Kes võiks olla huvitatud sellest, et Läti metsi ei kasutataks? Intervjuu Aivars Lapiņšiga, põllumajandusvaldkonna nõunikuga

Šovasar apritēs 10 gadi, kopš Latvija kļuva OECD* dalībvalsts. Kā vērtēt šo desmitgadi un ko šai laikā vajadzēja izdarīt, bet nepaspējām?

Ja sākam ar konstruktīvi latvisku paškritiku, visā valsts pārvaldē varēja un vajadzēja pievērst nopietnāku un vērtējošāku uzmanību dokumentiem, kas top OECD sistēmā. Tas gan prasa laiku un zināmus ieguldījumus. Piemēram, kādu dienu tiek atsūtīts ziņojuma projekts, kurā lasāmi secinājumi, ieteikumi vai analīze (šai gadījumā neatkarīgi no tēmas vai nozares), kas konkrētajam ierēdnim prasa iedziļināšanos. Ja ierēdņa priekšniecība uzskata, ka iedziļināšanās nav nepieciešama, ierēdnis neiedziļinās, un tas ir normāli. Manuprāt, OECD dokumentiem noteikti būtu jāpievērš lielāka uzmanība. Ja nepiedalāmies, tad notiek tā – “kā citi lēma, tā būs”.

Ja runājam par Latviju un OECD, šī organizācija ir valstu “klubiņš”, kas radās pēc II Pasaules kara, lai, izmantojot “veco, labo” Maršala plānu, atjaunotu krietni traumētās vai pat iznīcinātās ekonomikas. Runa ir ne tikai par privāto uzņēmējdarbību, bet valstisku skatu nākotnē – kā dzīvot labāk un kādu labāko politiku ieviest (kāda būtu labākā ieviešamā politika, lai mūsu dzīve taptu labāka). Piebildīšu, ka jautājums par labāku politiku un labāku dzīvi aktualitāti nav zaudējis.

Atšķirībā no Eiropas Savienības, kuras pamatvērtības ir brīva personu un kapitāla kustība un vienots tirgus, vai NATO, kas ir aizsardzības organizācija, OECD ir organizācija vienotai, cik iespējams atklātai, domu apmaiņai, kā labāk dzīvot. Salīdzinot ar vidējiem rādītājiem pasaulē, 38 OECD dalībvalstu iedzīvotāju dzīves līmenis ir pietiekami labs, bet, saprotams, ir vēlme dzīvot vēl labāk. Vēlos uzsvērt un atgādināt, ka šo valstu vidū esam arī mēs – Latvija.

Pēc vairāk nekā 26 gadu pieredzes valsts pārvaldē redzu, ka OECD lemtais daudz mazāk sasniedz dalībvalsts pilsoņus viņu ikdienā. Arī pats krietnu laiku esmu nodzīvojis, par šo organizāciju necik daudz nezinot. Ciešāk esam saistīti ar ES un tās struktūrām, ES likumi un politika ir klāt teju visur, OECD standarti un ieteikumi – ne vienmēr.

Vai vajadzētu?

Nav obligāti visās jomās, jo tā nav organizācija visām dzīves situācijām un par “jebko”. Ja tā varu sacīt, OECD “nelien” visās dzīves sfērās un necenšas vērtēt visu. No 38 OECD dalībvalstīm, 22 ir arī ES dalībvalstis, klāt jāpieskaita virkne pasaules mērogā lielu ekonomiku, piemēram, ASV, Kanāda, Jaunzēlande, Austrālija, Japāna, Dienvidkoreja – citi mērogi un cits vēriens. Ja OECD par kaut ko vienojas, tas ir stabili, pamatoti utt.

Vai vari īsi pastāstīt par sevi, kādi ir tavi uzdevumi OECD?

Esmu Zemkopības ministrijas (ZM) nozares padomnieks, kas nosūtīts darbā Latvijas pārstāvniecībā OECD un UNESCO Parīzē, kur darbojamies vairāki diplomāti, katrs savā jomā, savā sfērā. Bez Zemkopības ministrijas pārstāvētas ir Ekonomikas, Finanšu, Izglītības un zinātnes ministrija, digitālos un reģionālās attīstības jautājumus pieskata kolēģis, kas strādā Briselē. Es uz Parīzi nodarboties ar ZM interesējošajiem jautājumiem tiku nosūtīts 2020. gadā.

Diplomāts. Vai nozares padomnieks ir diplomātisks amats?

Kā jebkurā pārstāvniecībā, es skaitos diplomātiskajā dienestā. Tie ir ne tikai Ārlietu ministrijas, ber arī nozaru ministriju pārstāvji.

Vai tas kādā ziņā tavu darbu ierobežo? Diplomātija skaitās smalka lieta, ļoti rūpīgi jādomā, ko teikt, ko darīt, kā vērtēt.

Man jāspēj iedziļināties daudzos jautājumos, piemēram, par bioloģisko daudzveidību, kas skar arī mežus – vai lauksaimniecisko bioloģisko daudzveidību mēs vērtējam atrauti no meža un joslām, kur lauksaimniecības zeme un meža zeme saskaras; kā to izmērīt. Dažas stundas vēlāk kopā ar zivsaimniecības departamenta kolēģiem jāpētī, kā dažādās valstis nosaka patiesā labuma guvējus attiecībā uz kuģiem, citubrīd “jāpieslēdzas” lauksaimniecības atbalsta politikai (ir valstis, kurās patērētāji atbalsta lauksaimniekus, ir arī tādas, kur lauksaimnieki atbalsta patērētājus).

Kad ar to esmu ticis galā, kopā ar Āri Jansonu (ZM Meža departamenta direktoru) un nozares kolēģiem man “jāielec” mežā. Lai nerunātu nekonkrēti, jāiedziļinās, piemēram, kā OECD analītiķi prasa mērīt izmaiņas meža platībās, kādus rādītājus izmantot, vai izmantot satelītdatus, kā apkopot informāciju no dažādiem avotiem (VMD, LVM, privātie) par katru meža nogabalu, lai, objektīvi saliekot kopā, varētu spriest par pārmaiņām mežā un vērtēt, kā tās notiek. Vēlos piebilst, ka necenšos ekspertu vietā pateikt kaut ko par lietām, ko nezinu, mums ir pietiekami daudz zinātāju, kas zina, ko dara. Kā šo visu salikt kopā, lai tas atbilstu Latvijas interesēm, ir mans darbs, un tiktāl arī jautājumos iedziļinos. Mana darba specifika prasa tvert pietiekami plašu laukumu.

Gan OECD, gan Eiropas Savienībā ir pietiekami daudz dalībvalstu, kur teju katrā ir savs skatījums uz mežu, lauksaimniecību utt. Ir valstis, kurās mežs ir “parciņš”, Austrālijā, Kanādā, Japānā mežs ir pat ļoti atšķirīgs. Cik vienkārši no skatījumu raibuma izlobīt ko tādu, kas derētu visiem?

Pirms nepilna gada, 2025. gada maijā Rīgā rīkojām OECD semināru, kā vienoties meža nozarē iesaistītajiem, no ilgtspējas viedokļa panākot līdzsvarotāku skatu nākotnē. Runājot par atšķirībām, mēs dabā parādījām situāciju Latvijas mežos, runājām par pētījumiem un to rezultātiem klimata, biodaudzveidības, ūdens režīma/meliorācijas jomās. Mūsu piemēri, saprotams, attiecās uz boreālo mežu zonu. Protams, ja ģeogrāfiski mēs atrastos tuvāk ekvatoram, situācija būtu cita. Teiksim, Dienvideiropā atšķirībā no Latvijas aktuāls ir ūdens trūkums, arī prioritātes ir citas. Kas tik dažādās valstis vieno? Piemēram, mērķi, kālab mežs tā īpašniekam nepieciešams, kam viņš to izmanto. Daudzviet īpašnieki rīkojas atkarībā no meža uzturēšanas mērķa. Arī Latvijā īpašnieki mežu mēdz audzēt “tāpat vien”, rekreācijai, protams, ir klasiski domājoši īpašnieki – viņu mežs aug nākamajām paaudzēm. Tātad īpašnieku mērķi, kāpēc un kā mežu apsaimniekot, ir ļoti atšķirīgi.

Šai sakarā jāpiebilst, ka ir valstis, kas “ik pa brīdim” vēlas iestāties OECD, piemēram, Brazīlija un Indonēzija, kurās, kā pārējā pasaule vērtē, mežus neatgriezeniski izcērt. Daļai pārējās pasaules tas nepatīk, bet nepatīk “ne visiem vienādi”, turklāt, jāzina iemesls vai nolūks, kāpēc nepatīk. Tātad – ir laiks stāstam par lielajiem naratīviem un standartiem. Ja runājam par standartu – kas ir atmežošana un kur novilkt robežu – zinu, ka apritē ir vairāki ziņojumi, kuros tiek piedāvāta metodiska pieeja, kā vērtēt meža platību izmaiņas dinamiku un virzienu; kā pateikt, vai attiecīgajā reģionā meži tiek zaudēti vai to platība palielinās. Nebūdams eksperts, teikšu, ja nemākulīgi skatāmies satelītattēlu un secinām, ka Latvijā ir problēmas, jo mežs ir izstrādāts un mainījies zaļās krāsas spektrs, tas nav gudri un ar šādu vērtējumu ir jābūt uzmanīgam.

Kopš OECD dibināšanas organizācijas pamatvērtība ir analīzi pamatot pierādījumos un faktos. Attiecībā uz meža nozari, kurā OECD burtiski vēlas “ielīst dažādos veidos”, ap to notiekošais allaž jātur redzeslokā. Dokumenti parasti top, pretendējot uz labāko praksi – kā noteikt to, kas notiek ar mežu. Kad Latvijas pārstāvji sāka aktīvi līdzdarboties, aicinājām nemeklēt iespējas no jauna izgudrot velosipēdu, jo jau eksistē Monreālas process, Eiropā ir Forest Europe, ir FAO ar mežsaimniecības komiteju, kālab aicinājām OECD par mežu jautājumiem nespriest un nelemt vieniem pašiem, bet sadarboties.

Problēmas mēdz būt vienkāršas, teiksim, par kādu jomu tiek aicināti izteikties trīs ekonomisti, kas “kaut ko zina”, bet, ja neiesaista attiecīgās jomas ekspertus, ekonomistu vērtējumi vien varētu nebūt korekti. Kādaprāt, interesanti eksperimenti var būt interesanti līdz brīdim, kad par tiem jāmaksā un tā var būt bezjēdzīgi izšķiesta nauda.

Pieļauju, liela vienprātība OECD dalībvalstu vidū varētu būt jautājumā – atmežot nav labi – nocirst mežu un to neatjaunot un neļaut tam dabiski atjaunoties, pārvēršot to lauksaimniecības zemē vai izmantot citiem nolūkiem. Pilnībā mēs to aizliegt vai izslēgt nevaram, kaut vai mūsu pašu Rail Baltica.

Cik zināms, diskusija par atmežošanu ne pārāk tālajā Austrijā rit augstos toņos. Latvijā, šķiet, šo terminu lieto retāk, bet ārvalstīs bieži dzird par “neatgriezenisku zemes transformāciju”. Jāteic, ir gana daudz valstu, kur šī tēma burtiski ir karsta, Latvijā frāzes un lozungi ir citi un transformācijas jautājums nav aktuāls. Tuvojoties Saeimas vēlēšanām un sākot mutuļot pirmsvēlēšanu straumēm, dažam labam šķiet, ka aktualizēt meža jautājumus no dažādiem skatpunktiem, ir “īsti vietā un aktuāli”. Manuprāt, ir virkne svarīgāku lietu, ar un pie kurām visiem kopīgi vajadzētu strādāt, viena no tām ir – kā klimata un biodaudzveidības ziņā mērīt to, kas mežā un ar to notiek. Mežs, kā zinām, ir īpašs. Runājot ar ekonomistiem, mēdzu uzsvērt, ka uz mežu nepieciešams raudzīties, kā dzīvescikla analīzi, to nedrīkst vērtēt ierastā skatījumā – investīcijas un to atmaksāšanās – 20-30 gadi, kas mežam nav ilgs laiks; mums jārunā vismaz par 50-70 gadiem. Ja salīdzinām ar citām jomām, investīcijas mežā atmaksājas 3-4 reizes ilgākā periodā. Kas tiek darīts? Pasaules Klimata konferencēs (COP) redzam, ka daudzpieredzējušie un ietekmīgie politiķi un uzņēmēji diemžēl operē ar samērā vāju informatīvo bāzi. Piemēram, OECD sagatavotais Somijas ekonomikas pārskats (tādi tiek gatavoti par ikvienu valsti), kurā pausts: “Klau, somi, jūsu mežos drīz varētu būt problēmas! Jūs varētu nesasniegt ambiciozos neto nulles mērķus!” Pie pārskata netika nopietni un vispusīgi strādāts, kālab, balstoties šādā dokumentā, ieteikumi nevarētu būt pārlieku gudri, bet pat kaitīgi, jo datus neanalizē pietiekami ilgā laika nogrieznī, kas atspoguļotu meža pilna ciklu.

Uzskatu, ka aktīva dalība OECD “klubiņā” ir vērtība, bet noteikti jāatceras, ka dzīvosim labāk, ja analizēsim lietas saprātīgi.

Runājot par rekomendācijām vai ieteikumiem, šķiet, Latvijā joprojām teju jebkuras starptautiskas organizācijas ieteikumus uztver 90. gadu stilā, kad teju ikviens ārzemju latvietis, kam bija kāda vērtīga doma, nonāca plašsaziņas līdzekļu virsrakstos. Otrs – tu pieminēji iespējami kaitīgus vai bezjēdzīgus ieteikumus. Vai Latvijā ir daudz cilvēku, kas spētu pateikt: “Mēs, OECD dalībvalsts, secinām, ka tas un tas ir greizi un nepieņemami!”

Jau minēju pērn maijā notikušo semināru, kurā piedalījās virkne starptautisku organizāciju pārstāvju: FAO, Starptautisko sistēmu analīzes institūts, Eiropas meža institūts utt. Semināra gaitā likām Latvijas stāstu pie OECD “lielā stāsta”. Jāpiebilst, ka OECD sekretariātā ir tikai viens vienīgs meža nozares eksperts – mūsu Daiga Zute.

Par tavu jautājumu runājot, reiz bija laiki, kad pie mums patiesi lielā skaitā parādījās t.s. ārzemju latvieši, kas lieliski prata svešvalodas un daudzos jautājumos orientējās plašāk, nekā vietējie. Kā zināms, ārzemju literatūras un informācijas pieejamība t.s. padomju gados bija stipri ierobežota. Šādiem cilvēkiem parādoties Latvijā, protams, ne viens vien tika pārsteigts un daudz ko sāka kopēt, atbraucējus uzskatot par gudrākiem tāpat vien, jo “taču no brīvās pasaules”. Manuprāt, šo laiku esam pārdzīvojuši.

Šai sakarā viens no Latvijas vēstniekiem OECD savulaik sacīja, ka vakariņu laikā, kad esi vienā telpā un pie viena galda ar pasaules grandiem – miljardu vērtu kompāniju viceprezidentiem un tml., uzzini, ka viņi lasa visu, ko OECD sagatavo, jo... nekā labāka nav. Īsāk sakot, pasaulē nekā labāka nav, jo svešplanētietis nav ieradies un nav analizējis sekmīgāk vai labāk.

Protams, sagatavotos materiālus var un vajag rūpīgi vērtēt un kritizēt, arī pats esmu atradis zināmus trūkumus, nepamatotus secinājumus utt. Bet – ir divi varianti – vai attiecīgais secinājums mums nepatīk un mēs to vērtējam kritiski, jo tas mums nepatīk; vai mēs varam pierādīt, ka attiecīgais dokuments tapis, nebalstoties faktos. Tās ir divas dažādas lietas.

Man, diemžēl, nav piemēra par mežiem, bet, pieļauju, drīz būs. Esmu dzirdējis, ka OECD sekretariāts varētu Latvijai ieteikt (politiska rekomendācija) nodokli biomasai. Svarīgi piebilst, ka organizācijas “vidējais aritmētiskais” ir uzskatīt enerģētikas nozarē par atbalstāmu visu, kas saistīts ar ūdeni, ūdeņradi, sauli, vēju, kodolenerģiju vai jaunās tehnoloģijas, par kurām vēl maz zināms; savukārt, ogles, gāze un nafta – ir slikti; slikti ir arī dedzināt biomasu. OECD labi saprot – ja vēlies ko stimulēt un kādās lietās mainīt esošo līdzsvaru, jārīkojas, lai “nevēlamais” kļūtu dārgāks, vai jāsamazina šīs jomas ieņēmumi, vai jāpalielina izmaksas; savukārt tam, kas atbalstāms un vēlams, jāpiepalīdz (nodokļi, subsīdijas, atvieglojumi). Tā ir publiskā politika.

Turpinot par biomasu, jautājums ekspertiem – kur ņēmāt un kā secinājāt, ka šis būs labākai dzīvei? Nodoklis biomasai... Ja paskatos, kas šobrīd notiek Ukrainā, kur notiek uzbrukumi energoinfrastruktūrai, un vērtēju, kā man kā gala lietotājam būtu izdevīgāk un ērtāk, noteikti nepiekritīšu, ka es būtu pelnījis šādas problēmas tikai tāpēc, jo kāds izdomājis, ka tā nav labi. Brīdī, kad uz labi darbojošos infrastruktūru, kurā saslēgušies daudzi patērētāji, kāds notēmējis vairākus dronus, tūkstošiem pat miljoniem ļaužu draud iespēja palikt aukstumā, bez gaismas un bez daudz kā cita. Jaunajā pasaules situācijā, kādā esam nonākuši pēc 2022. gada februāra (pat pirms tam), biomasai un mežam ir tiešākā saikne ar t.s. lielo domāšanu.

Ja atceramies, ne tik sen tikām galā ar Briselē tapušo ideju par malkas apkures ierobežošanu vai aizliegšanu. Starp citu, ES institūcijas bieži un selektīvi savā politikā izmanto OECD dokumentus: “ja OECD kaut ko paudusi, to nevar noliegt, to nedrīkst apstrīdēt”.

Jautājums gan ir cits – cik valstīs (no 38) un cik ministrijās to darbinieki izlasīja un iedziļinājās jautājumā, ko analītiķis Parīzē izdomāja, un vai tam ir skaidrs pamatojums, vai bijusi plašāka kompetento institūciju un profesionāļu iesaiste. Ja apspriešanā piedalījušies, piemēram, divi eksperti, pārējiem piekrītot, jājautā, vai visi izlasīja rakstīto, vai pamanīja visas nianses, jo viņiem citur bija jācīnās par citiem jautājumiem. Ja šādā veidā tapusi rekomendācija nonāk ES vai EK kabinetos, nereti dzirdam: “Pag, pag, palūkojies, kas šo dokumentu ir sagatavojis – taču pati OECD!”

Atgriežos pie fakta, ka OECD tiek nopietni uztverta no biznesa, investoru, politiķu utt. puses, jo “nekā labāka nav” un neviena cita starptautiska organizācija tik dziļi neanalizē politikas labākai dzīvei tik daudzās nozarēs.

Piemēram, OECD misija, vērtējot Latvijas meža nozari, ir svarīga, eksperti paši redz, uzzina, viņiem parāda konkrētas lietas, šādi viņi gūst zināšanas. Delegācija tiešā ceļā gūst informāciju par notiekošo Latvijas meža nozarē. No delegācijas secinājumiem uzzināsim nozares izturētspēju un vietu bioekonomikā. Jāpiemin, ka top lielāks pētījums par visām OECD dalībvalstīm – kādu ieguldījumu meža nozare dod lauku attīstībā un ekonomikā vispār. Eksperta viedokli noteikti ietekmē fakts – ko viņš redzējis un kur viņš bijis.

Noslēdzot atbildi uz jautājumu – vai mēs Latvijā ieviešam visas OECD rekomendācijas – noteikti, nē!

Būtisks ir jautājums, kurā mums ir daži domubiedri, kas nav pietiekami skaļi, bet viņi ir, koksne un meža nozares biomasa kā alternatīva fosilajiem resursiem – naftai, gāzei, akmeņoglēm. Varam iedomāties, cik spēcīgs pasaulē ir to valstu lobijs, kam šāda alternatīva nav izdevīga. Kamēr šīs valstis pārējo pasauli, kurā attiecīgos resursus neiegūst (arī Latviju), ir “uzsēdinājuši uz fosilo resursu adatas”, situācija nemainīsies. Kas nopelna? Arābu valstis, Krievija, ASV, Venecuēla, Norvēģija, vēl daži. Cīņa ir primitīva. Mēs cenšamies pateikt vienu – ja patiesi, patiesi cīnāmies pret klimata pārmaiņām un vēlamies tās mazināt, ierobežojot antropogēno ietekmi, pirmā lieta, kas jādara, ir jāstāj no zemes dzīlēm izcelt oglekli. Tas nozīmē iepriekšminēto valstu ienākumu samazināšanu. Mums jānāk ar pozitīvo stāstu – koksne. Manuprāt, ja laiku pa laikam izskan spriedelējumi, ka mežu aiztikt nedrīkst, jo..., bet tai pašā laikā turpinām pumpēt no zemes dzīlēm naftu, gāzi un rakt akmeņogles, jājautā, vai šāds skatījums uz klimata jautājumiem ir saprātīgs.

Kā un vai OECD ietekmē aktuālā ģeopolitika?

Ļoti! Piemēram, pašreizējā ASV prezidenta administrācija ir mainījusi redzējumu klimata pārmaiņu jautājumā un šā brīža skats uz tām pamatu pamatos ir atšķirīgs no Džo Baidena administrācijas kursa. Vai OECD nepieciešams iedziļināties klimata pārmaiņu tēmā? Amerikāņi uzskata – nevajag. Cilvēkiem, kas inercē šo ceļu turpina, tas sagādā problēmas. Ja lietas virza, kā līdz šim, virkni dokumentu nav iespējams saskaņot. Protams, OECD nākamajā dienā pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā paziņoja savu stingro nostāju pret karu un agresiju. ASV vadības maiņa nosvērusi svaru kausus ekonomikas, mazāk klimata pārmaiņu virzienā, arī dzimumu līdztiesību un līdzīgus jautājumus atstājot otrajā plānā.

Kopš 2022. gada februāra un lielā kara sākuma, laiku pa laikam izskan arī nozares kolēģu skarbais vērtējums gan vājajai un gļēvajai ANO, gan dažādām starptautiskām organizācijām, piemēram, Starptautiskajai Olimpiskajai komitejai utt. Kā vērtēt Latvijas vietu starptautiskajās organizācijās un iespēju tur kaut ko ietekmēt? Pie mums nereti ziņās izskan sajūsma, ka cilvēks nonācis “smalkā amatā” ANO institūcijās, vai starptautiskajā tiesā, vai vēl kur. Jā, Latvijas pārstāvis tur ir, saņem labu algu, viņam ir skaista vizītkarte, un... klusums. Vai mums vajadzētu zināt vairāk, vai būtu nepieciešams savējos pilnvarot asākai un produktīvākai reakcijai vai darbam? Vai labs amats ir labums tikai cilvēkam, kas šo amatu ieņem?

Tikai tad, ja esi amatā – nav vērts. Nedrīkst gan aizmirst amatu saistību ar informācijas apriti. Piemēram, salīdzinot mūs ar Īriju, vērtēju, ka īri ļoti sekmīgi un vērienīgi ir iesaistījušies (iefiltrējušies) ļoti daudzās organizācijās un spēj iegūt informāciju labāk un vairāk, salīdzinot ar Latviju.

Minēji, ka cieši sadarbojies ar Zemkopības ministrijas kolēģiem Rīgā, nozarē par tevi dzird, tu neesi svešs, taču ir diezgan daudz gadījumu citās nozarēs, kad iespējamā sadarbība buksē.

Esmu daļa no Zemkopības ministrijas komandas. Redzu centienus rīkoties, lai informācijas aprite būtu sekmīga. Piemēram, Parīzē OECD vēstniecībā mēs reizi gadā organizējam kopāsanākšanu latviešiem, kas strādā OECD sekretariātā. Tam ir jēga. Ja kontakti izveidojas, tie turpinās. Tālākais ir atkarīgs no attiecīgā cilvēka drosmes un noteikumiem.

Noteikti ir jomas, kurās darbs būtu uzlabojams. Var kritizēt ANO, kur darbojas teju visi, arī krievi. Putina režīms mums pagalam nepatīk, ieskaitot lietas, ko tas dara, bet viņi ir ANO un vadošos amatos. Nokaunināt viņus oficiālā līmenī ANO ir faktiski neiespējami, toties to var darīt OECD, kur krievu nav. Ja skatāmies no diplomātijas skatpunkta, sarunāties vienmēr ir labāk. Patlaban lielai daļai pasaules ar krieviem sarunāties ir ļoti grūti vai neiespējami, kas ir skaidri un saprotami.

Par rekomendācijām. Bieži dzirdēts: OECD prasa datus Latvijai, attiecīgā ministrija lūko savos apcirkņos vai jautā NVO, informācija tiek apkopota un nosūtīta organizācijai. Pēc kāda laika OECD, analizējot informāciju, atsūta rekomendācijas, pašiem klāt nebijušiem, bet balstoties ne vienmēr korektos vietējos datos. Vai tas tā ir?

Tik traki nav!

Ja runājam par bioloģisko daudzveidību un tās advokātiem Latvijā, kas gadiem ir veidojuši savu publisko tēlu, ir labs piemērs. Arvīdam Ozolam gan neizdevās apstrīdēt vēsti, ar ko ziņojumā nāca klajā OECD, paužot, ka mežos ar biodaudzveidību ir slikti. Nevienam nebija laika un vēlmes iedziļināties situācijā un datos, kādi tika izmantoti. Arvīds interesējās, no kurienes gūta informācija. “Esot nopirkuši grāmatiņu, kurā tas rakstīts.” Viss. Tas nav labs piemērs. Ko darīt mums, latviešiem? Zinot, kā šāds vērtējums radies, šo ieteikumu neņemam vērā un nepievēršam tam uzmanību.

Negaidīta atbilde!

Uz citām rekomendācijām, pieļaujami, raudzīsimies savādāk, jo varbūt būs pārliecība, ka tās tapušas, iedziļinoties un analizējot visu pieejamo informāciju. OECD ieteikumi nekad nav obligāti, ja tos ņem vērā, tie jāievieš saprātīgi.

Samērā labi zināms stāsts ir par valsts kapitālsabiedrību pārvaldību: teju visur, kur nu darbojas padomes, saka – tas esot OECD ieteikums. Tā ir teiksma, kas joprojām klīst! Arī “Latvijas valsts mežos” ir padome. Mainoties politiskajai varai, mainās padomes sastāvs, mainās dalībnieku skaits, mainās kritēriji, mainās izvēles noteikumi utt. Te vietā jautājums – ciktāl padome ir politiska, cik tā ir ekspertu padome un kā panākt pareizo līdzsvaru?

Pieļauju, mēs Latvijā pārlieku esam nonivelējuši politiku kā procesu. Cilvēks dodas politikā realizēt savus mērķus un plānus. Valstij ir kopējās intereses, kur bez politikas nekādi. “Kam Latvijā vajag mežu?” ir normāla politiska diskusija. Šai ziņā ir labs salīdzinājums – Vācija, kur pirms kāda laika atteicās no atomelektrostacijām. Personiski uzskatu – tur sava nozīme un ietekme bijusi Krievijai, kam tas noteikti bija izdevīgi (enerģētiskā atkarība). Cits piemērs – Armēnija pērk graudus tikai no Krievijas. Latvijas meži – kas varētu būt ieinteresēts to neizmantošanā?

Kā mērīt sabiedrības viedokli, vērtējot politiskos spēkus? Vēlētāju noskaņojumu, diemžēl, lielākoties nosaka pilsētas. Lielais uzdevums arī meža nozarei – nenogurstoši demonstrēt un rādīt, kas, nozaresprāt, ir jādara un kas ir nepieciešams. Uzsvēršu, tam jābūt nozares vairākuma viedoklim. Esmu pārliecināts, ka reizi par visām reizēm jānolemj – ja nozare darbojas saimniecisku mērķu vadīta, tā tam jābūt! Arī dabas mīļotāji allaž aicināti atcerēties, ka apsaimniekotā mežā biodaudzveidība vienmēr ir bijusi un būs. Kādas sugas mēs vēlamies tur redzēt? Homo sapiens vienmēr ir iejaucies dabā. Mēs ne vienmēr ļaujam kokam augt, kā tas vēlas, mežaudzi kopjam un veidojam noteiktu nolūku vadīti. Ja esam lēmuši, ka Latvijā 70% mežu apsaimniekosim, 30% sargāsim – tas jānosaka un punkts.

Nav pieņemami, ka laiku pa laikam “pamostas” kāds eksperts un finansiālu interešu vadīts, jo saņem par to atalgojumu, man nezinot, aizjož uz manu īpašumu un tur kaut ko atrod. Runa nav par šī cilvēka kvalifikāciju, bet – ja viņš pauž nostāju, ka “atrasta ir Latvijas 1,9 miljoniem iedzīvotāju piederoša nozīmīga vērtība un tu, meža īpašniek, paej malā...” Kurš par to ir gatavs maksāt? Te vietā atgādināt meža īpašnieku protestu pie Ministru kabineta Brīvības ielā 36, jo viņiem reiz bija gana. Apnika, ka brīvdomātāju stilā ļaujam dabas advokātam nepamatoti aizskart cilvēku, kas mežu kopis, audzējis, pieskatījis un uzturējis, un nu atnāk kāds, kas saka, “tavs mērķis un darbs nav svarīgs...” Tā ir laupīšana! Mēs esam inteliģentāka un demokrātiskāka sabiedrība, kurā ir vieta saprātīgai rīcībai, ne prastam reketam.

* The Organisation for Economic Co-operation and Development – OECD