretējot terminu) pamatiedzīvotājus – setus, kā rezultātā attiecīgā reģiona mežsaimniecībai tika izvirzīti jau citi nosacījumi un zaudētāji bija konkrētā reģiona mežsaimnieki, kam sekoja kokrūpnieki un galu galā valsts budžets. Faktiski konkrētu aktīvistu darba rezultātā ieguvēji nebija arī attiecīgās teritorijas iedzīvotāji.”

U. Biķa ieskatā sabiedrība joprojām ir tai attīstības līmenī, kad tiek pārvērtētas pamatvērtības. “Galu galā ir jautājums, kādu valsti vēlamies būvēt – demokrātisku vai totalitāru. Situācijai, kad, sabiedrības grupām savā starpā kašķējoties, tiek iznīcināti to līderi, ir definīcija. Mums kā mazai nācijai (iedzīvotāju grupai) ir ļoti bīstami, pārspīlējot, nomelnot citus, tāpēc būtiskākais jautājums ir, kā atjaunot uzticību, respektējot pamatbūtību, kas, piemēram, ekonomiskajam blokam ir produktivitāte,” skaidro U. Biķis. Viņaprāt, ja sabiedrība negaida atalgojuma pieaugumu no ekonomiskā bloka, nav skaidrs, kā tā plāno pelnīt naudu – algām un nodokļiem. Vai cer uz to, ka kāds naudu aizdos vai uzdāvinās? “Vai patiešām naudu dāvina? Nebūt nē, jo, kā redzam, arī kara plosītajai Ukrainai daļu naudas aizdod,” analizē U. Biķis.

“Profesors Ojārs Spārītis vienā no intervijām trāpīgi norādīja uz sabiedrības daļu – Zaļā kursa rokpeļņiem, kuri dzīvo un ir atkarīgi tieši no zaļās propagandas,” piebilst U. Ameriks, atgādinot, ka šodien dzīvojam situācijā, kad dabas resursiem – arī zemei – ir izšķiroša nozīme un ir ļoti svarīgi saprast, kas ir patiesa informācija un kas – propaganda.

“Diemžēl, ielūkojoties mediju vidē, redzu 95% propagandas un tikai 5% vērtīgas informācijas,” kritisks ir Uldis Ameriks, norādot, ka, attīstot vēja parka projektu, nācies saskarties ar situāciju, kad atsevišķi cilvēki (lai, šķiet, viņus ievēlētu kādā pašvaldībā) organizē biedrības, lai iestātos pret ieceres īstenošanu – tātad pret Latvijas enerģētiskās drošības paaugstināšanu.

“Vēlētos, lai biedrības būtu PAR, nevis PRET. Manuprāt, lielākais izaicinājums Latvijā ir – izbeigt smadzeņu skalošanu,” uzsver U. Ameriks. Kā piemēru viņš min sarunas ar sava uzņēmuma darbiniekiem, jo cilvēki, svinot svētkus draugu vai radu pulkā, no viņiem dzird jautājumu par darba vietu; uzzinot, ka tā saistīta ar kūdru, nekavējoties skaļi secina: šo nodarbi tak slēgs. “Kā teica Marks Tvens: ziņas par manu nāvi ir stipri pārspīlētas, tās neatbilst patiesībai. Tas pierāda, ka ar cilvēkiem ir jārunā tieši un nepastarpināti,” savu recepti skaidro U. Ameriks.

Pašvaldību faktors

“Saprotu, kāpēc pašvaldību zemes tiek pieskaitītas valsts zemēm, bet teorētiski vietējās sabiedrības īpašums nav gluži tas pats, kas visas valsts īpašums, taču Zaļā kursa kontekstā tas ir sinonīms, ierobežojumi bieži vien skar vietējai sabiedrībai (arī valstij) piederošās zemes. Netiek novērtēta šī īpašuma kā aktīva vērtība. Jautājums: situācijā, kad nav rocības, vai šajās teritorijās var dzīvot cilvēki un kāds ir attiecīgās pašvaldības skatījums uz to,” norāda U. Biķis. Viņaprāt, vietējām sabiedriskajām organizācijām ir daudz darba, lomu un pienākumu, tikai atkal ir jautājums, vai tās ir ideoloģiskas vai vietējo kopienu atbalstošas, lai veidotu diskusijas starp dažādi domājošajiem, vai līdzsvarotājs ir ierēdniecība un akadēmiskā vide, kur top analīze un nākotnes modelēšana.

“Pārāk maz, izmantojot ciparus un modelēšanu, saprotam, kur īsti vēlamies nokļūt,” spriež U. Biķis. M. Liopa atgādina, ka savulaik tika vērtēts, kā pašvaldībām sokas ar savu mežu apsaimniekošanu, kad atklājās meža apsaimniekošanas plānu neesamība, kas nozīmēja vērtīgo aktīvu atstāšanu savā vaļā. “Veicot detalizētāku izpēti, nācās secināt, ka bieži vien bija nevis nevēlēšanās apsaimniekot vērtīgos aktīvus – mežus, bet bailes rīkoties ar šo aktīvu, jo tika sagaidīti pārmetumi, ka “visu izcērt”,” teic M. Liopa, atzīstot, ka reti kurš, kas vēlas tikt ievēlēts vietējā pašvaldībā, gribētu savā virzienā dzirdēt apzīmējumu “dabai sliktu darošs”.

“Ir dīvaini, ja pašvaldības (to vadība) neiestājas par saimniekošanu – darbu. Vai var būt situācija, ka cilvēki kādā teritorijā dzīvos, bet nebūs darba vietu?” situāciju vērtē U. Biķis, atgādinot darba grupu par darbībām Gaujas Nacionālajā parkā, kur pašvaldības neiestājās par saimniekošanu, izņemot tūrismu. “Sekoju tam, kas notiek pašvaldībās. Nākas secināt, ka tās ir ieņēmušas pozīciju – būt par rekreācijas (attīstīsim tūrismu, ekosistēmas pakalpojumus, dabas takas u.tml.), nevis ražošanas zonu,” kritisks ir U. Ameriks, pievēršot uzmanību nereti skanošajiem maldīgajiem argumentiem, ka kokrūpniecība nav neko vērta salīdzinājumā ar ekosistēmu pakalpojumiem, kam ir ļoti milzīga vērtība.

“Ko varam gribēt, ja pat ministru līmenī skan ziņa, ka no meža nozares valsts var iegūt miljardu, bet no ekosistēmas pakalpojumiem – veselus trīs miljardus eiro. Neatbildēts palika jautājums, kur un kā valsts šos trīs miljardus var saņemt,” piebilst M. Liopa. U. Ameriks atgādina, ka galvenais attīstības dokuments pašvaldībās ir teritoriālās attīstības plāns, bet saimniecisko aktivitāšu ieceru apspriešanas laikā no vairākām nevalstiskajām organizācijām izskan naratīvi, kuri vērsti uz saimnieciskās aktivitātes ierobežošanu.

“Demokrātija ir laba lieta, taču brīdī, kad tā nonāk pretrunā valsts drošībai, attīstībai un vēl jo vairāk – tautas izdzīvošanai, ir jāsaka STOP! Ikvienam ir tiesības izteikties, bet lēmumam jābūt izsvērtam, valsts interesēm atbilstošam,” uzsver U. Ameriks. U. Biķis norāda, ka sabiedrības grupām, kuras iestājas pret saimniecisko aktivitāti, jāspēj skaidri atbildēt, no kā tās atteiksies, jo sabiedrībai svarīgu pakalpojumu finansēšanai būs mazāk naudas.

Informācijas svars

Sabiedrības zināšanu līmenim un izpratnei ir būtiska nozīme. “Ir veiktas divas socioloģiskās aptaujas, kuras rāda, ka cilvēki zina par kūdras ieguvi, par no tās ražotajiem produktiem un atbalsta kūdras ieguvi, taču satraukumu rada jaunā paaudze, kura dzīvo citā informatīvajā telpā – virtuālajā realitātē, kas ir atrauta no reālās pasaules vai kam ir maz līdzību ar to,” secina U. Ameriks. Viņš norāda, ka tieši tāpēc tiek strādāts ar jauno paaudzi. “Pārsteidzošs ir sabiedrisko mediju sižets par mitrājiem, kuri jāveido teju vai ikvienā vietā – mazdārziņos, lauksaimniecības zemēs, jo, lūk, izrādās, Latvijā savu zemi esam piesārņojuši. Šāds paziņojums būtībā bija “vienos vārtos”, lai gan augsnes stāvokļa pasliktināšanās iemesls ir kaļķošanas neesamība,” skaidro U. Ameriks.

“Jaunieši labi pārvalda angļu valodu un informāciju iegūst arī no ārzemēm, aicinājuma “Glābt dabu!” saknes meklējamas citās zemēs. Jautājums ir par kritisko pieeju, jo daudzās valstīs patiešām ir problēmas ar mežu izciršanu (atmežošanu), ar bioloģisko daudzveidību, dabas aizsardzību. Šādu problēmu nav Latvijā, kur meži aizņem teju 54% teritorijas, turklāt ir būtiski samazinājies iedzīvotāju skaits, nav piesārņojošo ražotņu utt. Latvijai un Baltijai nav jābūt par Rietumeiropā reiz pazaudēto dabas vērtību aizstājēju,” ir pārliecināts M. Liopa.

Salīdzinājumā atklājas realitāte

U. Biķis norāda uz datiem, kas ļauj palūkoties, kurā vietā uz citu valstu fona atrodas Latvija: “Cik liels ir IKP, rēķinot uz vienu Latvijas iedzīvotāju, un cik daudz hektāru aizsargājamo platību salīdzinājumā ar citām ES dalībvalstīm? Vienā rādītājā – hektāru izņemšanā no saimnieciskās aprites – Latvija būs līderos, kāda mūsu valsts noteikti nebūs labklājības rādītājos. Vai pareizi vērtējam Latvijas zemes resursus, jo īpaši brīžos, kad top lielie mērķi visai ES? Vai ES mērķu tapšanā Latvija novērtē savu nozīmi un vietu to izpildē?” Viņš pieļauj, ka tas, ko saņem meža īpašnieks, ir mazs gabaliņš no tā, ko var iegūt sabiedrība.

“Savulaik skaitījām, ka kokrūpniecībā pie viena eiro tiek pievienoti vēl trīs, tad apmēram seši septiņi eiro, bet nākotnē tas var būt divas reizes vairāk. Būtībā viena eiro kompensācija meža īpašniekam nozīmē ievērojami lielāku sabiedrības zaudējumu negūtās pievienotās vērtības izskatā,” ietekmes svaru sistēmu rāda U. Biķis. Viņaprāt, informācijas nekad nav pārāk daudz, tās vienmēr ir pārāk maz. “Izglītība?! Tieši tāpat, kā aicināja AS “SAF Tehnika” valdes priekšsēdētājs Normunds Bergs: “Bērni, mācieties fiziku!”, vēlos aicināt: “Bērni, mācieties ekonomiku!”. Ja nesaprot ekonomiskās darbības paradigmu, naudu nevar nevar nopelnīt ne uzņēmējs, ne sabiedrība,” jautāts par izglītības nozīmi, atbild U. Biķis.

Arī M. Liopas ieskatā ļoti liela nozīme ir zinātniekiem un viņu pētījumu rezultātiem, tai pašā laikā Latvijā nemitīgi skan informācija par līdzekļu trūkumu zinātnei. “Zinātniekiem arī pašiem jābūt aktīvākiem, lai sabiedrībai saprotamā valodā skaidrotu savu pētījumu un atklājumu rezultātus,” uzskata M. Liopa. U. Biķa redzējumā zinātnieku atzinumi un secinājumi būtu jāpaplašina un jāizlīdzina visā Baltijas reģionu.

“Mežu jautājumos Eiropas Savienības līmenī Latvijai, visai Baltijai jābūt kopā ar Somiju un Zviedriju, lielākajām mežsaimniecības produkcijas piegādātājām kopējam Eiropas tirgum,” iesaka U. Biķis, norādot, ka Ziemeļvalstis Eiropas Savienībai var sniegt viena veida pienesumu, Dienvideiropas valstis – citu.

Prioritāšu skala

“Esmu absolvējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju specialitātē inženieris hidrotehniķis, pašlaik šādus speciālistus vairs nesagatavo. Cīnāmies, lai pierādītu, ka kūdra ir atjaunīga, lai acīmredzamām lietām būtu zinātniskais pamatojums, vēl jo vairāk – kūdru Latvijā iegūst jau kopš hercoga Jēkaba laikiem, bet šī resursa apjoms mūsu zemē nav samazinājies,” uz izglītības un zināšanu problemātiku norāda U. Ameriks. Viņaprāt, ir izveidojusies situācija, kad teju visi gudri spriež par jebko, trūkstot sagatavotībai un kompetencei, kam būtu jārodas skolā, augstskolā.

“Mums būs daudz cilvēku, arī ar zinātniskiem grādiem, kuri ir gatavi runāt par daudzām un dažādām tēmām, taču... lielākoties tās pašreizējos apstākļos var pagaidīt. Arī naudu, ko Latvija saņēma no Taisnīgās pārkārtošanas fonda, vajadzētu novirzīt citur, piemēram, dronu sienas izveidei. Latvijai ir jānāk ar savu īpašo pozīciju, jo novērojam situācijas eskalāciju, tieši tāpēc ir jāpārdomā, ko finansējam. Piemēram, purvu atjaunošana, un ne tikai tā, noteikti var pagaidīt,” ir pārliecināts U. Ameriks. Viņaprāt, būtiskākais: lai cilvēki nepamestu valsti, īpaši, ja simti tūkstoši jau ir aizbraukuši.

Meža nozare – daļa no risinājuma jeb miljards eiro drošībai

“Apzinoties kritisko ģeopolitisko situāciju, aicinām meklēt papildu risinājumus, lai rastu valstij iespēju tuvākajos gados novirzīt līdzekļus aizsardzībai, reizē samazinot nepieciešamību būtiski palielināt ārējā parāda slogu,” uzsver U. Biķis, kā vienu no šādām iespējām viņš redz palielināt meža nozares izlaidi 3-5 gadu periodā, kāpinot ikgadējo koksnes ciršanu valsts mežos par aptuveni 2 milj. m³ (jeb ~15% no vidējā apjoma pēdējos 5 gados).

“Salīdzinājumam – šāds indicētais ikgadējais papildus izstrādes apjoms ir jūtami mazāks par vētras gāztiem apjomiem aizvadīto gadu desmitu postošākajās vētrās Latvijā: 1967.g. – 11,7 milj. m³; 1969.g. – 14,6 milj. m³; 2005.g. – 7,3 milj. m³,” skaidro U. Biķis, uzsverot, ka, palielinot ikgadējo koksnes ciršanu valsts mežos par ~ 2 milj. m³, pozitīvā ietekme uz budžetu būtu aptuveni 200-300 milj. eiro ik gadu (tiešie un netiešie nodokļi + palielināts dividenžu apjoms no valsts mežu apsaimniekošanas). 3-5 gadu periodā tas būtu aptuveni viens miljards eiro jeb simboliski “drošības miljards” no meža nozares.

“Šāds pozitīvais pienesums veidotu ievērojamu daļu no valsts aizsardzībai papildus nepieciešamā apjoma un ļautu pašiem miera apstākļos nopelnīt līdzekļus drošībai. Pašreizējos apstākļos tas būtu ļoti racionāls risinājums – izmantot labumu, ko gūstam no savas zemes, lai to aizsargātu no potenciālā ārējā apdraudējuma,” secina U. Biķis, atzīstot, ka īstermiņā tas noteikti konkurētu ar citām zemes aizsardzības formām – jaunu dabas liegumu noteikšanu esošajās saimniecisko mežu platībās.

“Tomēr – ja šajos apstākļos ir jāizdara valstiska izvēle, tad primārais noteikti ir mūsu valsts ārējā drošība,” uzsver Uldis Biķis, norādot, ka, īstenojot šo risinājumu, meža nozare kārtējo reizi apliecinātu savu elastību un gatavību uzņemties “stratēģiskās rezerves” lomu kopējā Latvijas tautsaimniecības struktūrā. “Sabiedrības pienākums ir darīt visu, lai aizsargātu savu valsti, demokrātiju un Eiropas vērtības,” ir pārliecināts U. Biķis. Viņaprāt, visa pamatā būs politisks lēmums, kura būtība – vai Latvijā esam gatavi izmantot tos aktīvus, kas ir sabiedrības rīcībā.

Diskusijas video pieejams šeit: https://www.youtube.com/watch?v=XE2A68S1kPM