Põhjakorealased külmetavad, ametnikud aga rikastuvad küttepuid müües

Stingrā kontrole piekļuvei kalniem un īpašā uzraudzības kārtība kontrolpunktos izraisījusi malkas cenu kāpumu visās Ziemeļkorejas ziemeļu provincēs. Iedzīvotāji sūdzas par izteiktu kurināmā trūkumu aukstajos mēnešos.

Kima Čenuna totalitārā režīma “mežu atjaunošanas” politika ir pārvērtusi valsts mežsaimniecības pārvaldes par kontroles iestādēm. Īpaši izveidotie kontrolpunkti kalnu rajonos kļuvuši par kukuļošanas vietām. Ziemeļkorejas mežsaimniecības nozares amatpersonas kontrolpunktos konfiscē malku pārdod to vietējā tirgū, atstājot ģimenes valsts ziemeļu provincēs bez kurināmā. Ziemeļkorejiešiem nav ar ko apsildīt savas mājas. Šādu informāciju apkopojuši ASIAPRESS tīkla Rimjin-gang žurnālisti, kuru avoti februāra vidū ziņojuši no Hjesanas apgabala.

Kima Čenuna režīms ir aizliedzis koku ciršanu saskaņā ar t.s. mežu atjaunošanas politiku. Savukārt, mežsaimniecības pārvaldes, kas ir Zemes un vides aizsardzības ministrijas pakļautībā, izvietojušas kontrolpunktus pie meža ceļiem kalnos. Praksē šie kontrolpunkti ir kļuvuši par maksas caurbraukšanas vietām. ASIAPRESS saņēmusi informāciju, ka amatpersonas par vienu kubikmetru koksnes prasa 100 000 Ziemeļkorejas vonu, kas līdzinās aptuveni divu mēnešu vidējai algai Ziemeļkorejā.

Lai gan valsts politika paredz, ka konfiscētā koksne jāpārdala mājsaimniecībām, kurām tā nepieciešama, informēti avoti stāsta, ka šo nosacījumu ignorē visos līmeņos, koksni pārdodot tirgū. “Ja koksne nav bojāta, kontrolpunktu darbinieki to konfiscē. Pēc tam mežsaimniecības pārvalde to pārdod tirgū,” labi informēts avots pastāstīja Rimjin-gang žurnālistiem. “Šos noteikumus ignorē un dara visu, lai nopelnītu naudu.”

No šādas situācijas nav varējuši izvairīties arī legālie malkas tirgotāji, kas darbojas oficiālajos tirgos. Koksnes pārbaudes komandas ierodas pie pārdevējiem un prasa izcelsmes apliecinājumu. Tiem, kam nav mežsaimniecības pārvaldes atļaujas, koksne nekavējoties tiek konfiscēta. Piegādes no koksnes bagātā Baekamas apgabala, kas ilgu laiku bija galvenais kurināmā avots Hjesanas iedzīvotājiem, ir strauji samazinājušās. Ir aktivizējusies kontrole, šobrīd arī būvgružu, zaru un mizas pārvietošanai ir nepieciešama īpaša atļauja. “Gan jauni, gan veci izmisumā dodas uz kalniem pēc malkas, vienlaikus pieaug to valsts darbinieku skaits, kas nodrošina kontroles noteikumu ievērošanu un iedzīvojas uz līdzcilvēku rēķina”, norādīja avots.

Tā kā koksnes piegādes maršrutos pastiprina kontroli, papildu izmaksas atspoguļojas tirgus cenās. Apmēram piecpadsmit malkas pagaļu saišķis maksā 5000 vonu, savukārt tonna ogļu, ko uzskata par minimālo daudzumu, lai ziemā apsildītu vienu Ziemeļkorejas mājsaimniecību, maksā ap 800 000 vonu. Ņemot vērā, ka vidējā mēnešalga valstī ir ap 50 000 vonu, var aprēķināt, ka viena tonna ogļu maksā vairāk nekā vidējie gada ienākumi.

Ģimenēm, kas nespēj pārvarēt šo barjeru, izveidojusies prakse, ko dēvē par “kopīgu dzīvošanu pie kamīna“. Vairākas mājsaimniecības apvienojas, lai sadalītu apkures izmaksas, ja neviena atsevišķi nevar atļauties kurināmo. Hjesanas reģionā, kur snieg vēl aprīlī, temperatūra marta sākumā joprojām bija zem nulles.

Lēsts, ka Ziemeļkoreja no 1990. līdz 2010. gadam ir zaudējusi 30% mežu, galvenokārt tāpēc, ka mājsaimniecības darīja visu, lai iegūtu kurināmo izdzīvošanai sliktos apstākļos. Aukstā laika un līdzekļu trūkuma dēļ iedzīvotāji dodas kalnos pēc kurināmā, neskatoties uz kontrolpunktiem un konfiskācijas draudiem.

*ASIAPRESS Rimjin-gang informācijas tīkls Ziemeļkorejā darbojas ar partneru starpniecību, kas sniedz ziņas par notikumiem šajā slēgtajā valstī.