Bulduris võiks luua kliimakontrolliga põllumajanduse keskuse. Vestlus Bulduri tehnikumi juhatuse liikme Rafael Joffega

Ar Rafaelu Joffi sarunājas Māris Liopa, Latvijas meža un ar to saistīto nozaru portāla zemeunvalsts.lv direktors, un Pauls Rēvelis, zemeunvalsts.lv redaktors.

Kad janvāra vidū vienojāmies par tikšanos sarunai, ar jūtamu gandarījumu stāstījāt par Bulduru Arboristu centra atklāšanu, kas notika 11. februārī. Kāda ir šī centra nozīme gan tehnikumam, gan nozarei?

Lai gan arborista specialitāte ir salīdzinoši jauna, Bulduru tehnikumā to piedāvājam apgūt jau labu laiku. Tā kā šī ir specifiska un dārga profesija – ievērojamus līdzekļus prasa gan aprīkojums, gan ekipējums –, augstvērtīgai speciālistu apmācībai ir kritiski nepieciešama stabila materiāltehniskā bāze. Apvienojot tehnikuma līdzekļus ar būtisku Zemkopības ministrijas atbalstu, atradām piemērotu ēku Bulduru tehnikuma teritorijā un uzbūvējām tajā modernu treniņsienu jeb kāpšanas moduli. Šeit iespējams pilnvērtīgi apgūt un praktizēt visu, kas arboristiem ikdienas darbā ir nepieciešams, turklāt vasaras periodā neatsverama priekšrocība ir mūsu vēsturiskais parks ar senajiem kokiem, kas kalpo kā izcila treniņvieta brīvā dabā.

Nākamais solis infrastruktūras attīstībā, kas arī tiek plānots ar Zemkopības ministrijas atbalstu, ir šīs ēkas siltināšana. Projekts ir sagatavots, pēc tā realizācijas telpas būs pilnībā sakārtotas. Esam pārrunājuši situāciju nozarē ar kolēģiem Baltijas valstīs un Skandināvijā un ar lepnumu varam secināt – šobrīd esam lielākais un modernākais šāda veida centrs visā Ziemeļvalstu un Baltijas reģionā.

Atskatoties vēsturē, jāpateicas Andrim Spailem, kādreizējam Ērgļu tehnikuma direktoram, kurš arborista profesionālo apmācību, ja tā var sacīt, atveda uz Bulduriem. Vēlāk, pievēršoties uzņēmējdarbībai, viņš stafeti nodeva sertificētai arboristei un programmas vadītājai Daigai Strēlei, kura iesākto sekmīgi un mērķtiecīgi turpina. Sakārtojot gan dokumentāciju, gan infrastruktūru, veiksmīgi noslēdzām centra sertifikācijas procesu. Patlaban esam gan sertifikācijas iestādes atzīts mācību centrs, gan oficiāls arboristu sertifikācijas centrs.

Redzam lielu starptautisko interesi. Janvārī pie mums viesojās divu Lietuvas arboristu asociāciju pārstāvji, interesējoties par kaimiņvalsts speciālistu apmācību iespējām Bulduros. Vienojāmies, ka varam šādas apmācības nodrošināt. Tiesa, neliels tehnisks izaicinājums ir saists ar diplomu izsniegšanu – likumos noteikts, ka mācību procesam un eksaminācijai tehnikumā jānotiek valsts valodā, mēs aktīvi meklējam risinājumu.

Sperot soli pretī ciešākai sadarbībai, centra atklāšanas dienā, 11. februārī, ar Lietuvas kolēģiem parakstījām saprašanās memorandu, kas ļaus mums apvienot spēkus kopīgu projektu realizācijā, jo gan Latvijā, gan Lietuvā nozarē ir jūtama spēcīga iekšējā konkurence. Turpmākais mērķis ir piesaistīt visas trīs Baltijas valstis, lai kopīgiem spēkiem uzlabotu apmācību procesu un īstenotu starptautiskus projektus.

Runājot par koku pareizu kopšanu un saglabāšanu, kas ir viens no arboristu profesionālajiem pienākumiem, bieži izraisās strīdi, jo nespeciālisti šo darbu nesaprot. Gadās, arborista darbu jauc ar mežstrādnieka pienākumiem utt.

Nereti pašvaldību īpašumos un publiskajos parkos koku kopšana kļūst par izaicinājumu. Līdzekļu taupīšanas nolūkos pašvaldības piesaista mežizstrādātājus jeb “zāģerus”, kuriem trūkst specifisku priekšzināšanu un izpratnes par koku uzturēšanu pilsētvidē. Šāda prakse var radīt neatgriezeniskus bojājumus dabai, tādēļ ir vitāli svarīgi šo darbu uzticēt atbilstoši sagatavotiem profesionāļiem.

Vides iekārtošanā katram speciālistam ir sava vieta: dārznieks audzē, ainavu būvtehniķis iekārto, bet kokkopis arborists rūpējas par kokiem to mūža garumā. Lai nodrošinātu pilnvērtīgu un ilgtspējīgu parku apsaimniekošanu, ir nepieciešams vidusposma profesionālis – augstas kvalifikācijas speciālists, kurš pārzina gan dārzniecību un parku plānošanu, gan to iekārtošanu un uzturēšanu.

Atsaucoties nozares pieprasījumam, Bulduru tehnikums atjaunos specialitāti “ainavu dārznieks”; programmas saturs veidots, integrējot labākās Eiropas Savienības prakses, lai sagatavotu speciālistus ar izcilām teorētiskajām un praktiskajām iemaņām, kā arī spēju patstāvīgi vadīt komandas darbu. Lai nodrošinātu elastīgas izglītības iespējas un palīdzētu pašvaldībām īsā laikā iegūt augstas raudzes profesionāļus, programma tiek piedāvāta divos formātos: jauniešiem pēc 9. klases mācības ilgs 3,5 gadus, savukārt vidusskolu absolventiem izveidots mērķtiecīgs un intensīvs pusotra gada kurss.

Praksē redzam, ka pat universitāšu absolventi, kuri ieguvuši spēcīgas akadēmiskās zināšanas, izvēlas papildināt prasmes Bulduros, lai iemācītos teoriju izmantot reālā darba vidē.

Izglītības ceļš ar tehnikuma absolvēšanu nebeidzas. Pateicoties veiksmīgai sadarbībai un noslēgtajam līgumam ar Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāti, Bulduru absolventi var turpināt studijas universitātes budžeta vietās un kļūt par ainavu arhitektiem, agronomiem un mežsaimniekiem.

Bulduru tehnikums ir atvērts dialogam un aicina pašvaldību pārstāvjus uz sarunu, lai kopīgiem spēkiem sagatavotu nepieciešamos speciālistus un veidotu ilgtspējīgu, koptu vidi visā Latvijā.

Pirms sākām sarunu, minējāt, ka Bulduru tehnikuma absolvents studijas turpina Latvijas Mūzikas akadēmijā. Dārzs un mūzika ir tuvas jomas, Latvijā labs piemērs ir ceriņu dārzs Dobelē un tur notiekošie mūzikas svētki.

Mēs bieži uzsveram praktiskās prasmes, bet nedrīkst aizmirst, ka ainavu veidošana ir arī māksla. Dārzs un mūzika ir ļoti tuvas jomas – abās ir jāizjūt ritms, harmonija un kompozīcija. Mūsu absolventi ir bezgala radoši, un Bulduros iegūtās zināšanas ir elastīgas un pielāgojamas jebkurai dzīves situācijai. Patiesi esam lepni, ka mūsu absolventu ceļi ir ļoti daudzveidīgi – viens no viņiem šobrīd tiešām studē Mūzikas akadēmijā! Tas apliecina, ka mēs sagatavojam ne tikai labus aroda meistarus, bet arī daudzpusīgas, radošas un dzīvei gatavas personības.

Kā nonācāt Bulduru tehnikumā? Ko darījāt pirms tam?

Pirms sāku darbu Bulduros, man jau bija ievērojama pieredze lielu sistēmu sakārtošanā un vadībā – no padomju gadu laboratoriju sistēmas izveidoju tagad zināmo zinātnisko institūtu “BIOR”, būtiski harmonizējot valsts laboratoriju tīklu. Pēc tam četrus gadus nostrādāju Rīgas Tehniskajā universitātē, kur biju saistīts ar tehnoloģiju inovācijām un sadarbību ar attiecīgo industriju.

Kādu dienu ieraudzīju sludinājumu, kurā tika aicināts pieteikties tolaik Bulduru dārzkopības vidusskolas vadītāja amatam. Nodomāju – tas būtu interesanti, jaunas iespējas! Uzklausīju lietderīgu padomu vispirms aizbraukt un apskatīties, kas un kā tur notiek. Atbraucu, novērtēju un sapratu: darba būs ļoti daudz, bet attīstības iespējas ir milzīgas. Tā nu pieteicos konkursam, kurā uzvarēju.

2017. gadā, kad pirmo reizi pārkāpu Bulduru tehnikuma slieksni, aina bija skaudra. Ritēja 21. gadsimts, bet tehnikuma infrastruktūrā bija iestrēdzis dziļš un drūms deviņdesmito gadu mantojums. Skolas saimniecība turējās uz vienu “sastiķētu” dārza traktoru un desmit lāpstām, caurules no ēkām bija brutāli izzāģētas... Toreiz te mācījās tikai 140 drosmīgi jaunieši.

Daudziem likās, ka šī vieta ir “nolemta”, bija plāni to paklusām privatizēt. Bet mēs, sadarbībā ar Zemkopības ministriju un nozares entuziastiem no Bulduru skolas attīstības biedrības “Par Bulduriem”, lēmām citādi.

Šodien mēs sarunājamies mācību iestādē, kas ir piedzīvojusi pilnīgu renesansi. No “izzāģētām caurulēm” mēs esam izauguši līdz oficiāli reģistrētam zinātniskajam institūtam “Bulduru Biotehnoloģiju centrs”. Mūsu jaunieši apgūst zaļās prasmes modernās meristēmu un agroķīmijas laboratorijās. Mēs piedalāmies daudzos Eiropas fondu projektos un mūsu atjaunotās siltumnīcas zied visai Jūrmalai un Latvijai. Mēs sniedzam mūsu audzēkņiem zināšanas, kas viņus padara konkurētspējīgus visā Eiropā.

Bulduru tehnikums strādā kā uzņēmums, labi apzinoties, ka mūsu panākumi ir atkarīgi no pašu čakluma, spējas integrēt inovācijas un piesaistīt projektu finansējumu. Lai gan mērķtiecīgi attīstāmies, joprojām saskaramies ar netaisnīgu valsts finansējuma sadalījumu un birokrātiskiem šķēršļiem – šobrīd saņemam valsts dotāciju, kas ir par 10% mazāka nekā profesionālās izglītības iestādēm Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pārziņā. Pateicoties Zemkopības ministrijas atbalstam un izpratnei, spējam nodrošināt mācības vēl 25 jauniešiem, taču mūsu pūliņi panākt taisnīgu budžeta vietu sadalījumu no IZM puses jau desmit gadus atduras pret nedzirdīgām ausīm. Svaigākais birokrātijas mūra piemērs ir Olaines tehnoloģiju koledža: kad tur samazināja mācību programmu apjomu, mēs izteicām proaktīvu gatavību daļu no tām integrēt mūsu procesā, lai nepazaudētu vērtīgu izglītības piedāvājumu, taču saņēmām kategorisku atteikumu bez diskusiju iespējām. Tomēr šie izaicinājumi mūs neaptur – mēs turpinām augt un ar savu darbu pierādām, ka zaļās prasmes ir biznesa, zinātnes un daļa no mūsu valsts nākotnes pamata.

Vai ir nojausma, kāpēc tā?

Pieļauju, ka Izglītības un zinātnes ministrija ir salīdzināma ar noslēgtu loku, kur budžeta vietas primāri sadala tikai skolām ministrijas pārziņā. Jāteic, ka šī situācija, kur skolām ārpus ministrijas sistēmas nav iespējams palielināt valsts apmaksāto audzēkņu skaitu, mūs ir tikai krietni spēcinājusi. Tā ir piespiedusi mūs pašus strādāt vēl aktīvāk, rakstīt projektus un pelnīt iztiku. Šī brīža ekonomiskajā situācijā mēs esam kļuvuši par lielisku un pozitīvu piemēru tam, kā izglītības iestāde var veiksmīgi darboties un izdzīvot, jo mums ir vitāli svarīgi nosargāt gadsimtiem veidotās Bulduru dārzkopības skolas vērtības. Šī nepieciešamība sevi pierādīt ir labs un pozitīvs stimuls tālākai attīstībai.

Vēlos īpaši uzsvērt, ka es ļoti, ļoti lepojos ar Bulduru tehnikuma kolektīvu! Mums ir lielisks mikroklimats, un cilvēku atbildības sajūta ir apbrīnojami augsta. Nereti gadās, ka kolēģis dodas atvaļinājumā, bet vienalga vismaz reizi divās trīs dienās painteresējas, kas notiek viņa prombūtnes laikā. Šāds kolektīvs ir pilnībā spējīgs īstenot tehnikuma nospraustos augstos kvalitātes kritērijus gan mācību, gan ražošanas procesos. Mūsu mācību programmu vadītāji ir augstas kvalifikācijas profesionāļi, kuri nāk tieši no attiecīgās nozares. Tāpēc nav pārsteigums, ka mācību iestāžu sacensībās un konkursos mūsu audzēkņi ieņem pirmās vietas un ar labām sekmēm startē arī Eiropā.

Atsevišķs lepnums ir mūsu floristi – viņi neapšaubāmi ir labākie Baltijā. Kā zināms, Latvijā divas reizes ir viesojies Romas pāvests, un abās reizēs tieši mūsu floristu komanda veidoja ziedu un augu dekorus, tostarp krāšņi noformējot Aglonas baziliku. Redzot šo augsto kvalitāti, viņus regulāri aicina arī uz citiem lieliem un nozīmīgiem pasākumiem Latvijā. Kopumā darbs tehnikumā un mūsu pašreizējā situācija manī raisa tikai pozitīvas sajūtas. Ir tikai viens mūžīgais jautājums: kā attīstīties, kā doties tālāk un kā sasniegt oficiālu ekselences centra līmeni? Mēs uz to ejam.

Kādi ir tehnikuma tuvākie plāni, protams, tie, ko varat atklāt?

Viens no mūsu nozīmīgākajiem virzieniem ir saistīts ar Mūžizglītības centru, kur, ieguldot nopietnus līdzekļus, esam attīstījuši šobrīd ļoti aktuālu un pieprasītu specialitāti – guļbūvju būvniecību un restaurāciju. Šī programma jau tagad piesaista milzīgu starptautisku interesi. Pie mums brauc mācīties cilvēki no visas Eiropas, Kanādas un ASV.

Nesen uzvarējām nozīmīgā projektā, kurā vadījām apmācības deviņu Eiropas valstu pārstāvjiem. Kādreiz guļbūvju speciālistus apmācīja nu jau slēgtajā Ērgļu tehnikumā, taču šodien par šo nozari ir jādomā daudz plašāk. Koka ēku būvniecība un ekoloģiska pieeja visā pasaulē kļūst arvien populārāka, un pieprasījums pēc šādiem meistariem tikai augs. Lai mācības būtu patiesi kvalitatīvas, ir nepieciešams izcils aprīkojums, kas, līdzīgi kā arboristu tehnika, ir ļoti dārgs. Šajā ziņā man īpaši jāuzteic mūsu projektu rakstītāja Aija Livmane – pateicoties viņas ieguldītajam darbam, esam spējuši nodrošināt atbilstošu tehnisko bāzi. Ja Latvijas lielie kokrūpniecības uzņēmumi iepērk pašas dārgākās iekārtas no “augstākajiem plauktiem”, tad mūsu aprīkojums stabili ir vērtējams no vidējā līmeņa uz augšu, kas ir pilnīgi pietiekami, lai sagatavotu izcilus guļbūvju restauratorus Bulduru Koka darbnīcās. Mūsu tuvākais plāns ir šo unikālo un pasaulē pieprasīto speciālistu sagatavošanu attīstīt vēl plašāk, nostiprinot Bulduru tehnikuma pozīcijas arī nākotnē.

Plāni tātad ir, un plānošanas process neapstājas.

Citādi nemaz nevar, taču tam ir nepieciešams neliels atbalsts. Mūsu uzturēšanas izmaksas ir pietiekami lielas, un, lai gan Zemkopības ministrija mums palīdz, samaksājot visus ikdienas izdevumus, attīstībai necik daudz pāri nepaliek. Ja mēs būtu “normāls uzņēmējs”, kas varētu brīvi investēt, aina būtu cita, bet šobrīd šī finansiālā situācija mūs mazliet velk uz leju. Tomēr mēs neapstājamies. Varu palepoties, ka esam izveidojuši viedo puķu dārzu – citās Eiropas skolās tāda nav! Tajā aug vairāk nekā 400 ziedaugu. Ar to aktīvi nodarbojas mūsu ainavu dārznieki, kuri zīmē, plāno un saskaņo ziedēšanas laiku un krāsas. Godīgi piebildīšu, ka pusei dārza mums naudas pietika, bet otrai pusei pagaidām vēl nav, taču jau tagad tur darbojas viedā platforma. Pa dārzu braukā neliels robots, katram augam varam noteikt precīzu GPS adresi, ar kamerām augi tiek skenēti, un šī informācija tālāk tiek nosūtīta uz speciālu programmu. Šo sistēmu esam atjaunojuši sadarbībā ar Latvijas Universitāti – uz mūsu ēkas jumta ir uztvērējs, pie katra auga ir piesaistīta attiecīgā informācija, ko reāllaikā pēta un vērtē zinātnieki. Man personiski zinātne ir ļoti tuva – tēlaini sakot, tā dod manai dzīvei elpu.

Tieši tāpēc mūsu zinātniskais institūts, ko pieminēju iepriekš, ir radīts ar mērķi attīstīt klimatkontrolēto lauksaimniecību. Pasaulē par to runā jau ļoti daudz, kamēr mēs Latvijā pagaidām uz to raugāmies piesardzīgi. Kas tad tas īsti ir? Tā ir daudzstāvu audzēšana jeb vertikālā lauksaimniecība. Bulduros mums ir akreditēta agroķīmijas laboratorija, un mēs vēlamies pierādīt, ka tieši šādai pieejai pieder nākotne. Lai gūtu pieredzi un izpratni par mērogu, bijām arī Ķīnā. Ko mēs tur darījām? Ķīnā jau šodien ļoti nopietnu uzmanību pievērš rīsu un graudaugu audzēšanai pilnībā slēgtās platībās. Drīz viņi nonāks līdz iespējai šādās platībās iegūt pat četras līdz piecas ražas gadā, kamēr mēs joprojām domāsim tikai par vienu. Manuprāt, šī situācija būtu daudz plašāk jāskaidro, lai burtiski pakustinātu vietējo lauksaimnieku prātus. Pieļauju, ka pēdējo gadu ģeopolitiskie notikumi un pasaules iedzīvotāju skaita pieaugums šo tehnoloģiju ieviešanu tikai stimulēs, jo pārtika cilvēkiem būs nepieciešama vienmēr.

Mana vīzija – Bulduros varētu radīt patiešām nopietnu klimatkontrolētās lauksaimniecības centru. Kā zināms, laboratorijas galvenā būtība ir izstrādāt tehnoloģiju jeb izveidot “protokolu” – skaidru ceļu, kā tikt līdz konkrētam rezultātam. Ja mums ir gatavs un zinātniski pamatots protokols, piemēram, kā efektīvi audzēt meža kokus vai jebkuru citu kultūru, atliek tikai to ņemt un darīt. Citviet pasaulē to dara sekmīgi. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka mēs arī to varam!