Katsaus. Euroopan unioni haluaa saavuttaa nettonollapäästöt säädösten avulla

Eiropas Savienība jau 2018. gadā paziņoja par savu īpašo līderību klimata jomā, līdz 2050. gadam apņemoties sasniegt klimata neitralitāti. Tomēr, lai emisijas samazinātu pietiekami un lai klimata neitralitāte kļūtu par reālu mērķi, ir nepieciešami noteikumi un īpaši regulējumi. Atjaunojamie energoresursi ir svarīgākais faktors, lai Eiropas Savienība sasniegtu klimata neitralitāti. Tomēr vēl daudz jādara, lai pāreja notiktu visās nozarēs, tostarp lauksaimniecībā, kas ir ļoti būtiski, jo zemes izmantošanas nozares Eiropā ir ļoti svarīgas gan ekonomiskajā, gan arī sociālajā ziņā.

Eiropas Savienības mērķis līdz 2050. gadam sasniegt klimatneitralitāti ir iekļauts Klimata likumā. Tas nozīmē, ka līdz gadsimta vidum siltumnīcefekta gāzu emisijas ir jāsamazina līdz neto nulles līmenim, tās ierobežojot un novēršot. Vēsturisks politikas, noteikumu un tiesību aktu kopums, kas apkopots “Eiropas Zaļajā darījumā”, ir paredzēts, lai saskaņotu Eiropas Savienības rīcību ar virzību uz klimatneitralitāti, samazinot un likvidējot emisijas visās piesārņojošajās nozarēs, vienlaikus saglabājot ekonomisko izaugsmi un sociālo kohēziju. Līdz 2030. gadam emisijas jāsamazina par 55% salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni. Lai sasniegtu šo mērķi, ir ieviesti jauni noteikumi, kas reglamentē arī tīru enerģiju, energoefektivitāti un transportu. Ja šos noteikumus sekmīgi īstenos, pašreizējie politikas pasākumi samazinās emisijas par aptuveni 57%.

Eiropas Nevalstisko organizāciju apvienības Climate Action Network (CAN) Europe novērtējumā secināts, ka Eiropas Savienības dalībvalstu iesniegtajos valsts enerģētikas un klimata plānos ir ievērojamas nepilnības un trūkst informācijas daudzās jomās. NVO apvienība uzsver, ka tas liek apšaubīt ES spēju sasniegt 2030. gada klimata mērķus. Jānorāda, ka Eiropas Komisija, vērtējot dalībvalstu plānus, atzinusi, ka ES valstis kopumā ir “uz pareizā ceļa”, lai līdz 2030. gadam sasniegtu 54% emisiju ierobežojumu, kas gan ir nedaudz mazāk nekā Eiropas Savienības mērķis samazināt neto emisijas par 55%.

Šī gada jūlijā Eiropas Komisija oficiāli ierosināja siltumnīcefekta gāzu emisijas līdz 2040. gadam ierobežot par 90%, grozot Eiropas Klimata likumu. Norādīts, ka daļēji būs atļauts izmantot starptautiskos oglekļa kredītus, kas ir pamats Eiropas klimata politikas arhitektūrai pēc 2030. gada.

Klimata regulējums ir Eiropas Savienības un tās dalībvalstu kopējā kompetence. Brisele, savukārt, nosaka saistošus mērķus jomās, kurās jāpanāk progress Eiropas kopīgo mērķu sasniegšanai. Savukārt, dalībvalstu valdības var noteikt juridiski saistošus mērķus jomās, kurās ES nav lēmusi īstenot savas pilnvaras. Eiropas Savienības līmenī likumdošanas process sākas ar Eiropas Komisijas priekšlikumu, ko pēc tam groza un par ko apspriežas Eiropas Parlaments un dalībvalstu pārstāvji Eiropas Padomē.

Dažas aptaujas liecina, ka lielākā daļa ES pilsoņu atbalsta klimata politikas pasākumus. Iedzīvotāji uzskata klimata pārmaiņas par nopietnu draudu un vēlas centienu paātrināšanu. Protams, attieksme mainās atbilstoši situācijai pasaulē. Salīdzinot ar 2019. gada vēlēšanām, 2024. gada Eiropas Savienības vēlēšanās klimata jautājumi vēlētājiem vairs nebija tik svarīgi. 28% eiropiešu uzsvēra, ka klimata pārmaiņas ir bijis svarīgs faktors, kas ietekmējis viņu izvēli, salīdzinot ar 37% vēlētāju 2019. gadā.

Pasaulē Eiropa ir ļoti nozīmīga klimata diplomātijā un finansēšanā. 2024. gadā 27 dalībvalstis mobilizēja 28,6 miljardus eiro no publiskajiem avotiem, lai atbalstītu jaunattīstības valstis cīņā pret klimata pārmaiņām. 2023. gadā tika piesaistīti 7,2 miljardi eiro privāto līdzekļu. Eiropa ir nozīmīga klimata finansēšanas un rīcības pasākumu veicinātāja, stiprinot un apvienojot dalībvalstu un partneru individuālos centienus.

Kādi bijuši nozīmīgākie notikumi pārejas procesā?

2024. gada jūnijā notika Eiropas Savienības vēlēšanas. Lai gan tajās izteikti dominēja nacionālas tēmas, tās bija sava veida tests Briseles politikai, kas arvien vairāk nonāca kritikas ugunīs, t.s. populistiskām partijām nostiprinot pozīcijas ES dalībvalstīs. Vēlēšanu rezultāti ir mainījuši politisko līdzsvaru Eiropas Parlamentā, kur labējo spēki ir ieguvuši vairākumu, bet galēji labējie ir ieņēmuši pirmās vietas Francijā un Vācijā.

2024.-2028. gada pilnvaru periodā ES izpildinstitūcijā ir iecelta jauna komisāru kolēģija, kas darbu sāka 2024. gada decembra sākumā. Centriski kreisā Spānijas pārstāve Terēza Ribera atbild par enerģētikas un klimata jautājumiem. Viņas palīgi ir centriski labējais holandietis Vopke Hoekstra, kas atbild par klimatu, centriski kreiso pārstāvim no Dānijas – Danam Jorgensenam uzticēts enerģētikas sektors, centriski labējo deputāte no Zviedrijas Džesika Rosvalla ir atbildīga par vidi un aprites ekonomiku.

Eiropas Savienība ir pieņēmusi daudzus tiesību aktus, lai līdz 2030. gadam un pēc tam ierobežotu emisijas un veicinātu ilgtspējīgu attīstību, tostarp tā saukto “Fit for 55” paketi. Svarīgākais – lai 27 ES dalībvalstu valdības tos pienācīgi īstenotu. Tāpat ļoti svarīgi, kā Eiropas reģioni pārvalda pāreju uz ilgtspējīgu ekonomiku, jo starp ES dalībvalstīm, kā arī to iekšienē joprojām pastāv atšķirības. Taisnīgas pārejas fonds un citi finanšu instrumenti, piemēram, Kohēzijas fonds, ir paredzēti šo atšķirību mazināšanai. Svarīgi, kā reģioni izmantos šos līdzekļus.

Eiropas vieta globālajā enerģētikas pārejā nepārtraukti tiek un tiks pārbaudīta arī globālās konkurences pieauguma apstākļos, jo īpaši atzīmējot ASV un Ķīnu. ES ir paudusi ambīcijas kļūt par globālo noteikumu izstrādātāju un līderi svarīgos sektoros, piemēram, videi draudzīgajās jaunajās tehnoloģijās utt. Jautājums – vai Brisele varēs paļauties uz savu regulatīvo ietekmi, lai cīnītos pret konkurentu finansiālo spēku? 2025. gada februārī atklātajā Tīras rūpniecības nolīgumā (CID) paredzēts 100 miljardu eiro publiskais finansējums un papildus mērķis piesaistīt 400 miljardus eiro privātā finansējuma, lai dekarbonizētu smago rūpniecību, atvieglotu atļauju izsniegšanu un reformētu publiskā iepirkuma un valsts atbalsta noteikumus.

Kā jau pierasts, klimata aktīvisti bažījas, ka Eiropas Savienība atkāpjas no iepriekšējiem mērķiem, pārskatot un vājinot iepriekšējā pilnvaru termiņā pieņemtos tiesību aktus. Jau iepriekš rakstījām, ka laikā, kad Eiropas Komisija iepazīstināja ar Tīras rūpniecības nolīgumu, tā iesniedza arī kopējo regulu kopumu, kas padara “piezemētākus” četrus jau pieņemtos tiesību aktus – Taksonomijas regulu, Oglekļa robežizlīdzināšanas mehānismu (CBAM), Direktīvu par uzņēmumu ilgtspējīgas attīstības pārskatu sniegšanu (CSRD) un Direktīvu par uzņēmumu ilgtspējīgas attīstības pārbaudi (CSDDD). Tas notika pēc ievērojama politiskā spiediena Francijas un Vācijas. Paredzams, ka turpmāko mēnešu laikā tiks pārskatīti arī citi tiesību akti.

Atjaunojamie energoresursi

Eiropas Savienības 2030. gada mērķis atjaunojamās enerģijas jomā paredz, ka atjaunojamajiem energoresursiem ir jāsastāda 42,5% no galapatēriņa enerģijas, kas nozīmē, ka visām 27 dalībvalstīm jādod pietiekami nozīmīgs ieguldījums šo mērķu sasniegšanā. Katras dalībvalsts valdībai jāiesniedz atjaunināti enerģētikas un klimata plāni (NECP), kuros precīzi jāizklāsta, kā tā sasniegs 2030. gada mērķus, tostarp atjaunojamo energoresursu rādītāju. Viss iepriekšminētais bija jāiesniedz Eiropas Komisijai līdz 2024. gada 30. jūnijam. EK jau ir aicinājusi atsevišķas valstis paaugstināt mērķus, kas ir visai neizpildāms uzdevums, ņemot vērā esošo ģeopolitisko situāciju un politiskās izmaiņas.

Enerģētikas nozare Eiropā

Enerģētikas nozare rada aptuveni 25% no Eiropas Savienības siltumnīcefekta gāzu emisijām, tā ir visvairāk piesārņojošā ES ekonomikas nozare. Jāatzīst: kopš 1990. gada emisijas ir samazinājušās par >40%. 2023. gadā atjaunojamie energoresursi sasniedza augstos 44% ES elektroenerģijas bilancē. Kopējā elektroenerģijas ražošanā pirmā vieta joprojām pieder kodolenerģijai, kas dod 22,9%, vēja enerģija pirmo reizi apsteidza gāzi, sasniedzot 17,6%. 2022. gadā vēja un saules enerģija kopā pirmo reizi apsteidzot fosilo gāzi kā galveno elektroenerģijas avotu Eiropas Savienībā.

Sākotnējais mērķis, kas tika noteikts 2018. gadā, bija tikai 32%, bet 2021. gadā tika izvirzīts mērķis to palielināt līdz 40%. 2022. gadā, īstenojot nozares stratēģiju, lai samazinātu Eiropas Savienības atkarību no Krievijas enerģijas importa, tika ierosināts 45% mērķis. Valdības un Eiropas Parlamenta deputāti 2023. gada martā beidzot vienojās par kompromisu – 42,5%. 2023. gadā atjaunojamie enerģijas avoti veidoja 24,5% no Eiropas Savienības galapatēriņa. Tas ir par vienu procentu vairāk nekā 2022. gadā.

Neatjaunojamo enerģijas avotu īpatsvars saruka par 3%, galvenokārt sarūkot ogļu izmantošanai, attiecīgi palielinājās atjaunojamo enerģijas avotu relatīvā daļa ES patēriņā.

Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gadā Eiropas Savienības enerģētikas politika ir mainījusies. Tagad galveno uzmanību pievērš atkarības samazināšanai no Krievijas resursiem. Tas nozīmēja esošās politikas precizēšanu REPowerEU stratēģijas ietvaros un citu pasākumu, piemēram, kopīgu gāzes iepirkumu un obligāto gāzes uzglabāšanas mērķu, ieviešanu. 2023. gada sākumā enerģijas imports no valstīm ārpus ES samazinājās par teju 10% salīdzinājumā ar 2021.

Atjaunojamo energoresursu īpatsvars enerģijas bilancē Eiropas Savienības dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgs. Eiropas līderes ir Zviedrija un Somija, visvairāk atpaliek Beļģija, Malta un Īrija. Progress šajā nozarē, jo īpaši elektroenerģijas ražošanā, būs atkarīgs no elektroenerģijas tīkla modernizācijas un izbūves.

Modernas infrastruktūras trūkums jau tagad ierobežo tīras enerģijas daudzumu, ko varētu sadalīt. Atjaunojamo energoresursu asociācijas aicināja valdības un Eiropas Savienību risināt jautājumu par ierobežojumu risku, kad tīras enerģijas ražošana tiek pārtraukta saistībā ar tīkla jaudas trūkumu, uzlabojot tīkla noturību, izstrādājot scenārijus, kā panākt 100% atjaunojamo energoresursu izmantošanu, un paātrinot atļauju izsniegšanu un būvniecību. Eiropas Komisija 2023. gada novembrī publicēja rīcības plānu situācijas uzlabošanai.

Kāda ir situācija rūpniecības nozarēs?

Rūpniecība rada aptuveni 20% no ES kopējā emisiju daudzuma, šis īpatsvars pakāpeniski samazinās. Ražotāji lēnām ievieš piesārņojuma samazināšanas pasākumus, piemēram, elektrifikāciju un pāreju uz jaunām izejvielām, piemēram, ūdeņraža ražošanu, izmantojot tīru enerģiju.

Eiropas Savienības emisiju kvotu tirdzniecības sistēma (EKTS) ir atjaunināta, lai iekļautu vairāk rūpniecības nozaru un saglabātu augstu oglekļa cenu. Lai gan 2023. gadā piesārņojuma atļaujas tika tirgotas par aptuveni 100 eiro, un paredzams, ka reformas šo cenu pakāpeniski paaugstinās, 2024. gada februārī cena sasniedza zemāko punktu – aptuveni 50 eiro, patlaban tā ir ap 70 eiro. Bezmaksas atļaujas, kas iepriekš tika piešķirtas oglekļa cenas ietekmei pakļautajām rūpniecības nozarēm, tiks pakāpeniski atceltas laikā no 2026. gada līdz 2034. gadam.

Lai palīdzētu rūpniecības nozarēm un novērstu oglekļa emisiju “pārvietošanos” (kad uzņēmumi pārceļas ārpus regulējuma zonas, lai izvairītos no izmaksām), Eiropas Savienība piemēros oglekļa robežnodokli, kas pazīstams kā oglekļa robežizlīdzināšanas mehānisms (CBAM), produktiem, ko ieved Eiropā. Sākot ar pārejas posmu 2023. gada oktobrī, CBAM nosaka nodokļus noteiktiem importa produktiem, kas neatbilst ilgtspējīgas attīstības kritērijiem. Sākotnējā sarakstā iekļauts alumīnijs, cements, mēslošanas līdzekļi, ūdeņradis, dzelzs, tērauds un elektroenerģija. 2025. gada februārī Eiropas Komisija samazināja to uzņēmumu skaitu, uz kuriem attieksies nodoklis.

2023. gadā tika publicēts Neto nulles emisiju rūpniecības likums, kas ir atbilde uz ASV Inflācijas samazināšanas likumu, kas ir ASV Federālais likums, kas paredz nodokļu atvieglojumus un citus finansiālus atvieglojumus tīras enerģijas ražošanai visās nozarēs. Neto nulles emisiju rūpniecības likuma mērķis ir atbalstīt Eiropas rūpniecības pāreju uz videi draudzīgāku ekonomiku. Tajā ir iekļauts mērķis, ka Eiropas Savienībai līdz 2030. gadam 40% no savām enerģijas vajadzībām jānodrošina no atjaunojamiem Eiropas Komisija turpināja šo darbu pašreizējā pilnvaru termiņā, pieņemot Tīras rūpniecības nolīgumu, kurā izklāstīts konkurētspējas un dekarbonizācijas ceļvedis.

Oglekļa uztveršana, izmantošana un uzglabāšana (CCUS) tiek uzskatīta par risinājumu grūti dekarbonizējamiem rūpniecības nozarēm, piemēram, cementa ražošanai. Eiropas Komisija 2024. gada februārī iesniedza rūpniecības oglekļa pārvaldības plānu, kurā izskatīts, kā attīstīt šo nozari.

Saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem valstīm ik gadu par 1,6% jāpalielina atjaunojamo energoresursu īpatsvars un vismaz 42% no rūpnieciskajos procesos, piemēram, tērauda kausēšanā, izmantotā ūdeņraža jāiegūst no tīras enerģijas avotiem. Līdz 2035. gadam šis īpatsvars jāpalielina līdz 60%;

Jaunais Eiropas Klimata politikas ietvars

Eiropas Komisija 2025. gada februārī ieviesa jaunu ES klimata politikas ietvaru, pieņemot Tīras rūpniecības nolīgumu, kas paredzēts, lai veicinātu Eiropas ekonomikas konkurētspēju, vienlaikus turpinot to dekarbonizēt. Galvenais jautājums: vai tas atcels daļu no Zaļā darījuma tiesību aktiem, kas pieņemti U. fon der Leienas pirmajā pilnvaru termiņā. Eiropas rūpniecības konkurētspēja ir ļoti svarīgs temats pēdējā laikā, un tas savu nozīmi saglabās, jo Eiropa konkurē ar lielajiem tirgiem, piemēram, ASV un Ķīnu, tīras tehnoloģijas ražošanā. EK saistībā ar rūpniecības dekarbonizācijas paātrināšanu 2025. gada beigās plāno iesniegt plānu, kurā izskatīs tiesību aktus, kas palīdzēs stiprināt rūpniecības nozares.

Mājokļu sektora emisijas

Eiropas Savienības vadība ir paudusi nodomu risināt ēku emisiju jautājumu, izveidojot mājokļu komisijas jautājumu sektoru, apvienojot to ar enerģētiku komisāra Dana Jorgensena darba pienākumos. 40% no Eiropas Savienības enerģijas pieprasījuma rodas ēku sektorā, kas rada aptuveni 13% emisiju, galvenokārt apkure, dzesēšana un apgaismojums.

Slikti izolētas ēkas ir galvenais iemesls ēku sektora milzu ietekmei uz enerģētiku un klimatu. Jāuzsver, ka ikgadējā renovācijas intensitāte ES nepārsniedz 1%. Eiropas Savienības galvenā stratēģija “Renovācijas vilnis” paredz līdz 2030. gadam šos rādītājus vismaz divkāršot. Ēku sektoru Eiropas Savienībā reglamentē divi galvenie tiesību akti – Ēku energoefektivitātes direktīva (EPBD) un Energoefektivitātes direktīva (EED). Abas direktīvas ir pārskatītas saskaņā ar Zaļo darījumu.

Saskaņā ar EED līdz 2030. gadam kopējiem enerģijas ietaupījumiem jāsasniedz 11,7%, un (atšķirībā no iepriekšējām versijām) šis mērķis ir obligāts, ne brīvprātīgs. ES dalībvalstīm ik gadu jāietaupa vismaz 1,5%.

REPowerEU plāns nosaka, ka līdz 2027. gadam ir jāuzstāda vēl 10 miljoni siltumsūkņu, lai samazinātu ēku apkures un dzesēšanas enerģijas patēriņu. Eiropas Komisija atzīst, ka, līdz 2029. gadam pamazām izņems no aprites “atsevišķus” katlus (to skaits varētu būt ap 30 miljoni), kuros nav nekādu hibrīda elementu. Eiropas siltumsūkņu ražošanas nozare gan pašlaik piedzīvo grūtības.

Ēkas pirmo reizi tiks iekļautas emisiju tirdzniecībā kā daļa no atsevišķa oglekļa tirgus – ETS II. Lai palīdzētu mājsaimniecībām segt papildu finanšu slogu, ko ietekmē oglekļa cenu noteikšana, izveidots jauns instruments – Sociālais klimata fonds. No 2026. līdz 2032. gadam tam būtu jāpiešķir >60 miljardi eiro.

Transports un iedzīvotāju mobilitāte

Prognozēts, ka iekšzemes transporta emisijas līdz 2029. gadam samazināsies zem 1990. gada līmeņa vien tad, ja pilnībā īstenos pašreizējo politiku. Emisiju pieaugumu galvenokārt veicina pasažieru un iekšzemes kravu pārvadājumu pieaugums.

Transporta nozare (izņemot starptautisko aviāciju un kuģniecību) rada 23% Eiropas Savienības siltumnīcefekta gāzu emisiju un atšķirībā no citām nozarēm, šeit emisijas nesamazinās.

ES tiesību akti, kas reglamentē dzinēju standartus, CO₂ ierobežošanas mērķus, uzlādes infrastruktūras izvēršanu un oglekļa dioksīda emisiju nenesošu degvielu izmantošanu, ir domāti, lai krasi samazinātu transporta nozares CO₂ emisijas. Lielākais transporta emisiju daudzums (77%) ir saistīts ar autotransportu, šajā segmentā visvairāk emisiju rada vieglie automobiļi un motocikli (64%). Kopš 1990. gada vislielākais pieaugums ir vērojams vieglo kravas automobiļu segmentā.

Atjaunojamās enerģijas daļa transportā ir palielinājusies no <2% 2005. gadā līdz >10% 2021. gadā. Eiropas Savienības dalībvalstis varēs izvēlēties vai nu sasniegt 29% mērķi līdz 2030. gadam, vai samazināt siltumnīcefekta gāzu intensitāti šajā nozarē par vismaz 14,5%. 2027. gadā tiks izveidots atsevišķs oglekļa tirgus autotransportam un ēkām, lai noteiktu piesārņojuma cenu šajās nozarēs.

Pirmo reizi Eiropas Savienības emisiju kvotu tirdzniecības sistēmā (EKTS) tiks iekļauta kuģniecība, atsevišķs tiesību akts par zema oglekļa satura degvielas izmantošanas veicināšanu attieksies tikai uz jūras transporta nozari.

Rīcības plāns automobiļu rūpniecībā

2025. gada 30. janvārī Eiropas Savienības vadība sāka stratēģisko dialogu par automobiļu rūpniecības nākotni. Dialogs veidots pēc lauksaimniecības nozares iniciatīvas parauga, tā mērķis ir risināt automobiļu rūpniecības problēmas, jo īpaši ņemot vērā pieaugošo konkurenci ar Ķīnas elektromobiļu ražotājiem un iespējamo tirdzniecības konfliktu ar ASV. Turpinās darbu arī pie transportlīdzekļu emisiju ierobežojumu samazināšanas.

2025. gada marta sākumā EK publiskoja Automobiļu rūpniecības rīcības plānu, izklāstot pasākumus, lai stiprinātu Eiropas automobiļu rūpniecības konkurētspēju un paātrinātu elektromobiļu ieviešanu. Plāns sekoja “stratēģiskajam dialogam” starp ES amatpersonām un automobiļu ražotājiem. Ierosinātā pārskatīšana ir saņēmusi iebildes no Eiropas Parlamenta deputātiem, jo tā ļautu automobiļu ražotājiem ilgākā laikā izpildīt CO₂ ierobežojumus.

Zemes izmantošanas sektors

Lauksaimniecība ir iekļauta Zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības (ZIZIMM) regulā, kas nosaka, kā zemes izmantošana Eiropas Savienībā ietekmē klimata mērķu sasniegšanu. Līdz 2030. gadam oglekļa dioksīda neto piesaistīšanai zemes ekosistēmās jāsasniedz 310 miljoni tonnu – par 15% vairāk nekā pašlaik.

Lauksaimniecības emisijas veido aptuveni 11% no kopējām SEG emisijām Eiropā

SEG galvenokārt “veido” metāns un slāpeklis. CO₂ un citas piesārņojošās gāzes ir salīdzinoši neliela daļa no kopējā daudzuma. Saskaņā ar pašreizējo politiku lauksaimniecības nozares emisijas pēdējos gados ir salīdzinoši stabilas un līdz 2030. gadam salīdzinājumā ar 2005. gada līmeni tiek prognozēts 2% samazinājums. Ja tiks īstenoti valdību plāni visā ES, šo rādītāju varētu palielināt līdz 6%.

Lauksaimniecības emisijas reglamentē Kopējo centienu regula (Effort Sharing Regulation), kuras mērķis ir līdz 2030. gadam par 30% samazināt emisijas nozarēs (salīdzinājumā ar 2005. gadu), uz kurām attiecas regula. Ņemot vērā, ka lauksaimniecībā liels progress nav gaidāms, lielāki samazinājumi būs jāveic citās nozarēs, piemēram, atkritumu apsaimniekošanā, ēku energoefektivitātes uzlabošanā un autotransportā.

Pēdējā ETS pārskatīšanā politikas veidotāji nolēma šo nozari neiekļaut oglekļa tirgū, kas nozīmē, ka CO₂ emisijas no lauksaimniecības tehnikas – galvenokārt dīzeļdegvielas – netiks apliktas ar piesārņojuma nodokli.

Lauksaimniecības un pārtikas politika

Lauksaimniecības komisārs Kristofs Hansens jau 19. februārī iepazīstināja ar Eiropas Komisijas redzējumu par lauksaimniecību un pārtiku, ko var uzskatīt par plānu, kas noteiks Eiropas lauksaimniecības un pārtikas politikas virzienu tuvākajiem pieciem gadiem un turpmāk. Šim redzējumam būs būtiska nozīme, nosakot, kā kopējā lauksaimniecības politika (KLP), Eiropas Savienības lauksaimniecības subsīdiju programma, turpināsies pēc 2027. gada, kad beigsies tās pašreizējais cikls. KLP veido trešdaļu no Eiropas Savienības budžeta un tiek pārskatīta ik pēc septiņiem gadiem. Sarunas sākas vairākus gadus pirms cikla beigām. Vasaras beigās Eiropas Komisija plāno iesniegt priekšlikumus saistībā ar KLP nākotni.